Pirmo reizi ar šaujamieroci rokās - Eva Juhņēviča kļuvusi par rezerves kareivi
“Šis ir mans labākais un izsvērtākais lēmums vismaz pēdējo desmit gadu laikā!” uzskata pazīstamā menedžere Eva Juhņēviča, kas brīvprātīgi izgājusi Nacionālo bruņoto spēku rezervistu militārās apmācības kursu un 48 gadu vecumā kļuvusi par rezerves karavīru.
Tā bija Evas pirmā sastapšanās ar militāro vidi. “Žēl, ka to neiepazinu agrāk, ka šādām apmācībām nepieteicos jau pirms gadiem divdesmit,” uzsver Eva Juhņēviča, uzskatot, ka brīvprātīga militāro teorētisko pamatzināšanu un praktisko iemaņu apgūšana ir vērtīga ikvienam: “Esmu valsts patriote un jūtos pilsoniski atbildīga, ka krīzes situācijā nevis es esmu glābjama, bet varu būt kaut maziņš zobratiņš to vidū, kuri glābj un rūpējas par citiem. Ļoti labi apzinos, ka nevaru būt strēlniece pirmajās rindās, tomēr ikvienam ir pielietojums, tāpēc ceru, ka arī ar savu minimālo iegūto militāro izpratni X stundā varu būt valstij noderīga.”
Pirmo reizi ar šaujamieroci rokās
Dodoties uz trīs nedēļu ilgām apmācībām Alūksnē, Eva bija ļoti satraukusies, kā fiziski un mentāli varēs izturēt pilnīgi citā vidē, apgūt lietas un pildīt uzdevumus, ar kādiem civilajā dzīvē līdz šim nebija saskārusies. Un kā vispār ir – būt sievietei militārā vidē? “Bet es nebiju vienīgā sieviete! Pieteicāmies kopā ar māsu Noru. Mūsu kursā bija četri vadi, katrā vadā pa piecām nodaļām, katrā nodaļā pa 12 cilvēkiem, tostarp katrā vismaz viena divas sievietes. Un mēs visas bijām lieliskas un fokusētas sekmīgi piedalīties mācībās un apgūt praktiskās iemaņas,” atklāj Eva, sakot, ka attaisnojušies regulārie treniņi sporta zālē: “Par to jāsaka paldies manam trenerim, un esmu gana gandarīta, ka zem ekipējuma svara nesaļimu un pilnvērtīgi varēju pildīt dotos uzdevumus.”
Eva nekad mūžā nebija ņēmusi rokās šaujamieroci, bet nu viņai nācās apgūt gan šaušanu ar triecienšauteni G-36, gan kaujas granātu mešanu, gan iegūt zināšanas par droniem un to izmantošanu, par ložmetēju un prettanku granātmetēju darbību. “Es tikai filmās biju redzējusi, kā jāšauj! Paņemt rokās ieroci un apzināties tā patieso funkciju man sākotnēji tomēr bija liels pārdzīvojums. Šķiet, to, kā darbojas ierocis, tā īsti sapratu tikai kursa pēdējā nedēļā. Bet nekas, tagad māku gan to izjaukt un ātri salikt, gan akurāti tīrīt un arī izšaut, turklāt gana precīzi,” lepojas Eva, godīgi atzīstoties, ka tad, kad pēc pirmās apmācību nedēļas kursantiem piešķīra divas brīvdienas, tās viņa pavadījusi mājās, pārsvarā internetā pētot G-36 uzbūvi un skatoties video, lai kārtīgi saprastu, kā ierocis funkcionē.
Pati pirmā šaušanas reize Evai bija satraucoša. “Biju jau sagatavojusies, ka no ieroča atsitiena man izlidos plecs, taču nē – atsitiens nemaz nebija tik spēcīgs. Pirmais šāviens bija pārsteigums gan man pašai, gan, šķiet, arī instruktoram, jo viss bija labi, pat trāpīju mērķī. Ar katru šaušanas reizi sāku apzināties, cik liela nozīme ir elpošanai, ar katru reizi kļuvu pārliecinātāka, taču pēdējā šaušanas reizē, kur distance bija 200 metru, gan neiztiku bez kurioziem – nedaudz novērsos un sajaucu mērķus, tāpēc veicu vairākus precīzus šāvienus pa blakus kursabiedra mērķi!” smejas Eva, sakot, ka vēl satraucošāka bija kaujas granātas izmešana: “Kamēr trenējāmies ar mācību granātu, šķita, ka mētāju bumbiņu. Taču brīdī, kad bija jāizmet īsta kaujas granāta... Tie 100 metri, kas bija jānoiet ar sagatavotu granātu uzkabē līdz aizsargbedrei, lai pēc instruktora komandas izmestu, tas bija... jā, pēc tam ilgi to pārdomāju un pati nobijos, jo kaujas granātas nāvējošais rādiuss ir 10 metri... Komandas izpildes brīdī kājas nedrebēja un rokas netrīcēja, to, iespējams, nodrošināja dzīves pieredze, jo arī mana profesionālā darbība vienmēr bijusi saistīta ar krīzes projektiem, kuros var viegli nobīties. Bet esmu iemācījusies vispirms izdarīt un tikai pēc tam pie sevis baidīties. Un šis bija precīzi tas gadījums.”
Vērtīgas zināšanas ikdienai
Eva šajās trijās nedēļās guvusi vērtīgu pieredzi. “Papildus militārajām zinībām ieguvu arī civilajai dzīvei daudz jaunu noderīgu praktisku iemaņu. Piemēram, pirmās palīdzības sniegšana, orientēšanās apvidū, topogrāfijas pamati, sakaru līdzekļi, izdzīvošana mežā. Militārās apmācības kurss noteikti atstāja ietekmi arī uz manu ikdienas profesionālo darbību, jo guvu neapstrīdamu apliecinājumu – jo skaidrāks uzdevums un strukturētāka sistēma, jo kvalitatīvāks un ātrāks ir izpildījums. Tas patiesi bija perfekti manai būtībai, un sev pašai par pārsteigumu ļoti ātri pielāgojos militārās vides kārtības noteikumiem, centīgi mācījos un atbilstoši pavēlēm pildīju dotos uzdevumus,” apmierināta ir Eva.
Viņa tagad uzskata, ka šāds militārās pamatapmācības kurss būtu jāiziet ikvienam, un iedrošina arī citus brīvprātīgi pieteikties. It sevišķi gados daudz jaunākus puišus un meitenes, jo tās ir neatsveramas zināšanas un jaunas prasmes. Viņa pēc pieredzes teic – nevajag uztraukties, ka šajās militārajās apmācībās nokļūsti pavisam citādā vidē ar sākumā nepazīstamiem cilvēkiem. “Mēs kļuvām par komandu, par vienādi funkcionējošu organismu, kuru vada vienots mērķis un atbildība,” bilst Eva, sakot, ka tagad apdomā par padziļinātāku militāro apmācību: “Es vēl neesmu šo lēmumu pieņēmusi, bet ļoti, ļoti nopietni apsveru domu par iestāšanos Zemessardzē.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu "Eva Juhņēviča kļuvusi par rezerves kareivi" saturu atbild izdevniecība "Rīgas Viļņi".
