"Vairs nevienu no malas nelaižu sev klāt!" hiphopa zvaigzne Fiņķis par draugiem, sportu un tekstiem

Neraugoties uz panākumiem citos žanros, viņš ir un paliek hiphopā, jo dzīvo «bez robežām».

Kas ir tas, ko visbiežāk par sevi šovā «Pārdziedi mani!» no skatītājiem esi dzirdējis? Nocitēšu kādu mūsu žurnāla lasītājas rakstīto: «Fiņķis nav tāds profesionālis izpildījumā, bet man viņš ļoti patīk – silts cilvēks, patīkami just līdzi katram viņa uzstāšanās uztraukumam.»

Līdz šim šovam es ne reizi nebiju dziedājis, tikai repoju. Cilvēki teica, ka no viena raidījuma uz nākamo bija jūtama mana izaugsme. Patīkami, ja tas bija redzams, jo pašam šķiet, ka līmenis ir diezgan zems. Es centos «izbraukt» uz tehniskām lietām, piemēram, mainot dziesmas toni. Meklēju dziesmas, kas ir tuvākas hiphopam un tamlīdzīgi.

Vai bija jūtams skatītāju atbalsts?

Pēdējā laikā distancējos, arī no sociālajiem tīkliem un visa pārējā. Esmu savā «burbulī», tāpēc daudz neredzu, kas notiek apkārt. Vienīgi – ja kāds draugs to pastāsta. Arī katru šova sēriju es paskatījos tikai pēc tam – kad kāds atsūtīja vai ieraudzīju internetā. Ja rakstu materiālu, tad nevaru domāt par vairākām lietām vienlaikus, fokusējos tikai uz to. No rīta noskrienu krosiņu vai paboksējos un pēc tam rakstu dziesmu.

Tas ir interesanti – bija dzirdēts, ka agrāk spēlēji basketbolu, bet neesam dzirdējuši, ka nodarbojies ar boksu!

Tas ir tādā amatiera līmenī – katru otro dienu sešos no rīta kopā ar kolēģiem sparingojam, veicam kardiotreniņu. Tas palīdz uz skatuves. Vasarā būs daudz koncertu, lidojumu... Man jābūt superātram un izturīgam.

Tas nav gluži cīņas klubs, bet gan draugu, kolēģu projekts. Te piedalās radošas personības – režisori, mūziķi, producenti.

Daudzus aizķēra tas, ka dziesmu "Mežrozīte" veltīji vecmāmiņai. Pastāsti par savu vecmāmiņu!

Viņa ir mirusi jau vairāk nekā 10 gadu. Vecmāmiņa manā dzīvē ir cilvēcības un mīlestības simbols. Es par to vienmēr iedomājos skaistos mirkļos. Viņai šī dziesma bija mīļākā, tāpēc šova laikā ļoti gaidīju tieši šo uzstāšanos, gatavojos tai. Ceru, ka vecmāmiņa dzirdēja manu uzstāšanos un viņai tā patika.

Es neteiktu, ka esmu ticīgs, bet man patīk domāt par labo un skaisto. Man patīk pieminēt un atgādināt par cilvēkiem. Es pats arī cenšos būt labs, tāpēc bieži atceros viņu kā piemēru. Bieži pieminu vecmāmiņu, gan rakstot dziesmas, gan domās. Vecmamma man mēdza dziedāt dziesmas, es dungoju līdzi. Man tas ļoti patika. Tad es viņai dziedāju.

Teici, ka šovā pirmo reizi strādāji ar vokālo pedagogu. Vai ir vēlme un iespēja to turpināt?

Mēs noteikti turpināsim sadarbību. Pirmām kārtām strādājam pie tā, ka ir jāiemācās sadzirdēt konkrētā nots un tonis, kurā man ir jādzied. Balss ir muskulis, kas jātrenē, un ir ļoti daudz dažādu veidu, kā šo muskuli trenēt. Lai pateiktu, ka ir labi, būs vēl jāpastrādā gadus divus. Pagaidām tas ir pilnībā amatiera līmenis.

Kāda bija tava bērnība? No kurienes īsti esi? Jo, kā saprotu, intervijās stāstītais par Madonas pusi attiecas tikai uz vasarām?

Es savu identitāti mainu pēc garastāvokļa – dažreiz saku, ka esmu no Vestienas, jo diezgan daudz laika vasarā tur uzturos pie Kāla ezera, darbojoties festivālā «Ezera skaņas». Pamatskolā mācījos Madonā, tur arī spēlēju basketbolu, pēc tam pārvācos uz Rīgu spēlēt basketbolu. Bērnība man bija fantastiska. Atceros, ka no rīta līdz vakaram visu laiku pavadīju Madonas strītbola laukumā, spēlējot strītbolu ar saviem vienaudžiem. Dažreiz pat aizmirsu paēst; padzēru ūdeni, un viss.

Diezgan ātri sākām apmeklēt koncertus, bieži braucām ar autobusu uz Rīgu. Toreiz tiesāju jauniešu basketbola spēles, tāpēc varēju nopelnīt kaut kādu naudu. Man vienmēr ļoti ir interesējusi mūzikas dzīve, vienmēr tai sekoju līdzi.

Repot sāki no 15 gadu vecuma, kāpēc izvēlējies tieši šo žanru?

Basketbolam tuva ir tieši hiphopa subkultūra, tāpēc brīvajā laikā sāku rakstīt pantus, idejas, metaforas. Mani tas aizrāva, šķita, ka to var arī labi latviski darīt, bija daudz piemēru arī Latvijā. Tas notika pavisam organiski. Ļoti daudzi vienaudži tobrīd, kas spēlēja basketbolu, klausījās repa mūziku un paralēli rakstīja.

Esi pētījis sava uzvārda izcelsmi?

Ir kaut kādas atsauces uz līdzīgiem uzvārdiem Vācijā. Es pieņemu, ka uzvārds varētu būt veidojies kaut kādā vēsturiskā Vācijas ietekmē. Visi pazīstamie ar tādu pašu uzvārdu ir lielākā vai mazākā pakāpē radinieki.

Pērn pavadīji vairākus mēnešus Saūda Arābijā. Ko tu tur darīji?

Biju tur, jo veidojām modes īsfilmu. Man ar kolēģiem ir filmu ražošanas uzņēmums «Steve Spencer». Darām visu, kas ienāk prātā: veidojam īsfilmas, filmējam reklāmas, sadarbojamies ar dažādiem klientiem.

Pirms pāris gadiem Saūda Arābijā sievietes varēja noņemt sejas aizsegu, bet vīrieši sāka nēsāt šortus, jaunieši to atbalsta, bet vecāka gadagājuma cilvēki ir konservatīvi. Par to arī filmējām – par jauno paaudzi, konservatīvajiem uzskatiem, globalizācijas ietekmi un lielajām ballēm, kas tur notiek. Šī vieta tagad ir pasaules metropole – ja pirms laika lielākie boksa mači notika Dubaijā, tad tagad Rijādā.

Man tur arī daudzi draugi dzīvo, mēs braucam cits pie cita, daudz laika pavadām kopā. Mūsdienās visa pasaule ir pieejama, es daudz ceļoju, iepazīstos, apmainos ar kontaktiem, strādāju dažādos projektos, kas ir saistīti gan ar kino, gan mūziku.

Tu daudz esi ceļojis. Kur ir skaistākā vieta?

Droši vien pie Kāla ezera Vestienā. Ārpus Latvijas ir daudz skaistu vietu, es nebraucu uz kādu vietu divas reizes. Man patīk okeāns, alas un kalni.

Man patīk daba. Ja kādā brīdī nav jāstrādā pilsētā pie kāda projekta, uzreiz traucos pie dabas, tālāk no cilvēkiem. It īpaši labā kompānijā, tad ir ideāli.

Nepieciešama atslodze pēc aktīva darba?

Iedomājies, vasarā nospēlē 30 koncertus, kur visu laiku apkārt ir liels daudzums cilvēku. Tad kādā brīdī ir nepieciešama atslodze, vēlos pavadīt laiku pie dabas un ar ģimeni.

Nesen devies uz Tadžikistānu TV3 pārgājienā «Ārpus zonas». Kāda patlaban, kad viss redzēts TV, pašam ir pēcgarša?

Nevaru sagaidīt savus nākamos ceļojumus, man viss patika. Es varētu ļoti ilgi iet. Ļoti ceru, ka ar mūsu gidu varēšu aizbraukt pārgājienā uz K2 kalnu Pakistānā. Tas ir otrs augstākais kalns pasaulē aiz Everesta, tā ir ļoti sarežģīta pārgājiena trase. Ļoti vēlētos, lai būtu vājākais posms komandā un varētu no kāda mācīties. Mēs kāpsim uz pirmo no piecām nometnēm. Tas ir haikings [pārgājienu tūrisms], alpīnismā vēl neesmu ievilkts iekšā.

Ko iegūsti šādos pārgājienos?

Tie ir jauni iespaidi, domas ar sevi, jaunas idejas. Ikdienā es rakstu tekstus, tāpēc man ir nepieciešams miers un vides maiņa. Jo vairāk mainu vidi, jo lielāka iespēja, ka savām smadzenēm raidu jaunus impulsus, jauni neironi saslēdzas. Tajā brīdī varu strādāt pie jaunām idejām, turklāt darīt to ātri un efektīvi.

Cik tālu esi ticis, strādājot pie jaunā albuma?

Es nekad nezinu, kad apstāties, tāpēc nevaru atbildēt. Šobrīd strādāju, man priekšā ir trīs mēneši, ko veltīt tikai tekstiem. Visus šos 15 gadus esmu attīstījies un gatavojies nākamajam solim. Katru dienu ir darbs pie albuma, jaunas idejas, nekad nevar zināt, kad atnāks jauna vēsma.

Izskatās, ka esi ļoti koncentrējies uz pašreizējo mērķi – jauno albumu. Vai nebaidies izdegt?

Protams, kādā dzīves posmā jūtos izdedzis, tad palīdz sports, ceļošana, kalni, pirts, ūdens, veselīgs uzturs. Man nav jāpiespiežas sportot, man nenormāli tas patīk. Nevaru izturēt dienu, ja neesmu noskrējis krosiņu vai pabijis kādā sportiskā vidē. Šī diena sākās lēni – pacilāju mazās hantelītes –, tāpēc zinu, ka, lai varētu aiziet gulēt, noskriešu krosu. Un rīt no rīta būs bokss.

Tev ar draudzeni mājās ir divi kaķi un pilnīgi akls suns. Kāds ir stāsts par šiem mājdzīvniekiem?

Braucām pa dzīvnieku patversmēm, staidzinājām suņus. Ieraudzījām visbēdīgāko sunīti pasaulē, tāpēc pieņēmām pie sevis, jo zinājām, ka varam uzņemties šo atbildību. Ja redzu, ka man ir iespēja padarīt pasauli labāku, tad arī cenšos to darīt. Tā ir empātija pret dzīvniekiem, pret pasauli. Man nav žēl cilvēku, bet ir žēl dzīvnieku. Ja cilvēks var būt pretīgs, tad dzīvnieks – nevar…

Šis konkrētais sunītis kopš dzimšanas ir akls un tika izglābts no dzērāju ģimenes. Viņam ir viena acs, bet otra aizšūta ciet, jo bija milzīgs augonis. Viņš ir tāds kā Frankenšteins – salikts kopā no vairākām daļiņām.

Vai nav piedzīvots tā, ka visiem palīdzi, bet, kad tev vajag palīdzēt, tad citi novēršas?

Nē, man ir fantastiski draugi, tas ir fantastisks «burbulis», kurā es dzīvoju. Tagad vairs nevienu īsti no malas nelaižu sev klāt, tāpēc ir diezgan grūti nonāk manā lokā. Draugi – tā ir otra ģimene, tie ir cilvēki, kurus es mīlu. Mēs kopā piedzīvojam skaistus mirkļus – ceļojam, strādājam un darām fantastiskas lietas!

HELVIJS FIŅĶIS

Dzimis 1993. gada 15. augustā.

Balvas: «Zelta mikrofons» 2023. gadā nominācijā «Labākais videoklips» par dziesmu «Sevis mīlestība», 2024. gadā – nominācijās «Labākais videoklips» un «Labākā dziesma» par dziesmu «Raķešu zinātne».

Draudzene: producente Annija Ikše.