"Tīras veiksmes dēļ es izdzīvoju" - influenceris Armands Jaunzems vētrainas ballītes atstājis pagātnē
Sociālo mediju satura veidotājs Armands Jaunzems ir bijis gan dzīves viļņa galotnē, gan pašā apakšā: viņa pieredzē ir gan pagātnē atstātas vētrainas ballītes, narkotiku atkarība un pašnāvības mēģinājums, kas tikai tīrās veiksmes pēc neizdevās, gan spēcīga motivācija pašizaugsmei, sportiska disciplīna, draugu atbalsts un laimīga ģimenes dzīve šobrīd.
Viesojoties vlogā “Emocijām dzimumu atšķirības nav. Par vīriešiem ar Armandu Simsonu”, viņš atklāj – nekad nav kautrējies runāt par savām kļūdām, bet visu laiku no tām mācās, lai kļūtu par tādu džeku, kuram pats labprāt uzsauktu aliņu.
Pirms vairākiem gadiem Armanda Jaunzema dzīve bija nebeidzama ballīte, kas reizēm burtiski ievilkās uz vairākām dienām un kurā netrūka apreibinošu vielu, bet tīras drēbes bija reta greznība. Kādu rītu pamodies, Armands nolēma, ka ir piemērota diena, lai mirtu. Tīrās veiksmes pēc viņš tomēr izdzīvoja. Šobrīd Armands sporto, ir mīlošās attiecībās, cenšas rādīt labu piemēru draudzenes dēlam un mācās katru dienu dzīvot ar prieku.
“Es vēl neesmu tas vecis, kāds gribētu būt. Mans brālis man ir perfekts piemērs, kādam jābūt vīrietim,” stāsta Armands. “Mēs agrāk kopā trenējāmies basketbolā, viņš mani vienmēr ir fiziski dzinis uz priekšu, bet pirms pāris gadiem atstāja mani uz pauzes. Tur vispār ir tāds stāsts, par kādu cilvēki domā, ka ar viņiem nekad nekas tāds nenotiks. Viņš dzīvoja ārzemēs, satika meiteni, ļoti ātri iemīlējās un jau pēc mēnešiem trim saderinājās. Bet nedēļu vēlāk viss bija cauri. Brālis atnāca mājās un atrada draudzeni guļam uz grīdas pēc kaut kādas lēkmes. Pāris dienas vēlāk viņa slimnīcā nomira. Kad kaut kas tāds notiek, visas ikdienas problēmas un sarežģījumi liekas bulšits. Kā kaut kam tādam tikt pāri? Ko mans brālis? Nevis salūza, bet gadu vienkārši trenējās, lasīja, tikās ar draugiem, viņš savu prātu apspēlēja tā, ka tika ar to galā. Viņš nav visu laiku bēdīgs, dzīve turpinās, un viņš dzīvo tālāk. Skatos uz viņu kā uz perfektāko piemēru, ka tu vari grozīt to aparātu savā galvā, kā vēlies, un nolemt, kā tu gribi justies.”
Armands atzīst – labs piemērs ir ārkārtīgi svarīgs. Tāds ir arī kāds viņa draugs, ar kuru kopā noskrieta maratona distance: “Ja man būtu jādod citiem džekiem padoms, es teiktu, ka ir svarīgi, lai ir viens labs draugs, tāds check up body. Nevis tāds, kurš aicina iedzert, bet tāds, kurš pasaka – tu sen neesi bijis skriet.”
“Pirms pieciem gadiem mana problēma bija tā, ka es sevi vispār nemīlēju un necienīju, kas, manuprāt, daudziem džekiem ir problēma,” saka Armands. “Bet tagad ir brīži, kad es pats sevi varu aizvest randiņā uz kino vai kartingiem, iziet pastaigāties uz pāris dienām pa mežu, jo zinu, cik ļoti man patiks uztaisīt sev kafiju un pasēdēt jūras krastā. Es gribu tādus foršus brīžus sagādāt draudzenei, bet arī pats sev to gribu dot. Nesen viens džeks intervijā pateica: “Es esmu tas čalis, kuram es gribētu uzsaukt aliņu.” Ja nonāc tādā līmenī, tas ir veselīgi. Es vēl joprojām esmu ceļā uz pārliecību, ka pats sev esmu lielākā dāvana pasaulē.”
Viņš neuzskata, ka sevi mīlēt vairāk par citiem būtu egoistiski, – tas ir vienīgais variants, kā veiksmīgi eksistēt. “Ja džeks pazaudē sevi attiecībās un domā tikai par otru, mēnešiem nav trenējies, saticies ar čomiem, kaut vai pats sev nopircis jaunas bikses, – kaut kas ir aizgājis greizi. Man tieši tā sākumā bija. Bet ja pats par sevi nedomāsi, kurš cits tad to darīs?” prāto Armands. Par to viņam atgādina arī pašnāvības mēģinājuma pieredze: Armands par savu nodomu pastāstījis ballīšu biedriem, kuri nav cēluši nekādus iebildumus. “Tas tā, runājot par to, cik ļoti apkārtējie tevi mīlēs, ja pats sevi nemīlēsi,” viņš brīdina.
“Visi tie krāsainie mati, šņaucu, ko varēju, dienam ilgi negulēju... Un tikai tāpēc, lai pierādītu citiem, ka es varu darīt tā, kā gribu. Jo stulbs biju. Man nepatika, ka bērnībā biju ielikts tādos rāmjos, ar baznīcu un visu, nepaguvu pats padomāt. Kad 14 gados sāku domāt, man to neļāva. Negribēju jau maukt, kā maucu, tas ir pretīgi un netīri, bet tas bija kaut kāds protests. Tagad man ir daudz labāka protesta forma – neballēties ilgi, jo rīt ir treniņš un gara, forša diena! Agrāk protestēju, nedomājot par savu veselību un to, kā jutīšos, tagad – ar apziņu, ka neviens mani nepiespiedīs darīt to, ko negribu,” stāsta Armands.
Viņu pārsteidz tas, ka daudzi soctīklu lietotāji ar nostalģiju atceras iepriekšējo salietojušos Armandu ar rozā matiem un labprātāk ieklausās tādos cilvēkos nekā sportistos ar veselīgu dzīvesveidu un veiksmīgām attiecībām.
“Nu labi, kamēr tu gandē tikai pats sevi, – dari, kā gribi, bet, ja sabojā dzīvi citiem? Kā dzīvot? Man paveicās. Tāpat man gadās stulbas situācijas ik pa laikam, vakar pat visu dienu nevarēju saņemties – kā lupata, biju slikts draugs savai draudzenei un slikts piemērs viņas puikam. Man sportā nepatīk atzīt savas kļūdas, bet dzīvē lielās kļūdas atzīt – par ko kautrēties? Kad skaties uz pasauli plašā mērogā – mūsu problēmas tāds joks vien ir. Visu vīriešu un arī visu sieviešu stāsti ir perfekti tādi, kādi ir, jo citādi tie nevarēja būt,” ir pārliecināts Armands.
Viņš joprojām šķetina attiecības ar vecākiem un mācās saskatīt brīžus, kad paša garastāvoklis jāpastūrē atpakaļ no grāvja uz ceļa vidu, taču ir pārliecināts, ka pat vispelēkākā diena būs forša, ja paši nolemsim, ka tai tādai jābūt.
Visu sarunu iespējams noskatīties šeit:
Jauns.lv atgādina - ja cilvēks sev jau nodarījis pāri vai pastāv draudi, ka viņš to tūlīt darīs, nekavējoties jāzvana Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam 113.
Ja tev vai tuviniekam ir pašnāvības domas vai kāds līdzcilvēks ir paudis vēlmi izdarīt pašnāvību un nav skaidrs, kā rīkoties tālāk, jāzvana uz krīžu un konsultāciju centru "Skalbes": 67222922, 27722292. Veselības ministrijā arī atgādina, ka pēc palīdzības var vērsties arī pie valsts apmaksāta psihiatra, turklāt tam nav nepieciešams nosūtījums.
