Unikāls sasniegums! Latvietis Andrejs Birjukovs septiņās dienās noskrien septiņus maratonus septiņos kontinentos
Šajā klubiņā ir tikai mazliet vairāk nekā 200 cilvēku, un latvietis Andrejs Birjukovs ir viens no tiem. Viņš pieveica "Lielo pasaules skrējienu" ("The Great World Race"), turklāt ieņemot trešo vietu!
Tas ir skrējiens, kurā jānoskrien septiņi maratoni visās septiņās pasaules daļās – Antarktīdā, Āfrikā, Austrālijā, Āzijā, Eiropā, Dienvidamerikā un Ziemeļamerikā, un tas jāpaveic nedēļas laikā. Kā vēsta žurnāls "Kas Jauns", Andrejs ir ne tikai pirmais latvietis, bet vienīgais no Baltijas valstīm, kas to izdarījis.
Treneris, kurš izlēma startēt pats
"The Great World Race" idejas autors ir īru skrējējs Ričards Donovans, kas pirms 11 gadiem izdomāja noskriet septiņus maratonus septiņos kontinentos. Kopš tā laika šāds skrējiens kļuvis par oficiālu pasākumu, kurā katru gadu piedalās līdz 50 skrējējiem.
Pirms pāris mēnešiem tajā startēja arī Andrejs Birjukovs, bijušais Latvijas čempions smaiļošanā, bet tagad treneris izturības skrējieniem. Ikdienā Andrejs dzīvo Minhenē, kur strādā par IT projektu menedžeri starptautiskā uzņēmumā. “Pirms vairākiem gadiem Rīgā, kad stājos uz starta savā pirmajā pusmaratonā, ieraudzīju sievieti, kurai uz krekla bija uzraksts – "7 maratoni 7 kontinentos". Padomāju, cik forši, tas ir interesants projekts mūža garumā! Un kurš tad to varēja iedomāties, ka jau septiņus gadus vēlāk es to pieveikšu vienā nedēļā!” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Andrejs, kurš "Lielajā pasaules skrējienā" vispirms nonāca kā treneris. Proti, viņu pirms pāris gadiem uzrunāja viens puisis, kurš vēlējās noskriet septiņus maratonus septiņās dienās septiņos kontinentos un lūdza, lai Andrejs viņu tam sagatavo. Birjukovs kļuva par viņa treneri un pat pirms gada aizbrauca uz vienu no "mLielā pasaules skrējiena" maratoniem, lai redzētu, kā tas izskatās klātienē. Līdz pērn Andreju uzrunāja šī pasākuma organizatori un aicināja pašam piedalīties.
Trakajiem pieder pasaule!
“Patiesībā mēs to visu pieveicām pat sešās dienās. Starp Antarktīdas un Āfrikas maratonu bija 14 stundas, pēc tam sekoja liels pārlidojums uz Austrāliju, kur noskrējām maratonu, un jau vakarā lidojām uz Stambulu, tad atkal liels pārlidojums, pēc kura sekoja divi maratoni viens pēc otra, un atkal garāks pārlidojums, un atkal divi maratoni viens pēc otra Kolumbijā un Maiami,” stāsta Andrejs, piebilstot: “Mēs jau lidmašīnā smējāmies, ka esam savākušies grupa ar trakajiem!”
"The Great World Race" nav lēts prieks, dalības maksa ir 50 tūkstoši eiro. Samaksāt tādu naudu, lai sevi tā fiziski mocītu? “Jā, it kā bija iespēja pabūt septiņās pasaules daļās, bet mēs neko citu bez lidmašīnas un maratona trasēm neredzējām. Tas nebija nekāds tūrisma brauciens. Lielākā daļa skrējēju pat gultu neredzēja, jo gulēja lidmašīnā pārlidojumu laikā. Saskaitījām, ka no 168 stundām 80 stundas pavadījām vai nu skrienot, vai lidojot. Mums nebija iespējas apskatīt pilsētas, pasēdēt kādā kafejnīcā. Turklāt lielāko daļu maratonos bija riņķošana pa garlaicīgiem apļiem, visu laiku redzot vai nu tikai pļavu, vai promenādi,” nosaka Birjukovs.
Visi vienlīdz uztraukušies
Andrejs stāsta, ka šajā skrējienā piedalījušies daudzi izcili atlēti, ekstrēmu piedzīvojumu meklētāji. “Mēs jau smējāmies, ka vidēji katrs no mums savā dzīvē piedalījies olimpiskajās spēlēs, uzkāpis Everestā, bijis Dienvidpolā, noskrējis 50 maratonus un pieveicis piecas "Ironman" triatlona distances. Būt šādu cilvēku vidē bija ļoti iedvesmojoši, turklāt es ar saviem 35 gadiem biju viens no jaunākajiem. Pārējie dzīvē jau bija īstenojuši daudzus izaicinājumus, daudz ko unikālu sasnieguši. Un interesanti, ka šie cilvēki, kas piedalījušies olimpiskajās spēlēs, uzstādījuši visdažādākos rekordus, strādā par lielu kompāniju vadošiem menedžeriem, tik un tā pirms starta Antarktīdā bija vienlīdz uztraukušies. Bet bija jau par ko, jo mēs visi nezinājām, kas mūs sagaida,” iespaidos dalās Andrejs.
Ik dienu maratons, pārlidojumi, laika zonu maiņas, aklimatizācija – kā to vispār var paveikt? Kā ķermenis to var izturēt? Turklāt Andreja rezultāts ir ļoti augsts, viņš katru maratonu noskrēja aptuveni trīsarpus stundās. “Es taču esmu treneris, kurš gatavo cilvēkus šādiem skrējieniem. Zināju sava organisma reakciju, zināju, kādi produkti pie kurām slodzēm jālieto, kas jādara, lai organisms šajās piecās dienās pēc iespējas ātrāk atjaunotos. Mans plāns bija pirmajos maratonos saglabāt spēkus, neuzkrāt nogurumu, un tas arī izdevās. Patiesībā daudzi bija izbrīnīti, ka, pretēji visiem pārējiem skrējējiem, man uz beigām jauda tikai palielinājās un es kļuvu ātrāks,” skaidro Andrejs.
Kas tālāk? “Es pat nezinu!” smejas Andrejs Birjukovs, sakot: “Daudzi, kas pieveica "The Great World Race", atzina, ka tas viņiem bijis mūžā visgrūtākais, bet arī vislabākais notikums. Tas nekas, ka viņi pirms tam jau bija uzkāpuši Everestā, noskrējuši visas iespējamās ekstremālās sacensības... Un tad es pie sevis padomāju – un ko tad man tagad darīt? Uz ko man tiekties? Es to pārspēt vairs nevarēšu, tā būs mana mūža odziņa uz ilgiem laikiem.”
