"Man patīk viss, ko daru!” Akvelīna Līvmane dzīvo pēc pašas atklātiem likumiem
Aktrise un astroloģe Akvelīna Līvmane ar smaidu sejā, vienmēr eleganti posusies un stalta stājā, dalās pārdomās, kā dzīvot dzīvi skaisti un priecīgi, neļaujoties sliktam garastāvoklim pat tumšākajās un drēgnākajās rudens dienās.
Pastāstiet, ar kādiem paņēmieniem jūs tumšajā rudens periodā uzturat sevī emocionālo spēku un lielisku garastāvokli?
Es vienkārši nepiedalos šajā rudens depresijas sludināšanā. Uzskatu, ka tas vienkārši ir dabas ritums, kas jāpieņem, neļaujot tumšumam ietekmēt savu noskaņojumu. Man nav vajadzīga depresija!
Nevienam jau nav vajadzīga, bet ir sabiedrības daļa, kam tā spēku izsīkuma un drūmuma sajūta piezogas tāpat. Nekad neesat to izjutusi?
Nē! Man ir gana aktīvs dzīvesveids. No rītiem, cenšoties pārvarēt slinkumu, pavingroju, vēlāk eju staigāt. Par visām lietām, kam pievēršos un ko daru, sev saku: “Man tas patīk! Man tas sagādā prieku!”
Tā jau izklausās pēc īstas receptes!
Jā, šī sevis pārliecināšana tiešām strādā. Sākumā, protams, cilvēkiem var likties, ka šādi viņi sev melo, taču ar laiku, kad jaunais darāmais jau pārtapis par ieradumu, tā patikšana vairs nav meli, bet patiesība. Jā, man patīk it viss, ko daru!
No rīta pats pirmais mans rituāls ir tā sauktā Ziņģītes norīvēšanās ar mitru dvieli. Lielisks atmodināšanas veids, uzlabo asinsriti. Vēlāk, ap desmitiem, vienpadsmitiem, kad esmu jau pavisam pamodusies, kādu pusstundu vingroju. Esmu atradusi ļoti labus vingrinājumus "YouTube", un tad, skatoties, ko man priekšā saka un rāda, daru līdzi. Jā, tā sākšana nebija viegla. Taču atkal sāku ar sacīšanu sev pašai: “Man to vajag! Man tas patīk!” Tieši “man tas patīk” ir pats galvenais. Piemēram, pēcpusdienā, kad jāiziet ārā, daru to neatkarīgi no tā, kādi ir laikapstākļi – līst vai pūš stiprs vējš, vai ir slapjdraņķis. Es eju, jo man patīk! Dzīvoju piektajā stāvā, un tas ir pat ļoti labi. Nokāpt, uzkāpt, reizēm pat vairākas reizes dienā – kāpšana veselībai ir ļoti vērtīga. Mierīgi kāpju, bez aizelšanās, normālā tempā.
Akvelīnas Līvmanes skaistākās kinolomas
Pastaigāties dodaties dabā, ārpus pilsētas?
Nē, tepat Rīgā. Dzīvoju Lielo kapu rajonā, te var dažādus līkumus mest. Var tāpat, pa ielām ejot, skatīties apkārt, tie sīkumi atdzīvina un piepilda to pastaigu. Pat eju ar tādām gaidām – ko šoreiz ieraudzīšu, ko pamanīšu. Un vēl mēdzu izdomāt dažādus galamērķus – kādreiz nosaku virzienu, lai varu izstaigāties pa kādu parku, vai aizbraucu uz Pārdaugavu, un tad eju tur kādu loku. Tāpat aizstaigāju kapos līdz Smiļģim vai līdz Mātei Latvijai, pie Finka, Vijas Artmanes. Nav gan tā, ka nemitīgi pa kapiem staigāju. Tie kapsētu izgājieni varbūt reizi pusgadā.
Esat zāļu tēju cienītāja. Rudens ir īstais laiks tām!
Vasarās cītīgi vācu visu iespējamo, rudenī un ziemā dzeru visas pēc kārtas. Klāsts ir tik liels, ka pusotru vai pat divas nedēļas var katru dienu dzert citu tēju – mārsilu, gaiļbiksītes, kumelītes, piparmētras, pelašķus, biškrēsliņus. Un visas zāļu tējas man garšo. Vecāmamma kādreiz teica – kad ir saaukstēšanās, jādzer vērmeļu tēja! Jā, tā ir rūgta, bet iznīcina organismā sliktos baciļus un lieliski uzlabo garastāvokli. Man pašai garšo rūgtenās tējas, zinu, ka tās veselībai ir ļoti labas.
Medu klāt neliekat?
Zāļu tējām nē! Ar medu tēja zaudē reālo garšu un aromātu. Mēs kādreiz mājās taisām minēšanu: draugs uzvāra tēju, un es atkal mēģinu atminēt, vai tas ir mārsils vai ievu ziedi, vai liepziedi! Tā patiesi ir interesanta spēle, jauks ikdienišķais prieciņš. Bez šaubām, abi ar dzīvesbiedru esam tējotāji, dzeram abi, citādi jau tas neietu krastā. Abi esam tādi pozitīvi cilvēki, kas mīl humoru. Visā un visur uz viena viļņa, un tā ir labi kopā būt.
Arī pastaigās dodaties kopā?
Jā, staigāt ejam divatā. Sava romantiskā nots tur ir, kaut staigājot neko daudz nesarunājamies. Katrs iet ar savām domām; viņš kā vīrietis vairāk skatās uz automašīnām, es – uz skatlogiem un cilvēkiem.
Vai arī pucēšanās ir viens no veidiem, kā sevi iepriecināt?
Kā ikvienai sievietei, arī man saģērbšanās, sapošanās paceļ noskaņojumu. Sen zināms, ka iekšējo sajūtu, ka esi īpaša un skaista, uzlabo tā skaistā zīda apakšveļa, ko neviens pat neredz.
Ir arī kas tāds, no kā atsakāties vai ko nepieņemat dzīvē, lai sev nedarītu pāri, piemēram?
Cenšos lasīt pozitīvās ziņas, un, ja redzu kaut ko tādu, kas man nepatīk, tad man pietiek ar virsrakstu un saku – ar to tieciet galā paši! Sliktas, skumjas ziņas ir informācija, kas var satricināt manu iekšējo mieru. Par lietām, ko nevaru un ko nav manos spēkos mainīt, nav vērts uztraukties un pārdzīvot.
Vērtīga prasme šādi nodalīties nepiedaloties. Jums tā ģimenē ieaudzināta vai pašas apgūta?
Tas laikam man ir no agrīnajiem gadiem teātrī, kad bija arī kāds slikts vārds recenzijās. Un tad sev jautāju: “Ja es to nebūtu izlasījusi, vai to zinātu un vai tas mani satrauktu, vai tad es bēdātos?” Nē! Nu tad uzskatīsim, ka es to neesmu izlasījusi! Tas ir tieši tas pats kā sieviete ar ieplīsušām zeķbiksēm: kāda ir viņas gaita un kāda stāja, kad, ejot pa ielu, viņa nezina par to caurumu, bet kā sašļūk un sabrūk, kad to pamana…
Un vēl man ir būtiski vienmēr izdomāt ko jaunu, ko darīt, lai savu dzīvi bagātinātu. Tumšajos rudens vakaros, piemēram, mēdzu sev ko jaunu uzšūt. Vienu laiku šuvu krustdūrienus. Kad apnīk, vienmēr sevi uzmundrinu – kaut kas ir jāizdomā! Pirms trim gadiem gāju kokles spēli mācīties. Tāpēc, ka vajag! Kur es to likšu? Pati sev! Mājās kādreiz patrinkšķinu, man ļoti patīk kokles skaņas.
Esat tiešām forši pati sev nodefinējusi tos dzīvesskatījuma likumus!
Jā, un tie patiešām arī ir pašas atrasti, pārbaudīti, atzīti par sev pieskaņotiem un piemērotiem. Kaut kā jau jādzīvo tai pasaulē ir. Un es jau šeit esmu diezgan ilgi. Laikā, kad es augu, mūsu paaudzei jau neviens šādas lietas nemācīja, nebija tādu psihologu, grāmatu. Šie likumi ir manā prātā un jušanā izveidojušies. Mēģinu ieklausīties un paklausīt savai iekšējai balsij, kura ar mani šad un tad runā. Un tā arī eju pa dzīvi – paceltu galvu!
Akvelīnas Līvmanes dažādās frizūras
