"Te laidīsim pasaulē mūsu latvieti!" ukraiņu aktieri Anastasija Ļovina un Vadims Ņikolaičuks ģimenes ligzdu vij Latvijā

Žurnāls "Kas Jauns" ar aktieru pāri tiekas teātra sieviešu grimētavā. Lai telpā ienāktu svaigs un dzestrs ziemas gaiss, Anastasija, priecājoties par Latvijas mierīgajām debesīm, atver jumta logu. Aktrisei iekārtots grima galdiņš, uz kura izvietotas viņai mīļas fotogrāfijas, pašas un draudzeņu sarūpētie saldumi un ikona ar Dievmāti, kas tur rokās bērnu, kā arī citi talismani, kas stiprina un motivē sasniegt savus mērķus. Bet Vadims stāsta, ka no savas stāvu zemāk esošās grimētavas bieži atnāk ciemos pie sievas, kas pacienā ar tēju un konfektēm, jo Anastasijai vienmēr plauktiņā ir kāds našķis.

Saplānoto dzīvi pārtrauc karš

Aktieru pāris uz Rīgu pārcēlās pirms divarpus gadiem. Sākoties karam, Anastasija un Vadims dzīvoja un strādāja Maskavā, kur bija pārcēlušies pēc studijām Ukrainā. “Vienlaikus studējām Kijivas teātra institūtā un, lai arī staigājām pa vieniem un tiem pašiem gaiteņiem, nebijām dzimtenē nekad satikušies. Studēt uz Maskavu aizbraucām 2013. gadā. Bet satikāmies tikai tad, kad bijām beiguši studijas un jau uzstājāmies uz skatuves. Iepazināmies 2017. gadā, bet gredzenus mijām pēc kovidpandēmijas ierobežojumiem – 2020. gadā. Es vairāk biju nodarbināta kino un seriālos, bet Vadims strādāja Tagankas teātrī. Mūsu dzīve gāja uz augšu, bija daudz darba un lomu,” stāsta Anastasija, un Vadims turpina: “Teātris bija mums piešķīris trīsistabu dzīvokli elitārā mājā. Tāpēc no Ukrainas pārvedām dzīvot pie sevis Nastjas vecmāmiņu. Dzīve bija sākusi sakārtoties, mums bija labas algas un darbs. Jau bijām sākuši apsvērt domu, ka varētu laist pasaulē bērnus. Bijām sākuši plānot savu pirmo kopīgo ārzemju braucienu un izvēlējāmies, uz kādu eksotisko zemi nu lidosim. Taču tā sanāca, ka par ceļojumam atvēlētajiem ietaupījumiem pārcēlāmies uz Rīgu.”

Anastasija un Vadims ir pret Krievijas agresiju un sākto karu Ukrainā, tāpēc pieņēma lēmumu, ka nekādā gadījumā nepaliks agresorvalstī. Pāris arī ļoti vīlās Krievijas teātra mākslas un kino industrijas ļaudīs, cerēja, ka šī sabiedrības daļa iestāsies pret karu, ka viņiem svarīgas būs pamatvērtības – mīlestība pret cilvēku, pret savu tuvāko, ka nedrīkst nogalināt.

Kaut strādāt rūpnīcā, ka tik prom

“Uz Latviju atbraucām tāpēc, ka tā bija vienīgā ārzemju valsts, kuru biju pirms kara apmeklējis. Zinājām, ka Rīgā ir teātris, kurā varētu meklēt darbu savā profesijā. Protams, ka negribējās pielikt punktu aktieru karjerai, taču sapratām, ka varētu nākties arī strādāt citā profesijā. Sākām pētīt dažādas darba iespējas rūpnīcās, uz kuģiem. Tāpat arī mums bija svarīgi pārcelties kopā ar sievas vecmāmiņu, kas ir invalīdu ratiņos. Turklāt kādā Ukrainas ceļojumu šovā bijām redzējuši, ka Rīgu nodēvē par Ļvivas un Dņipropetrovskas simbiozi. Es esmu no Ļvivas, Nastja no Dņipras. Visu apdomājot, sapratām, ka Rīga ir mūsu liktenis,” par dzīvesvietas izvēli stāsta Vadims, bet Anastasija atceras, ka, iebraucot Rīgā, bijuši priecīgi pārsteigti, redzot tik daudz Ukrainas karogu.

“Mums abiem te patika jau no pirmās reizes – gan pilsēta, gan Daugava, gan jūra un Rīgas jūras līcis. Te bija saule, gaisma, jūras un priežu smarža, kaijas. Mums bija sajūta, ka esam nokļuvuši paradīzē. Pirmajā vasarā, kad vēl nebija teātrī mēģinājumu, braucām uz jūru un mežu. Tik daudz sēņu salasījām! Jāteic, ka Latvijā mēs sākām darīt tādas lietas, kuras līdz tam nekad nebijām darījuši. Kad ieradāmies Latvijā, Vadims nekavējoties sameklēja darbu un mēnesi nostrādāja jaunceltnē,” stāsta Anastasija, un Vadims bilst: “Pirmo dzīves gadu Latvijā mēs kā tādi citplanētieši pārvietojāmies un par visu priecājāmies. Kad vietējie sāka stāstīt par problēmām, mēs pat negribējām klausīties, uzskatot, ka tie tādi sīkumi vien. Mums te viss likās tik pozitīvi! It sevišķi fantastiska daba rudenī ir Siguldā, man tik ļoti iepatikās Cēsis, ka varētu tur apmesties uz dzīvošanu, ļoti skaistas vietas ir Mežaparkā, patīk Saulkrastu un Vecāķu pludmales. Tāpat ļoti jauks ir Rīgas Centrāltirgus, mums jau te ir savi pazīstami zemnieki, pie kuriem iegādājamies produktus. Vēl neesam bijuši Liepājā, Pāvilostā un Jūrkalnē, ko arī gribam apskatīt. Ļoti priecājamies, ka izvēlējāmies Latviju par savu dzīvesvietu. Mums te jau ir izveidojies savs draugu loks, cilvēki no Ukrainas, no Latvijas, kā arī tie, kas pārcēlušies nesen un pirms desmit gadiem no Krievijas. Te arī turpināsim savu dzimtu un laidīsim pasaulē mūsu pirmdzimto – mūsu latvieti. Esam pateicīgi, ka ir darba iespējas, karjeras attīstība un iespēja materiāli nodrošināt savu ģimeni.”

Iejutušies teātrī un  mācās latviešu valodu

Anastasija Mihaila Čehova teātrī pierādījusi savu talantu gan kā aktrise, gan kā režisore​, tāpat filmējusies augsti novērtētajā seriālā "Padomju džinsi". “Esmu arī spēlējusi radio iestudējumā ukraiņu valodā. Abi ar Vadimu filmējāmies Latvijas televīzijas projektā, kas veidoja trīsdesmit video stāstus par Latvijas kultūras kanonu, lai Latvijā dzīvojošos ukraiņus iepazīstinātu ar Latvijas vērtībām,” stāsta Anastasija.

Arī Vadima darbs teātrī tiek augstu vērtēts par viņa spēju iedziļināties lomās un izcili interpretēt dažādus tēlus. Vadims saka – seriāls "Čornobiļa 2022. Iebrukums", kas ir Latvijas un Ukrainas kopdarbs, palīdzējis psiholoģiski atjaunoties savā profesijā: “Kad sākās karš Ukrainā, mani bija pārņēmusi bezspēcības sajūta, jo mūsu profesija likās tik bezjēdzīga. Ko gan es varu palīdzēt? Saproti, ko var dot ārsti, policisti, autovadītāji, militāristi, loģistikas darbinieki, programmētāji, sociālie darbinieki un citu profesiju pārstāvji, bet kāda var būt jēga no aktiera? Tā arī kādu brīdi dzīvoju, ka likās, esmu nekam nederīgs. Bet līdz ar šo lomu es sajutu kādu jēgu no sevis...”

Anastasija jau spēj sazināties arī latviešu valodā: “Cenšos runāt ar vietējiem iedzīvotājiem latviski, tādējādi izrādot savu piederību valstij, kurā dzīvoju. Tagad, kad bērniņa gaidību laikā tik bieži jāiet uz poliklīniku, ar ārstiem cenšos runāt latviski. Ukraiņiem ir pieejami latviešu valodas kursi, kurus es arī esmu apmeklējusi. Sarunājoties ar vietējiem latviešu valodā, redzu cieņu viņu acīs, ka neesmu slinkojusi, bet iemācījusies valodu. Ar draudzeni un vīru ejam arī uz latviešu teātru izrādēm – interesanti paskatīties, kā citi aktieri spēlē.”

Karš Ukrainā satuvina Vadima vecākus

Ukrainā, Ļvivā, joprojām dzīvo Vadima tuvinieki – vecāki, māsa, vecvecāki, tantes ar ģimenēm –, bet Anastasijas radi – mamma, abas vecmāmiņas, tante un citi – pārcēlušies uz Rīgu. Ar Ukrainā palikušajiem pāris nemitīgi uztur kontaktus, lai pārliecinātos, kā viņu tuviniekiem klājas kara apstākļos. “Vietā, kur dzīvo mana ģimene, ir mierīgāk nekā Ukrainas centrālajos un austrumu rajonos. Taču risks pastāv. Arī daudzi cilvēki, kas Ukrainas austrumos zaudējuši savas mājas, pārceļas uz Ļvivu un meklē, kur apmesties. Psiholoģiski tas viss ir ļoti smagi. Tā kā karš iet tik ilgi, cilvēki emocināli ir izdeguši. Kara apstākļi cilvēkiem ir likuši pārvērtēt savu dzīvi, tagad uz daudzām lietām viņi skatās citādi. Ciena pareizās lietas un nepievērš uzmanību tam, kas kādreiz viņus izveda no pacietības. Par saviem vecākiem varu teikt, ka viņi tagad uz dzīvi skatās daudz mierīgāk, mamma ar tēti ir ļoti satuvinājušies. Tētis nevar izbraukt no Ukrainas, bet mamma un mana māsa ir bijusi ciemos pie mums Rīgā. Ļoti gribētos satikt tēti, bet nav zināms, kad tas būs iespējams. Mamma un māsa atbrauks jau pavasarī apraudzīt mūsu mazuli. Ja būtu iespēja, mēs visus savus tuvos cilvēkus pārceltu sev līdzās... ļoti viņu pietrūkst,” stāsta Vadims.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas ""Te laidīsim pasaulē mūsu latvieti!" ukraiņu aktieri Anastasija Ļovina un Vadims Ņikolaičuks ģimenes ligzdu vij Latvijā" saturu atbild SIA Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.