Pliki dibeni un apjukums Dailes teātrī. Par ko īsti šokā ir publika?

Tas, ka režisors Kairišs klasiķa Viljama Šekspīra pasaulslaveno komēdiju ir pārvērtis līdz nepazīšanai, daudzus satriecis līdz sirds dziļumiem. Redzot, kas "Sapnī vasaras naktī" norisinās uz Dailes teātra skatuves, nespējot skatīt vardarbību, lielizmēra tarakānus un kailus vīrieškārtas aktierus, daļa skatītāju pēc starpbrīža zālē vairs neatgriežas.

Jāteic, ka pilnīgi plikā aktiera Andra Buļa parādīšanās uz skatuves, ko šausminoties kā neētiskāko epizodi piesauc vairāki izrādi apmeklējušie, īstenībā ir pilnīgs sīkums, salīdzinot ar to, kā izrādes otrajā cēlienā izpaužamies redzami aktieri Imants Strads un Kaspars Dumburs.

Dumburs kliedz Strada plikajā dibenā

Dailes teātris jauno izrādi drosmīgi izziņo ar vārdiem: “Lai būtu viedoklis, ir jāredz pašam. Režisors Viesturs Kairišs ar radošo komandu iestudējis pēdējā laikā skandalozāko Dailes teātra iestudējumu. Izsapņojot Viljama Šekspīra “visbēdīgāko komēdiju”, tapusi izrāde, kas vienaldzīgu neatstāj nevienu.” Un te nu var tiešām piekrist katram vārdam – vienaldzīgo nav! Savs viedoklis ir gan tiem, kas teātra telpas pamet jau pēc pirmā cēliena, pārsteigti par Viestura Kairiša interpretāciju vai izbrīnīti, ka jālūko, kā uz skatuves, skatītājiem pliku dibenu pagriezis, vannā mazgāties kāpj aktieris Andris Bulis, gan visiem tiem, kas noturas līdz beigām. Jo tur gaida īsts pārsteigums – Kairišs nodrošinājis, ka trupas dalībnieki piedalās nu ļoti jestrā, pārsteidzošā un pat šokējošā performancē. Īsumā tā ir šāda: augumā raženais aktieris Imants Strads, seju izbāzis caurumā paklājā, skatuves priekšā nostājas sāniski – tā, ka redzams viņa kailais ķermenis, – un tēlo sienu, caur kuru norisinās dialogs starp diviem mīlniekiem, ko tēlo Kaspars Dumburs un Mārtiņš Meijers un kuri atrodas Strada atveidotajai “sienai” katrs savā pusē. Kaspars Dumburs vārda tiešā nozīmē pieliecas un vairākas reizes, sasaucoties ar otrā pusē esošo mīļoto, kliedz “šķirbiņā”, ko rada kolēģa Imanta Strada kailā dibena vaigi… Un tad nu zālē mijas gan pārsteiguma nopūtas, gan nevaldāmi smiekli un spurgšana.

Savukārt pēc izrādes, kad sanākušie dodas uz garderobi pēc virsdrēbēm un ierasti dzirdama murdoņa, kas liecina par iestudējuma cītīgu apspriešanu, šoreiz valdīja klusums un skatītāji pat izvairījās no acu kontakta, liekot saprast, ka šajā Sapņa vasaras naktī versijā lūkotais vispirms jāapspriež pašam ar sevi. “Teātra vestibilā bija jūtams vispārējs cilvēku apmulsums, it kā publika mājup dotos, izjūtot kolektīvu kaunu,” pauda kāda izrādes apmeklētāja, kas ko tamlīdzīgu pieredzējusi pirmoreiz.

Inteliģencei pat kauns runāt par redzēto

"Kas Jauns" uzrunātie kultūras aprindu ļaudis vairās paust publisku viedokli. Kāds aizbildinās, ka izrāde bijusi “tik pretīga, ka kauns runāt”, cits liek saprast, ka nākotnes attiecību vārdā par Dailes teātra jaunuzvedumu teiks tikai labu vai neko. Tātad šoreiz tomēr neko. Tomēr neoficiāli vairāki inteliģences pārstāvji neslēpj, ka redzētais gan licis izjust pazemojumu kā skatītājam, gan pārdzīvot par atsevišķiem aktieriem, kam mākslas vārdā nācies pārkāpt elementāras pašcieņas robežas. “Es, goda vārds, nezinu, kā turpmāk citos iestudējumos spēšu skatīties uz patiešām lielisko aktieri Imantu Stradu, jo nu, šķiet, viņš asociēsies tikai ar šo savu dibenu! Un tāpat Kaspars Dumburs, kurš kliedz savam kolēģim pēcpusē!” teica kāda sabiedrībā zināma kultūras notikumu regulāra apmeklētāja, lūdzot neminēt viņas vārdu.

Aicināts pakomentēt, piemēram, kā un kālab tapa epizode, kurā aktierim jākliedz kolēģim dibenā, izrādes autors režisors Viesturs Kairišs satrauktajiem teātra apmeklētājiem nekādus izskaidrojumus klāstīt nevēlas. “Tam visam nav nekāda sakara ar teātri! No manas puses nekādu komentāru nebūs!”

Imants Strads: “Esmu instruments režisora rokās”

Kā ievēroja "Kas Jauns", aktieris Imants Strads neieradās kopā ar pārējiem aktieriem uz šīs pirmizrādes svinīgajām uzrunām un banketu. Imants atzīst, ka uz banketa sākumu nav paguvis, jo, tā kā uzvedumā tiek viscaur nokrāsots, pēc nokāpšanas no skatuves dušā centies nomazgāt balto krāsu no sava ķermeņa, bet mazgāšanās ievilkusies, un tad viņš izlēmis, ka uz svinībām neies vispār. “Padomāju, ka īstenībā nemaz nav vēlēšanās turp doties, jo tad būtu jāsniedz komentāri par šo manu lomu,” smejot teic Imants Strads. Aktieris apgalvo, ka šī loma viņam nav sagādājusi neērtības vai kā citādi likusi justies nelāgi. “Ja režisoram bija nepieciešams, lai esmu siena ar šķirbiņu, tad es kļūstu par sienu ar šķirbu, un punkts. Esmu instruments režisora rokās, un tāds ir aktiera darbs. Vienu dienu tu spēlē prezidentu (izrādē "Kur pazuda valsts?" Strads atveido kādreizējo Latvijas Valsts prezidentu Kārli Ulmani – KJ), citu dienu pārtopi par sienu ar caurumu. Spēlēju to, kas jāspēlē,” nopietni teic Strads.

Iepriekšējā vakarā, kad norisinājās ģenerālmēģinājums, viņa sniegumu noskatīties no Valmieras bija atbraukusi dzīvesbiedre, Valmieras teātra aktrise Elīna Vāne, kura Imantam pasniedza violetu tulpju pušķīti. Vaicāts, kādas atsauksmes saņēmis no draudzenes, Imants strikti paziņo, ka Elīnas domas gan viņš publiski neiztirzās. Aktieris neslēpj, ka savdabīgā loma un ar to saistītās izpausmes viņu uzjautrina.

Kaspars Dumburs: “Ne fiziski, ne morāli neesmu cietis!”

Arī Dailes teātra aktieris Kaspars Dumburs pilnībā attaisno un pieņem režisora skatījumu, un epizode ar sejas pielikšanu cieši pie kolēģa pēcpuses un kliegšanu “sienas šķirbā” viņam nav nākusi ar lielu piespiešanos. “Šī aina ir viena no manas aktiera karjeras augstākajām virsotnēm. Un tieši tāpēc, ka tas man ir jādara pārī ar Imantu, ar ko esam draudzīgās attiecībās un arī iepriekš bieži kopā izrādēs spēlējuši. Par šo konkrēto veikumu esmu patiešām gandarīts un varu sev uzsist uz pleca – jā, tas ir izdarīts! Uzskatu, ka šis sasniegums ir līdzvērtīgs "Spēlmaņu nakts" balvas saņemšanai. Un es to saku bez jebkādas ironijas!” paziņo Kaspars Dumburs.

Vaicāts, vai pieredzējis kādas grūtības vai misēkļus, gatavojot šo ainu, Kaspars atzīst: “Mēģinājumos jau tas notika ar apģērbu, neatklājot visas šķautnes, tāpēc pašā pirmajā reizē, kad to darījām jau uz skatuves, neizturēju un riktīgi apsmējos. Taču citādi ne morāli, ne fiziski neesmu cietis šīs lomas dēļ.” Vaicāts, kā uztver publikas neviennozīmīgo reakciju un šokēšanos, aktieris atgādina: “Teātris tomēr ir spēle. Teātris tamdēļ ir radīts, lai mūsos raisītu dažādas sajūtas un emocijas – aizkustinājumu, pārdzīvojumu, nepatiku, patiku, pretīgumu un visu pārējo.

Un tas, ko mēs rādām un darām uz skatuves, ne vienmēr un ne visiem ir jāpieņem. To var arī nepieņemt. Un tas arī ir forši,” domā Kaspars Dumburs.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!