Andris Freidenfelds stāsta par dzīvi, jokiem un pensiju, kas vēl nav aktuāla
Ir cilvēki, kuru teiktajā vienmēr vērts ieklausīties. Pie tādiem pieder Andris Freidenfelds, kaut gan ne vienmēr atšķiram, kad viņš joko un kad runā nopietni. Ar grupas Labvēlīgais Tips solista amatu viss pilnīgi skaidrs – katrs koncerts garantē smieklus un jautrību, bet Radio SWH rītos spēkā teiciens, ka katrā jokā ir daļa patiesības. Žurnālā "Patiesā Dzīve" - šoreiz pavisam nopietna saruna.
Vairākās paaudzēs šīs Freidenfeldu dzimtas vīrieši, par spīti vecāku dotajam vārdam, uzrunāti uzvārda saīsinājumā – par Fredi. Andris nav izņēmums un droši vien atskatītos, ja garāmgājējs viņu par Fredi uzrunātu uz ielas. Tas gan būtu neparasts notikums, jo populārajam skatuves un radio māksliniekam vairāk labpatīk būt pie auto stūres. Pa ceļam gadījies dzemdēt arī pa dziesmu tekstam; tā reiz, stāvot pie krustojuma, prātā ienākusi skanīgā frāze pīrādziņ, nāc ārā. Vēsture klusē, ko šajā mirklī savām acīm skatīja Andris, kuru var apskaust par spēju plēst jokus pat tad, kad pašam smiekli nemaz nenāk. Laikam jau strādā kāds veiksmīgs gēnu salikums, mantots no vectēva, kas uzaicinājis radus uz savām bērēm, kurās pats sēdēja pie galda, citādi bez ēšanas un dzeršanas tuviniekus nevarot sasaukt kopā. Tiesa, toreiz vectēvs izdarīja prātīgi, jo īstā aiziešana notika Sibīrijā bez jautriem ciemiņiem. Andris pats nākotni neplāno, pie zīlniecēm neiet, bēres arī nerīko, jo ļaujas straumei, kas mūs nes arvien tuvāk kārtējai gadumijai.
Par pensiju nedomā
Grūti intervēt tik daudz runājošu cilvēku.
Man arī grūti, jo pēc rīta tarkšķēšanas atlikušo dienas daļu parasti klusēju. Vispār maz runāju.
Dažreiz tieši veiklā mēle esot izglābusi, piemēram, dienestā.
Diezgan labi mācēju krievu valodā runāt ar visām niansēm, apguvu, televizoru skatoties, biju arī lasījis krieviski. Pusgadu dienēju Igaunijā, pēc tam pusotru gadu Krimā. Skaitījos inženieru daļā, par spīti profesijai mani ieskaitīja traktoristos-buldozeristos, kaut gan ne ar ko nemācēju braukt. Mašīnparkā mainīju eļļas, riteņus, mehānismus, var teikt, ka viegls dienests, bet man nekad nav paticis ķimerēties. Tāpēc manai automašīnai ir automātiskā kārba – labāk gribu domas domāt, vārdus sacerēt.
Varbūt daži uzdod jautājumu, kāda tad ir Andra Freidenfelda profesija, jo savulaik četri mācību gadi pavadīti Industriālajā politehnikumā, apgūstot skaitļošanas tehnikas ekspluatācijas un remonta meistara arodu. Vai noderēja?
Uz tehnikumu aizgāju pēc 8. klases, tur četri gadi, tātad divpadsmit esmu mācījies. Likās, ko es tai vidusskolā tupēšu, iešu apgūt skaitļošanas tehniku, bet tur mācīja taustiņu mašīnas, perforatorus, dinozauru mašīnas, kuras pēc pāris gadiem jau bija izmestas miskastē. Sapratu, ka elektrība – tas nav mans. Čomi aizgāja augstskolā studēt elektroniku.
Tehnikuma laiku, cik zinu, pieskaita darba stāžam. Pensiju rēķinot, no šī viedokļa izdevīgi.
Neesmu interesējies par pensiju. Laikam mānu sevi, par jaunu izliekos. Atpūsties negribas, runāšana nav nogurdinājusi, ne velti tagad runāju vēl vairāk. Desmit gadus pastrādāju viens pats – trīs vārdi stundā. Kad nāca piedāvājums atgriezties rīta laikā, piekritu – lai iet, pamēģināsim!
Mēdz teikt, ka vienā upē otrreiz neiekāpsi.
Kāpēc? Es regulāri peldos vienā un tai pašā upē. Nu labi, jūrā, kas man ir blakus; tāda liela upe vien ir. Ziemā īsti nepeldos, bet šovasar sevišķi ilgi varēju vālēt, līdz rudenim. Vai tad pensija nav no sešdesmit pieciem? Bet es par to pat domāt negribu, jo tagad mūs, Labvēlīgo Tipu, studenti aicina uz savām ballītēm reizē ar Wiesuli, Rolandu Če, Patrishu. Ko es viņiem par pensiju dziedāšu? Labāk par cūku dragāšu!
Skaidrs, ka darba stāžā neieskaitīs tehnikuma dramatisko ansambli Dialogs, kur likti veiksmīgi pamati Andra Freidenfelda aktiermeistarībai.
Tur strādāja Livars Jankovskis, pilnībā atdevies jauniešu dresūrai, ko ļoti izbaudījām. Jā, bija forši, un, protams, mans ampluā bija komēdijas, Rūdis Skroderdienās, taču piedalījos arī dzejas uzvedumā Atraitnes dēls, kur bija jāmācās šausmīgi daudz teksta. Galva labi strādāja, visu iemācījos, tagad tā vairs nevarētu. Skroderdienām uzvedām tikai fragmentu, ar visu dziedāšanu – cik blēdīgi tie vecāki…
… kas dēlus audzina. Kādi bija tavi vecāki?
Ļoti labi. Tēvs savulaik Talsu puses pašdarbības teātrī arī bija Rūdi tēlojis. Tāda dinastija mums. Jā, tēvs bija artistisks, diemžēl maz dabūju ar viņu padzīvot. Sibīrija pamatīgi nodarīja pāri, tēvs ātri aizgāja. Mammai laimējās ar ilgu mūžu, es jau tāds mammas dēliņš.
Kad vecāki pēc izsūtījuma atgriezās Rīgā, īstu pierakstu nevarēja dabūt, mainījām dzīvesvietas. Man liekas, es Noriļsku kā tādu uzplaiksnījumu atceros, bet varbūt tas ir redzēto bilžu iespaidā. To bija pilns čemodāns, jo tēvs daudz fotografēja,bet es daudz skatījos Sibīrijas bildes. Tagad skatās Netflix un viedtālruni, tad bērni skatījās vecāku albumus, kas bija liela izklaide – ieraudzīt radiņus, senčus, vectēvus, kurus nepiedzīvoju. Es atceros brīdi, kad lidojām mājās. Diezgan liels satraukums divgadīgam bērnam, lidinoties tik lielu gabalu. Tumšs aiz apaļā loga, dīvaini klaustrofobiska sajūta, lidmašīnas motora dūkoņa.
Bet atlidoju un kļuvu par rīdzinieku. Kādu laiku īrējām istabiņu Mežaparkā, tad Teikā. Kad tur jaunās mājas sāka būvēt, mūsējo divstāveni novāca, izmeta mūs ārā. Ar Rīgas pierakstu dabūja dzīvokli turpat daudzstāvenē, bet es kļuvu par centra zēnu toreizējā Suvorova ielā. 7. vidusskola, kinoteātri visapkārt: Daile, pāri ielai Lāčplēsis, Palladium, 21. jūlijs – spēj tik iet, stāvēt biļešu rindā un skatīties. Vella kalpi, Fantomass, Toms Soijers, Mūzikas skaņas.
Pilnu sarunu ar Andri Freidenfeldu par darbu, jokiem, vegānismu un leģendāro dzelteno fraku, lasi žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 6. decembra pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
