"Aizgāja pavisam pēkšņi un negaidīti..." Horens par viņsaulē aizsauktā mūziķa un drauga Speisa dzīves pēdējām dienām

Daudzu izcilu dziesmu autors un izpildītājs, grupas "Oranžās brīvdienas" izveidotājs un solists, grupas "Riga Reggae" mūziķis, īsts Latvijas patriots, Vidzemes brigādes zemessargs, kurš ar "Oranžo brīvdienu" dziesmas "Turbo traktors" videoklipu aicināja jauniešus iesaistīties valsts aizsardzībā, mūžībā devās 20. janvārī 42 gadu vecumā. Bez tēva palika divi pavisam vēl mazi bērni. Ints Ķergalvis zemes klēpī tika guldīts 25. janvārī Vecpiebalgas jaunajos kapos.

Horens atvadījās dienu pirms Speisa nāves

Kā šonedēļ raksta žurnāls "Kas Jauns", mūziķis Horens Stalbe bija viens no tiem, kas ar Intu bija kopā viņa mūža pēdējās dienās – piektdien, 17. janvārī, Liepājas klubā "Fontaine Palace" bija grupas "Riga Reggae" akustiskais koncerts, bet nākamajā vakarā notika Horena un Speisa kā dīdžeju uzstāšanās. “Viss todien bija baigi forši. Bija sabraukuši arī mani draugi, pavadījām izcili brīnišķīgu un superīgu dienu Liepājā, draugi bija priecīgi satikt un iepazīties ar Speisu! Bet sestdienas vakarā, kad jau sākām DJ setu, Speiss saņēma ziņu, ka viņa grupa "Oranžās brīvdienas" ieguva "Zelta mikrofonu". Speiss bija neizsakāmi priecīgs. Jā, tā tiešām bija burvīga nedēļas nogale Liepājā,” skumji nopūšas Horens, nosakot: “Šķīrāmies svētdien pulksten divos, forši atvadījāmies, jo viņam ar grupu "Oranžās brīvdienas" bija paredzēta koncertturneja Indijā un Nepālā. Viņš, kā jau īsts vecis, nebija uz apkampieniem tendēts, taču todien patiešām apkampāmies, jo zinājām, ka satiksimies tikai pēc kāda pusotra mēneša.

Viņa mūža pēdējā reizē uz skatuves biju kopā ar viņu, viņa pēdējo dīdžeja setu spēlējām kopā. Arī beidzamo jauno gadu sagaidījām kopā. Ja to var saukt par veiksmi, tad man paveicās būt kopā ar draugu viņa mūža pēdējos koncertos. Jā, man kā draugam tas ir vienīgais mierinājums.”

Horenam Inta nāve esot ļoti liels zaudējums: “Mēs 12 gadus bijām nešķirami. Kopā spēlējām gan "Riga Reggae", gan akustiskos koncertus, gan dīdžeju setus, bijām kopā gandrīz vai katru nedēļas nogali. Patiesībā, tieši pateicoties Speisam, radās grupa "Riga Reggae". Mēs satikāmies regeja dēļ. Mūziķim Uldim Vanagam bija 50 gadu jubileja, draugi nolēma viņam par godu uztaisīt dziesmu. Tā kā tā bija regeja stilā, tiku pieaicināts kā viens no izpildītājiem. Tur iepazinos ar Speisu. Viņam patika regejs, man patika regejs, biju nesen atgriezies no Ēģiptes, sākām runāties, līdz vārds pa vārdam – jātaisa regeja grupa! Un Speiss bija tas, kas pēc varenās ballītes man piezvanīja un teica: “Nu ko! Vajadzētu uztaisīt mēģinājumu!” – “Kādu vēl mēģinājumu?!” – “Mēs taču sarunājām, ka taisām regeja grupu!” Es patiešām biju uz pauzes, jo pat necerēju, ka ballītē izskanējusī ideja kādam būs palikusi atmiņā. Bet Speiss tāds bija. Viņš vienmēr bija laikā, viņš vienmēr bija gatavs! Un ne velti viņš bija arī Zemessardzē.”

Tā, pateicoties Intam Ķergalvim, sākās grupas "Riga Reggae" darbība. “Jau divi grupas mūziķi gaida Speisu pievienojamies viņiem debesu grupā. Vispirms mūžībā devās bundzinieks Boriss Starodubovs, tad basģitārists Skrips – Ivo Stankēvičs... Atceros, kad reiz ar Speisu kreņķējāmies par to, ka mūsu grupai nav stabila sastāva, tieši Skrips bija tas, kas mums teica: “Nu ko jūs uztraucaties! Jūs taču abi divi esat, pārējie lai mainās!” Jā, un nu nav ne Skripa, ne Speisa...”

Stāstot par draugu, Horenam aizlūst balss: “Viņš bija kolosāls cilvēks! Braucot uz koncertiem, mēs kopā esam pavadījuši vairāk nedēļas nogaļu nekā ar savām ģimenēm. Viņš bija viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kurš, būdams pilnīgi prom no reliģijām, bija ļoti tolerants šajā ziņā. Proti, kad es skaitīju mantras (un es to daru katru dienu), Speiss vienmēr, kad gribēja man kaut ko pateikt, toleranti jautāja: “Vai es tevi netraucēju? Drīkstu tev ko paprasīt?” Mūsdienās reti kurš cilvēks tā dara. Piemēram, ja pa nakti palikām vienā numuriņā, Speiss vienmēr man prasīja, vai man netraucē skaņa no televizora, ko viņš mēdza skatīties. Viņš tiešām pret citiem izturējās ar lielu toleranci un pieklājību.”

Kaspars Čakste zaudējis labāko draugu

Vakarā, kas Speiss ar Horenu uzstājās Liepājas naktsklubā, Nacionālajā teātrī grupa "Oranžās brīvdienas" saņēma ilgi gaidīto balvu "Zelta mikrofons" – viņu albums "Ārā" tika atzīts par labāko roka, pankroka vai metāla mūzikas albumu.

“Speiss, kā jau vienīgais profesionālais mūziķis no mūsu grupas, tovakar strādāja, tāpēc pēc balvas ierasties nevarēja. Viņš tā arī to rokās nav turējis, jo bijām sarunājuši, ka svētdien, kad viņš no Liepājas atgriezās Piebalgā, kādu brīdi pa ceļam satiksimies, taču kaut kā nesanāca,” nopūšas "Oranžo brīvdienu" mūziķis Kaspars Čakste, sakot: “Kā cilvēks Speiss bija lielisks. Ne velti viņš man bija vislabākais draugs. Jebkurā diennakts laikā varēju viņam piezvanīt, ja bija bēdas, viņš bija klāt, ja bija prieki, tad arī ar to dalījās. Viņš bija krāšņs cilvēks. Viņam nebija pelēkās krāsas, viņam bija vai nu melns, vai balts – ja kaut kas nepatika, tā arī pateica, ka tas ir sūds, bet, ja patika, tad – pats labākais pasaulē. Uz visu vienmēr skatījās ar kritisku aci un vienmēr bija ideju pārpilns.”

Čakste ar smaidu atceras, kā radās grupa "Oranžās brīvdienas": “Es jau pirms tam caur kopīgiem draugiem Speisu mazliet zināju. Bet tā pavisam labi sapazināmies, kad kopā aizbraucām uz Ukrainu, uz Karpatiem slēpot. Speiss, protams, bija paņēmis līdzi ģitāru. Reiz aizgājām uz krogu iedzert aliņu, Speiss paņēma ģitāru, sāka spēlēt un dziedāt, bet es no viņa somas izvilku tamburīnu un sāku piespēlēt. Un jau vakarā kroga saimnieks bija uz rūtiņlapas uztaisījis plakātu, ka krogā notiks koncerts! Pirms tam sarīkojām kopīgu mēģinājumu un vakarā ukraiņu krogā jau spēlējām pirmo koncertu. Kad atbraucu mājās uz Latviju, sapratu, ka ar šo čali man ļoti saskan un ir pa ceļam. Pēc tam satikāmies vienreiz, otrreiz, līdz tā arī radās "Oranžās brīvdienas"."

Jau šonedēļ "Oranžajām brīvdienām" bija paredzēts grupas lielākais ceļojums – mēnesi gara koncertturneja Indijā un Nepālā. “Tagad mums galvenais ir palīdzēt Speisa ģimenei – sievai un diviem mazajiem bērniņiem, kas palikuši bez tēva. Pēc bērēm tad arī izlemsim, ko darīt ar ieplānoto turneju. Speisam tas bija sapņu ceļojums, viņš ļoti to gaidīja... Starp citu, jebkuru savu tūri mēs saucām par ceļojumu. Jā, iespējams, ka mēs tomēr dosimies uz Indiju un Nepālu, jo Speiss noteikti to būtu gribējis. 2. februārī bija paredzēts izlidot, bija jau sarunāti vairāk nekā desmit koncerti... Pat nespēju iedomāties, kā vispār varēsim tos nospēlēt, jo es pat bez kamola kaklā parunāt nevaru. Taču šis stāsts jau vairs nav par mums, bet par Speisu... Lai gan mēnesis Indijā mums pašiem būtu noderīgs, lai attīrītu prātu no šī šokējošā trieciena. Vēl sestdien, saņemot "Zelta mikrofonu", bijām augstākajā virsotnē, bet te pēkšņi... Jā, no kalna gala nonākt līdz visdziļākajai bedrei, izrādās, ir vienas dienas jautājums... Tas tiešām ir tik neparedzami, un arī ar tādu iznākumu ir jārēķinās. Bet Speiss jau arī kaut kā tā dzīvoja, jā, viņš plānoja savu dzīvi uz priekšu, bet katru dienu dzīvoja ar pilnu krūti,” nosaka Kaspars Čakste.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!