"Neizsakāmi žēl zemē nomestā laika!" - aktrise Kristīne Belicka par karjeru, atkarībām un atgriešanos
foto: no privātā arhīva
Kristīne Belicka teic, ka labās atsauksmes palīdz atgriezties skatuves mākslā pēc ilgā pārtraukuma. Tagad viņa spēlē Rēzijas Kalniņas mūzikas un drāmas telpā "OratoriO".
Slavenības

"Neizsakāmi žēl zemē nomestā laika!" - aktrise Kristīne Belicka par karjeru, atkarībām un atgriešanos

Inta Mengiša

Žurnāls "Kas Jauns"

Aktrise Kristīne Belicka klusi, bet pārliecinoši un spoži pēc daudzu gadu pauzes atgriezusies uz teātra skatuves, ko reiz bija spiesta atstāt personības krīzes un atkarību problēmu dēļ.

"Neizsakāmi žēl zemē nomestā laika!" - aktrise Kri...

Pārī ar aktieri Ģirtu Ķesteri Kristīne Belicka spēlē Rēzijas Kalniņas režijā tapušajā jauniestudējumā "Četri", kas skatāms mūzikas un drāmas telpā "OratoriO". Tas ir skarbu, nežēlīgu patiesību piesātināts mīlestības stāsts, kas ne tikai spilgti parāda, cik vizuāli unikāla un meistarībā izcila skatuves māksliniece ir režisora Dž. Dž. Džilindžera kādreizējais jaunatklājums Kristīne Belicka, bet arī atsauc atmiņā skarbo aktrises dzīvesgājumu, pēc kura spriežot bija iespaids, ka viņa ir atmetusi roku karjerai teātrī.

Kā atceramies, pēc lieliskās debijas 2008. gadā, kad par veikumu izrādē "Jūlijs. Kāda maniaka stāsts" Kristīne bija izvirzīta "Spēlmaņu nakts" balvai nominācijā "Gada spilgtākā debija", jau 2009. gada izskaņā Belickai nācās no teātra aiziet atkarību problēmu dēļ. Tika runāts gan par alkoholu, gan, iespējams, arī cita veida apreibinošām vielām, kuru gūstā bija nonākusi jaunā, skaistā sieviete. Tāpat kā karjerā, arī personīgajā dzīvē Kristīne mieru un harmoniju nerada gadiem. Viņas pieredzē ir kaislīgas, taču arī vardarbīgas attiecības ar aktieri Artusu Kaimiņu, vēlāk viņa apprecējās ar citu vīrieti, taču laulība neizvērtās veiksmīga. Attiecībās ar vīriešiem Kristīnei, šķiet, allaž iegadījās būt upura lomā, vienmēr bija jācīnās vienai par savu vietu zem saules. 2012. gadā piedzima dēls Sebastians, par kuru daudz gādājusi vecmāmiņa, Kristīnes šķirtā vīra mamma.

Kā notika tava atnākšana uz "OratoriO"?

Tas notika pilnīgi vienkārši un nedaudz maģiski. Gadumijā feisbukā apsveicu Rēziju Kalniņu ar jauno gadu. Zinām jau viena otru no Dailes teātra laikiem, un Rēzija man vienmēr ir ļoti simpatizējusi kā ārkārtīgi talantīga aktrise. Iepriekš nekad nebiju apmeklējusi "OratoriO", taču toreiz, atbildot uz apsveikumu, Rēzija ieminējās, ka drīzumā iestudēs jaunu, interesantu izrādi... Tā arī viss sākās. Es biju ļoti priecīga, ka ar Ģirtu Ķesteri mūs salika pārī! Mana pati pirmā izrāde uz skatuves Dailes teātrī arī bija tieši divatā ar Ģirtu – "Nekrofils"!

Tā bija izrāde, kurā skūpsti skeletgalvu?

Jā, jā! Turklāt, iedomājies, tā miroņgalva bija īsta! Jo Džilis (režisors Dž. Dž. Džilindžers) uzstāja, ka vajag īstu! Atminos, kā tolaik visu laiku centos sev ieskaidrot: tā ir maza, maza galviņa, tātad tā bija sieviete, un šī sievietīte kādreiz ļoti vēlējās kļūt par aktrisi, un tagad viņai ir dota šī iespēja – būt uz skatuves. Ļoti satraucos, lai mani nevajā murgi naktīs, jo savā ziņā varbūt tā bija tāda... nu, zaimošana. Jā, lūk, tā bija man kā aktrisei pati, pati pirmā izrāde! Man bija tikai nedaudz pāri 20, vēl pavisam jauniņa.

No tā laika man ir atmiņā, ka Ģirts ir kolosāls skatuves partneris. Es biju pārbijusies, divatā ar Ģirtu, izrāde tika spēlēta Kamerzālē...

Šeit, "OratoriO", jau arī savā ziņā tāda kamerzāles noskaņa. Skatītājs aktierim ir pavisam tuvu!

Tieši tā. Bet tagad man ir daudzreiz drošāka sajūta.

foto: Publicitātes
"OratoriO" jauniestudējumā "4" Kristīne Belicka spēlē atkal pārī ar Ģirtu Ķesteri.
"OratoriO" jauniestudējumā "4" Kristīne Belicka spēlē atkal pārī ar Ģirtu Ķesteri.

Vai ir arī tāda kā jauna sākuma, vēl vienas iespējas jušana? Neraugoties, ka pēc aiziešanas no teātra ik pa laikam esi piedalījusies kādos kino projektos?

Jā, nupat atkal filmējos Andreja Ēķa jaunajā seriālā, bet uz teātra skatuves neesmu bijusi jau ļoti, ļoti sen. Pat ne tieši par teātri, bet manī vispār ir tāda sajūta, ka priekšā ir kas īpašs…Četri ir mans skaitlis. Esmu dzimusi ceturtajā datumā. Man vienmēr ir paticis gan tas, kā vizuāli izskatās četrinieks, gan kā tas fonētiski skan. Un šī izrāde saucas "Četri"! Es patiesi jūtu kaut ko virmojam gaisā. Varbūt tas tiešām ir kāds jauns starts.

Jaušams, ka to saki ne tikai par atgriešanos uz teātra skatuves, ka domā plašākā nozīmē šo jauno sākumu. Tā ir?

Noteikti. Bet arī spēlēšana šajā izrādē man ir liels un nozīmīgs pavērsiens dzīvē. Es tiešām biju sailgojusies tieši pēc spēlēšanas uz skatuves. Kino ir kas pavisam cits. Nesalīdzināmas lietas. Uz skatuves nebiju bijusi septiņus gadus. Septiņi gadi taču tiek dēvēti par ciklu! Kad viss nomainās... Citiem profesijas, citiem dzīves partneri... Pat katra ķermeņa šūna nomainoties!

Cik gadu tev ir tagad?

Man ir 33! Visu laiku man ir 33! (Smejas.)

Kas īsti notika ar tevi, kāpēc tik ilgus gadus nespēlēji izrādēs? Radās iespaids, ka kāds bija saplosījis tavu aktrises pašvērtējumu...

Jā, manī šī ticība patiešām bija pazudusi. Nekad neesmu bijusi ne augstprātīga, ne iedomīga. Jo visu mūžu esmu jutusies kaut nedaudz, bet nepārliecināta par sevi un savu varēšanu apšaubīju. Ai, kā es gribētu būt kā tās dīvas – ar milzīgu pašapziņu! Bet varbūt man vienkārši nav lemts tādai būt.

Labi vārdi, pozitīvas atsauksmes ir tas, kas to šaubu kamolu drupina un pārliecību stiprina. Tādiem maziem “dzīvnieciņiem” kā es ir ļoti nozīmīgi, ka, piemēram, mīļotais apskauj un mīļi pasaka to labo vārdu.

Es vispār neesmu tā, kas ar elkoņiem kaut kur centīsies ielauzties. Nē... Esmu tāda trausla dvēselīte, neraugoties uz ārējo veidolu. Vispār esmu bijusi arī ļoti naiva. Atceros, cik ļoti mani izbrīnīja visādas peripetijas, kas notika Dailes teātrī...

Tā virtuve tev bija par skarbu?

Nevis par skarbu, bet... nesaprotama. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka visi cilvēki ir labi un otram labu vēloši. Līdz brīdim, kad viņi pierāda pretējo. Un trakākais, ka tie brīži vienmēr pienāk! Tad esmu ārkārtīgi izbrīnīta. Arī satriekta, apbēdināta, vīlusies. Un tad ieraujos sevī. Jā, dzīvot un tiekties uz kaut kādiem saviem mērķiem reāli būtu daudz vieglāk, ja es dzīvotu, pieņemot, ka visi cilvēki ir kretīni! Bet es aizvien turpinu būt labticīga.

Kristīne Belicka strādā veikalā

Aktrise Kristīne Belicka pandēmijas laikā sākusi strādāt veikalā "Sky".

Kas skaists un labs ir piedzīvots šo tavu “prombūtnes” gadu laikā? Atminos, ka kādu periodu pat pelnīji iztiku, strādājot pie kases pārtikas lielveikalā.

Tagad man ir ģimene, man ir vīrietis...

Nav vairs vienai “jāplēšas” par maizes kumosu?

Nekad tā īsti arī neesmu par to plēsusies.

Bet bija laiks, kad biji ar bērnu viena. Kaut kā taču bija jāiztiek.

Jā, tas bija laiks, kad dzīvoju Kolkā. Bet tā ir sadzīve. Dikti negribu tagad par to skarbo sadzīvi runāt. Skaidrs, ka ikdienas dzīve sievietei vienai ar bērnu nav vienkārša un viegla. Manam dēlam tagad ir jau 12 gadu. Gandrīz pusaudzis. Nu dzīvojam Rīgā.

foto: no privātā arhīva
Kristīne nu dzīvo skaistās un stabilās attiecībās ar Ainaru Krūmiņu.
Kristīne nu dzīvo skaistās un stabilās attiecībās ar Ainaru Krūmiņu.

Ja par sadzīvi esi strikti izlēmusi nerunāt, varbūt vari pastāstīt, kā jūties šajā dzīves posmā? Bija radies iespaids, ka kaut kāds nosacīts tukšums bija gan tavā privātajā, gan arī profesionālajā dzīvē...

Tā patiešām bija. Piekrītu. Man jau liekas: ja tu dzīvo kaut kādā enerģijā, tev viss tādā pašā enerģijā velkas un velkas klāt. Ja biju pieradusi dzīvot nelaimīguma vai izmisuma enerģijā, tad nespīd, ka kaut kas diži gaišs nāks dzīvē. Un, ja ko daru, tad tā maksimāli. Ja ir slikti, nu štrunts – lai ir pa īstam slikti!

Manai vecmāmiņai virtuvē pie sienas bija glezna, kurā jauna sieviete negaisā, izspūrušiem matiem brien pa purvu, stiepdama lakatā iesietu bērniņu uz muguras. Tevī ir sajūta, ka esi kādā dzīves posmā tādu riktīgu dūksnāju izbridusi?

Jā, viennozīmīgi esmu! Man pat ir mazliet žēl sevis. Ne tieši sevis kā cilvēka, bet par to, ka tik ilgi un tik izmirkusi esmu pa to purvu mocījusies, nevarēdama laukā tikt. Nu varēja taču pietikt ar pāris gadiem, nu vienu reizi. Bet, nē, tam vajadzēja būt daudzu gadu garumā! Nožēloju, ka esmu atdāvinājusi savu laiku nepareizajiem cilvēkiem, ka pati esmu sev tik ļoti neticējusi, ka esmu pati labprātīgi tajā mocekles sajūtā dzīvojusi. Ir neizsakāmi žēl tā zemē nomestā laika. Protams, ne jau viss bija velti. Jebkuram aktierim īstenībā būtu vērtīgi uz brīdi pabūt tajā... Lai saprastu dzīvi. Bet ne jau tik ilgi!

Savulaik esi atklāti atzinusies alkohola atkarībā. Tagad esi brīva no tā?

Jā, tā tiešām bija. Un ilgi. Tā bija trula vēlme neredzēt, nedzirdēt, nebūt vispār klātesošai savā dzīvē. Vai esmu brīva no tieksmes lietot alkoholu? Nezinu, vai cilvēks jelkad var kļūt brīvs no tādas lietas. Es drīzāk teiktu, ka esmu beidzot brīva no tās pašdestrukcijas, brīva no cilvēkiem apkārt, brīva no vēlmes aizbēgt no realitātes. Ne jau alkohols ir problēma. Pēc pieredzes varu secināt, ka problēma ir depresija, nepatika pašam pret savu dzīvi. Dzeršana ir ātrākais un lētākais veids, kā aizmirsties.

Kristīne Belicka un viņas tetovējumi

Aktrise Kristīne Belicka fotosesijā žurnālam "Kas Jauns" 2020. gada vasarā.

Kādu sevi un savu ceļu redzi tagad?

Paldies Dievam, šobrīd un jau kādu laiku man savā dzīvē viss patīk. Esmu satikusi cilvēku, esmu noticējusi. Manā dzīvē tagad ir vīrietis, kādu biju sev ievēlējusies jau bērnībā. Pat ar tieši tādu acu krāsu.

Bērnībā lasīju vienu romānu, kurā viens no personāžiem bija vīrietis ar pelēkām acīm. Ne zilām, ne zaļām, bet pelēkām. Ak, cik pievilcīgi man tas šķita! Lūk, un šo romāna tēlu es biju iztēlojusies kā savu ideālo vīrieti kādreiz dzīvē, kad izaugšu. Katrā ziņā es beidzot pieredzu, cik patīkami jūtos, kad man blakus ir vīrišķīgs vīrietis.

foto: no privātā arhīva
Kristīne nu dzīvo skaistās un stabilās attiecībās ar Ainaru Krūmiņu.
Kristīne nu dzīvo skaistās un stabilās attiecībās ar Ainaru Krūmiņu.