Anatolijs Kreipāns visu dzīvi bijis sporta komentētājs: "Man ir labākā profesija pasaulē"
“Man ir labākā profesija pasaulē. Un, jo ilgāk tajā darbojos, jo vairāk par to pārliecinos. Kur ir tās lielākais smeķis, vienā teikumā noformulēt nevaru, bet manā gadījumā tas, ko daru, ir arī mana lielākā aizraušanās, tātad neapšaubāmi esmu laimīgs, sapinies ar sportu,” saka Anatolijs Kreipāns. Sarunu ar viņu lasi žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā numurā.
30 gadi pavadīti Latvijas Televīzijā…
Pirmo pieredzi runāšanā guvu, komentējot rokasbumbu. Tolaik kopā ar Celtnieka komandu braukāju pa PSRS čempionāta tūrēm, un televīzijas komentētāji Juris Robežnieks un Jurijs Pašuba teica, lai sāku komentēt viņu vietā. Arī motosportu komentēt ieteica, jo visi zināja, ka tas man tuvs, īpaši spīdvejs un motokross. Skaidrs, ka sākumā daudz ko nezināju un nepratu, viss nāca ar laiku. Sekoja Gunāra Jākobsona uzaicinājums parunāties futbola spēļu pārtraukumos. No vecākajiem kolēģiem par šo darbu uzzināju daudz vērtīga, ieklausījos viņos, dažreiz arī pastrīdējāmies; tas tikai pieder pie lietas. Man komentēt patika, jau biju izprātojis, kā es to darītu, ja man šāda iespēja tiktu dota biežāk. Un notika tas drīz vien – kad 1994. gada rudenī Latvijas Televīzijā izveidoja sporta studiju, par tās šefu kļuva Gunārs, un viņš man pateica īsi: tev te jābūt!
Savu vīziju par to, kā komentēsiet, īstenojāt uzreiz?
Uzreiz nenotiek nekas. Lai uzrakstītu sacerējumu, vispirms jāiemācās rakstīt burtus, tad – vārdus, tad tas viss jāsaliek teikumos. Sākot komentēt, man vēl daudz ko vajadzēja saprast un apgūt, un labi, ka bija kolēģi, kuri pamācīja – tā nedara, tā nesaka. Aizrādīja zem četrām acīm vai šaurā lokā. Ja vajadzēja, arī sabāra. Arī to no viņiem iemācījos – savus kolēģus nekad neesmu publiski kritizējis un to nedarīšu. Vienkārši ētika. Bet, esot aci pret aci, varu izteikties diezgan skarbi – gan par muļķību stāstīšanu, gan valodu, jo man nav vienalga, kas un kā tiek teikts ēterā. Es savā laikā pamācības uztvēru kā stimulu censties, lai kolēģiem turpmāk nebūtu iemesla man aizrādīt vai mani sabārt, nevis – ko jūs mani, ģēniju, tagad te mācīsiet! Un ceru, ka manis teiktais tiek uztverts tāpat.
Vēl tikai taustoties komentētāja darbā, sekoju aktualitātēm, daudz lasīju par dažādiem sporta veidiem. Skatoties pārraides, man patika, ka komentētājs bez tā, ko redzu, izstāsta kaut ko interesantu, jo uzzināt papildu informāciju vienmēr ir labi. Tāpēc savu komentēšanas stilu drīzāk pielīdzinu sarunai ar skatītājiem.
Un vedās jums brīnišķīgi…
Gaumes ir dažādas. Ir skatītāji, kurus papildinformācija, tai skaitā stāstījumi par sportistu dzīvi ārpus sporta, neinteresē. Ar to jārēķinās, jo nekad nav bijis, nav un nebūs komentētāja, cilvēka vispār, kurš patiktu pilnīgi visiem. Sliktākais, kas var būt, ir mēģināt izpatikt visiem. Pirmkārt, tas nav iespējams, otrkārt, tā darot, apmaldīsies pats sevī. Tas bija viens no pirmajiem padomiem, ko man, vēl iesācējam, deva pieredzējušie komentētāji.
Spēļu, sacensību laikā mēdz būt mirkļi, kad gribas, lai komentētājs paklusē, piemēram, futbolā 11 metru soda sitienu izpildīšanas brīdī.
Protams. Tāpēc, apmeklējot spēles, apgrozos arī starp līdzjutējiem, jo viņi daudz vērtīga no malas var pateikt, viņos ir vērts ieklausīties. Piemēram, biatlonā apklusu, kad mūsējie šauj. To man tieši skatītāji ieteica un palūdza ievērot.
Pilnu sarunu ar Anatoliju Kreipānu vari izlasīt žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 6. decembra pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
