Kultūršoks Japānā. Aizrautīgā ceļotāja un kādreizējā Latvijas skaistumkonkursu dalībnieka Martina Linē pieredze "dīvainību zemē"
Pirms desmit gadiem Martins Linē izcīnīja titulu "Vicemisters Latvija", bet viņa aizraušanās jau 14 gadu garumā ir ceļošana un fotografēšana. Pabijis 70 valstīs, par dīvaināko vietu, kur gribētos atgriezties vēl un vēl, Martins uzskata Japānu.
Pēc vidusskolas beigšanas Martins devās peļņā uz Angliju un tad nolēma paceļot pa pasauli. Vēlāk Rīgas Stradiņa universitātē viņš ieguva veselības un sporta speciālista diplomus, taču savā profesijā nenostrādāja ne dienu – turpināja ceļot, līdz nonāca Jaunzēlandē, kur sešus gadus strādāja būvniecībā. Pirms gada, lidojot no Latvijas uz Jaunzēlandi, Martins nolēma pa ceļam uz pāris dienām apskatīt arī Tokiju. “Nebiju tur bijis, maz ko par Japānu zināju, vien to, ka tā esot ļoti dārga valsts. Kad no lidostas ar vilcienu devos uz Tokijas centru, kā izkāpu pieturā, tā uzreiz – wow! Jau ar pirmajiem mirkļiem Tokija mani tik ļoti pārsteidza,” žurnālam "Kas Jauns" saka Martins, daloties savos iespaidos par Uzlecošās saules zemi.
Pavisam cita pasaule
Viņš Japānu sauc par dīvainību zemi, jo tur līdz šim nepieredzētas lietas pārsteigušas ik uz soļa. “Tokija ir pasaulē lielākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita, tajā pašā laikā šīs cilvēku masas nebūt netraucē. Tāpēc, ka tur patiešām ir kārtība un cilvēki cits citu ciena. Ja ir pateikts, ka jāiet pa ietves labo pusi, visi tā dara; ja atkritumu tvertnē jāmet tikai plastmasas korķīši, tā arī notiek. Metro un citos sabiedriskajos transportlīdzekļos cilvēki ne sarunājas, ne zvana pa telefonu, ne skaļi klausās mūziku. Jo tas ir nepieņemami un nepieklājīgi. Un tie tīrības standarti! Kioto nakšņoju vidēja līmeņa hostelī par 20 eiro, domāju, kā nu tur būs. Taču radās iespaids, ka pat logi katru dienu tiek nopucēti kā ar zobu birsti. Virtuvei un tualetei ir atsevišķi paredzētas čības. Neko tādu citur pasaulē neesmu sastapis! Tur viss ir padomāts solīti uz priekšu, viss radīts cilvēka ērtībām, piedomāts pie vismazākā sīkuma.”
Neizskaidrojami brīnumi
Japānā Martins saskāries ar kādu viņam neizskaidrojamu parādību – pieticis par kaut ko iedomāties, kā tas uzreiz realizējies. “Japāņi ikdienā cits citam neuzbāzīsies, pat virsū nepaskatīsies, bet, ja būs nepieciešama palīdzība, uzreiz kāds piesteigsies atrisināt problēmu. Pat nezinot angļu valodu, japāņi izdomās veidu, kā sazināties,” uzsver Martins un izstāsta piemēru.
“Japānā populāra ir kanalizācijas aku vāku māksla – tie ir dažādi apgleznoti. Man bija interesanti tos fotografēt, taču Jokohamā vienu no tur esošiem septiņiem apgleznotajiem vākiem nekādi nevarēju atrast. Staigāju, meklēju, līdz piegāju pie kādas sievietes baltā formas tērpā. Pavaicāju, kur varētu atrast konkrēto vāku, viņa izņēma no kabatas salocītu karti, kurā ar bultiņām sazīmēts ceļš, kā no jau kartē atzīmētās manas atrašanās vietas var nokļūt līdz man interesējošajam objektam. Turklāt kartē ir arī tā vāka fotogrāfija, lai būtu skaidrs, kas tieši jāmeklē! Kā? Nu kā tas ir iespējams?! Sakritība? Nezinu. Bija sajūta, it kā manā priekšā būtu parādījies Dievs, lai izpildītu manu vēlēšanos!” stāsta Martins.
Un tāds nebija vienīgais šāds gadījums. “Jā, Japānā ir problēmas ar saziņu, jo vairums vai nu nerunā angļu valodā, vai arī runā slikti. Braucu no lidostas ar vilcienu, īsti nesaprotu, kur jādodas, kurā stacijā jāizkāpj, lai pārietu uz citu līniju. Prasīju konduktoram. Viņš, protams, angļu valodu nesaprata, taču izvilka no kabatas mazu ierīci, kas viņam iztulkoja manis sacīto. Kad pēc pāris minūtēm konduktors devās savās gaitās, pie manis pienāca sieviete, piesita pie pleca, paklanījās un ar abām rokām izsniedza lapiņu, kurā jau bija sarakstījusi visas man nepieciešamās metro līnijas un pārsēšanās stacijas gan angļu valodā, gan arī japāniski! Savilkusi pat bultiņas, kur secīgi doties, kur jāizkāpj. Vai kas tāds būtu iedomājams mūsu vidē?” piebilst Martins Linē.
