FOTO: traumēta roka nav šķērslis! 83 gadus vecās argentīniešu pianistes Martas Arheričas virtuozo priekšnesumu steidz baudīt arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs

"Intervijas sniegt viņa nemīl, tāpat kā spēlēt viena vai ierakstu studijās. Kas ir cilvēciski saprotams. Martai Arheričai ir 83. Un jau 67 gadus – kopš uzvaras Ženēvas Starptautiskajā mūziķu konkursā un Ferručo Buzoni Starptautiskajā pianistu konkursā Bolcāno 1957. gadā – viņa ir mediju un publikas uzmanības centrā. Viņas biogrāfija ir episkas Holivudas filmas vērta (dokumentālo lenšu uzņemts jau ne mazums). Tajā ierakstītas gan karstās senču asinis – Ukrainas ebreji no vienas, Spānijas katalāņi no otras puses -, gan vecāku ekonomistu sociālistiskie centieni, gan prezidents Perons, kurš pats personīgi nosūtīja Arheriču ģimeni uz Vīni, lai meita brīnumbērns iegūst augstvērtīgu mūzikas izglītību, gan jaunības gadu krīze, kas sekoja pirmajam triumfa gājienam, gan laiks, kad izkristalizējās Arheričas personiskais spēles stils – drosmīgs, spilgts, bez pārmērībām un jūtelīguma -, gan kolosālie panākumi Friderika Šopēna Starptautiskajā pianistu konkursā Varšavā 1965. gadā, gan smaga slimība, gan atveseļošanās, gan vīri, gan meitas, gan viņas elpu aizraujošais skaistums, gan neganti asais raksturs, kam veltītas leģendas…," teikts koncerta pieteikumā Latvijas Nacionālās operas un baleta tīmekļa vietnē. 

"Pie klavierēm viņa ir kopš triju gadu vecuma. Uz skatuves – no astoņiem. Lai kļūtu par diženu mūziķi, ilgi gadi jāaizvada vienatnē ar instrumentu. Tagad Marta atzīstas, ka visu mūžu bēgusi no vientulības. “Pianists Frīdrihs Gulda, kurš man iemācījis ārkārtīgi daudz, reiz teica: pamati tev ir jāapgūst līdz 16 gadu slieksnim, pēc tam cilvēks kļūst dumjāks. Savos 17 es dzīvoju četrdesmitgadīgas dāmas dzīvi… un atzinu to par skumju esam: ceļoju pa pasauli, bet biju viena. Biju kautrīga – tāda esmu joprojām, man šķiet, šī īpašība mūs nepamet. Taču tagad man visur ir draugi.” Mūzikai, viņasprāt, ir nozīme un jēga tikai tad, ja tajā var dalīties. Un ne tikai ar klausītājiem, bet arī līdzradītājiem – kolēģiem.    

Tāpēc no tiem 54 (!) koncertiem, kurus Arheriča sniedz laikā no 2024. gada janvāra līdz oktobrim – no Tokijas līdz Barselonai –, 53 tiek spēlēti duetā, ansamblī vai ar orķestri, un tikai viens bijis solokoncerts. Jāpiebilst, ka regulāri Martas skatuves partneri ir vijolnieks Gidons Krēmers un čellists Miša Maiskis. Mūsējie. Savukārt oktobrī Operā viņas skatuves biedrene būs japāņu pianiste Akane Sakai. Kopā viņas muzicē jau 10 gadus un saprotas tik labi, ka kopīgi strādā pie ikgadējā Martas Arheričas festivāla, kas norisinās Hamburgā. 

Kādēļ Martu Arheriču pelnīti atzīst par mūsdienu akadēmiskās mūzikas ikonu? Noteikti ne izcilās virtuozitātes dēļ: ņipri pirksti sen vairs nav sensācija. Spožais diriģents Antonio Papano teic, ka klausītāji intuitīvi saprot – Arheriča mūziku “neizpilda”, viņa pati ir mūzika: “Pirmkārt, pievērsiet uzmanību viņas enerģijai! Tā ir satriecoša, taču šis temps, šīs vētrainās emocijas viņai netraucē ļoti precīzi atveidot ikvienu muzikālā zīmējuma niansi. Bet to dara vien retais pianists. Viņu nevar iesprostot būrī, aiz atslēgas, likt pakļauties – viņa ir absolūts gara brīvības iemiesojums. Un vēl – šī augstā klase, šī vecmodīgā elegance… Šķiet, viņa pārstāv citu laikmetu… Tas ir apbrīnojami.”."