"Pirksti tomēr nebūs jāamputē," - Juris Ulmanis par slēpojumu uz Dienvidpolu un fantastisko Antarktīdas skaistumu

Latvietis Dienvidpolā

Uzņēmēja un zemessarga kontā jau ir 600 kilometru garš slēpojums pāri Grenlandei, viņš ir uzkāpis visu kontinentu augstākajās virsotnēs, tostarp 2023. gada maijā Everestā pacēlis Ukrainas un Latvijas karogus. Nu bijis arī Antarktīdā, kur devās ekspedīcijā uz Dienvidpolu, lai iniciatīvas "Sunflowers for Freedom" ietvaros atgādinātu pasaulei par netaisnīgo karu Ukrainā un aicinātu ziedot Ukrainas brīvības cīnītāju atbalstam.

Ekspedīcija ar “maz rūpju”

“Kad atbraucu no šādām ekspedīcijām, parasti pamanu, cik apkārtējie cilvēki ir stresaini, satraukušies un norūpējušies, bet manī joprojām mājo skaists miers. Nezinu, cik ilgi šo sajūtu spēšu saglabāt. Bet... Es priecājos būt atpakaļ, jo te taču ir silts! Tas tomēr ir patīkami,” smejoties saka Juris Ulmanis, kas ceļu uz Dienvidpolu mēroja mīnus 40 grādu salā.

Kā tad tādos diskomforta apstākļos – Antarktīdā, pamatīgā aukstumā, ik dienas aiz sevis velkot vismaz 40 kilogramu smagas ragavas ar mantām – var iegūt iekšējo mieru? “Tas rodas no nemitīgās fiziskās aktivitātes, kad dari vienu un to pašu, kad slēpojot ir vienas un tās pašas kustības. Tā ir sava veida meditācija. Šajā ekspedīcijā bija diezgan maz rūpju. Vienīgais, kas jādara, – ik dienu noslēpot tās septiņas astoņas stundas, tad uzcelt telti, uzvārīt ūdeni, sagatavot ēdienu, izdarīt personiskās vajadzības un iet gulēt. Tā desmit dienas pēc kārtas. Un miers rodas no tā, ka ķermenis emocionāli un fiziski attīrās,” skaidro Juris.

Zinot Antarktīdas skarbumu, ceļotāja frāze “diezgan maz rūpju” skan nedaudz savdabīgi. Piemēram – kā uzcelt telti, aizsiet zābakus, nenovelkot cimdus un neapsaldējot pirkstus? “Jā, tas ir liels stress. Protams, es visādi eksperimentēju ar cimdiem, meklēdams labāko risinājumu, taču ir lietas, ko var izdarīt tikai ar kailām rokām. Diemžēl pirkstus tomēr pamatīgi apsaldēju. Bet nu jau ir labāk – nupat atgriezos no ārstiem, un, paldies Dievam, pirkstus nevajadzēs amputēt, izdosies saglābt. Jā, Antarktīdā patiešām ir auksti, un tas ir izaicinājums. Liela uzmanība bija jāpievērš sīkumiem – pieskatīt, lai vaigi neapsalst, vai esi dzēris pietiekami daudz ūdens. To slodzes dēļ vajadzēja daudz – četrus litrus dienā. Un tas, protams, bija jāizskalo arī ārā,” stāsta Ulmanis, neslēpjot, ka personisko fizioloģisko vajadzību izpildīšana šajā planētas visaukstākajā kontinentā ir ļoti sarežģīts process. Gan tajā ziņā, ka jānovelk taču bikses, gan tajā, ka Antarktīdā neko nedrīkst atstāt, tāpēc viss jāiepako speciālos maisiņos un jāved sev līdzi. “Ja citās ekspedīcijās ar laiku somas paliek vieglākas, jo pārtikas taču kļūst mazāk, tad šajā nekas nemainījās – ko apēdām, to pēc tam ragavās vilkām sev līdzi. Arī iziešana darīšanās bija izaicinājums – izlīst no siltas telts, novilkt bikses, trāpīt maisiņā, skatīties, lai tualetes papīrs vējā neaizlido... Un, kad atgriezies teltī, pats smejies un savos piedzīvojumos dalies ar telts biedru. Jā, jā, tiklīdz kāds atgriezās no darīšanām, tā otrs vaicāja: “Nu, kā sanāca? Misija izdevās?” Tā mums tā ikdiena pagāja,” smejas Juris.

Fantastiskais Antarktīdas skaistums

Vai šajā nebeidzamajā sniega un ledus baltumā ir arī kāds skaistums? Vai arī psiholoģiski tas ir ļoti nomācoši – slēpo desmit dienas, bet ainava kā nemainās, tā nemainās… “Skaistums? O, jā! Tur ir ļoti skaisti. To pat nevar aprakstīt! Tas ir skaistums, ko neesam pieraduši redzēt. Visas šīs gaismas un ēnu spēles, sniega virpuļošana. Vienreiz ap sauli pirmo reizi mūžā redzēju halo jeb varavīksni, turklāt pat vairākas pa visu horizontu. Jā, tur ir fantastiski skaisti. Arī tas vienmuļais slēpojums nebija psiholoģiski nomācošs – vai nu domāju savas domas, vai arī mēģināju neko nedomāt. Es izbaudīju to, ka bijām pilnīgi vieni tādā nebeidzamā plašumā. Sirreālas sajūtas. Un tas klusums! Kur vēl citur pasaulē tādu var izjust? Es vispār, ejot dabā, neko citu kā pašu dabu neklausos. Gribu izjust tās garu. Arī Antarktīdā klausījos un izbaudīju klusumu. Bet patiesībā tas īsti pat nebija klusums, jo vējš radīja savu skaņu, ledus – savu, tad vēl slēpes sniegā čirkstēja. Šis Antarktīdas klusums man šķita kā visskaistākā mūzika! Es pat dzirdēju savu ķermeni, sajutu, kā asinsrite strādā,” sajūsmināts atceras pieredzējušais ceļotājs.