"Esam ļoti veiksmīga likteņa rotaļa," - Latvijas populārākais pāris Fredis un Ufo atkal kopā!

Jā, viņi ir atkal kopā! Ir atpakaļ ēterā ar savu tik populāro rīta programmu "BB Brokastis". Atklātā intervijā Andris Freidenfelds un Kaspars Upaciers žurnālam "Kas Jauns" atklāj, kas noticis viņu dzīvē šajā laikā – vai tiešām Ufo ir gados jauna draudzene, kur vinilizējas Fredis, kāpēc Ufo ir jāreģistrē ganāmpulks, kā arī citi pikanti privātās dzīves sīkumi.

Cik gadu bijāt šķirti?

Fredis: Mums teica, ka 11 gadus! Bet mēs paši neesam skaitījuši. Mēs arī pat īsti nezinām, kad tad pirmo reizi sākās mūsu tandēms.

Ufo: Tā arī neviens nav varējis precizēt, vai tas bija 1995. vai 1996. gads. Pat grāmatvedība nezināja, vienreiz meklējām datus, bet tā arī neatradām.

Fredis: 1993. gadā, kad sāka veidot "Radio SWH", mēs sestdienas vakaros kaut ko nesankcionētu kopā ēterā darījām.

Ufo: Pēcāk no rītiem mums katram bija savs ētera laiks – vispirms Fredim, pēc tam man.

Fredis: Un es paliku stundu ilgāk, Kaspars atnāca stundu agrāk, un tad mēs tajā laikā pa vidu kopā ņēmāmies. Līdz vadība izlēma, ka nav ko ākstīties un jātaisa ar mums abiem kopēja programma.

Ufo: Vadība atgriezās no pieredzes gūšanas braucieniem ārzemēs, kur redzēja, ka Rietumu radiostacijās ļoti populāras ir rīta programmas.

Fredis: Kuras lielākoties sauca par morning zoo. Tāpēc, šai zoo tēmai pielāgojoties, nolēmām saukties par "Bē Bē Brokastīm" – ar asociāciju par aitu blēšanu, zirgošanos.

Kā ir pēc tik ilgas šķirtības būt atkal kopā?

Ufo: Vēl nav ieiets fizioloģiskajā ritmā, nav pierasts tik agri celties.

Fredis: Es pēc pirmajām divām nedēļām piektdienas vakarā nogulēju 14 stundas no vietas. Tā bija sakrājies, ka iegāju pēcpusdienā stundiņu nosnausties un pamodos tikai nākamās dienas rītā.

Ufo: Toreiz mums ēters sākās pulksten 7 no rīta, bet tagad ir jau sešos! Es ceļos īsi pirms pieciem, lai no Ikšķiles atbrauktu uz studiju.

Fredis: Es gan jau četros! Jo šajos pēdējos gados biju diezgan izlaidies – man taču ēters sākās pusdienlaikā, tāpēc cēlos deviņos no rīta un lēnām paganījos pa māju, uztaisīju ēst... Un tagad man šo lēno, mierīgo rītu atmosfēru gribas saglabāt. Līdz ar to ceļos jau četros, lai nesteidzīgi uztaisītu brokastis, saģērbtos, nevis skrietu pēdējā brīdī ar iepriekšējā vakarā sasmērētām sviestmaizēm.

Kas jūsu katra dzīvē šo gadu laikā ir tāds ievērības cienīgs noticis, kamēr bijāt šķirti? Ko viens bez otra sadarījāt?

Ufo: Man ir jauna draudzene! Gados salīdzinoši jauna! Tikai divi gadi viņai. Tas ir suns vārdā Rāma. Vēl pa šo laiku esmu kļuvis vectēvs. Iespējams, ka vēl esmu gāzenieks. Oficiālās attiecības ar "Latvijas gāzi" izbeidzu šā gada sākumā, bet joprojām darbojos ārštatā, kad nepieciešams novadīt kādus pasākumus. Piemēram, pirms nedēļas Siguldā bērnudārzniekiem stāstīju par gāzes bīstamību.

Fredis: Un tev vēl ir vistas!

Ufo: Ar tām vairāk sieva ņemas.

Fredis: Viņam ir vista Benita, ko kaut kad vedīs pie mums uz studiju, jo esot ļoti komunikabla.

Ufo: Vēl man ir Mocarts, gailis Zintis, bet Anita un Biruta nolika ķelli.

Fredis: Nu ja, viņam jau ir māja, viņš var atļauties vistas turēt...

Ufo: Patiesībā tā ir baigā ņemšanās. Vispār mēs ar sievu, kad kļuvām par vecvecākiem, domājām, ka vajadzētu uztaisīt eko saimniecību pašu patēriņam, lai mazbērniem būtu veselīga pārtika. Taču, piemēram, milzu problēma ir dabūt graudus, kas nav ģenētiski modificēti. Vēl ir pamatīga ņemšanās ar birokrātiju, pat viena vista jāreģistrē kā ganāmpulks.

Novada pašvaldības deputāts vēl esi?

Ufo: Nē! Un vairs negribu būt! Kam man tas? Biju 12 gadus, gaisu pamaisījām, kaut ko labu izdarījām, pietiek. Galvenais, ka iekustināju cilvēkus darboties.

Arī svara nomešanai esi atmetis ar roku?

Ufo: Nē, kāpēc? Vajadzētu tomēr kaut ko darīt lietas labā...

Fredis: Kam vēl tev mocīties? Iešuj biksēs platāku jostas vietu, un lieta darīta.

Ufo: Nu tagad jau var nopirkt arī gana “resnas” bikses...

Fredis: Tagad jau oversize ir modē. Savelc visādus maisus virsū un esi stilīgs džeks!

Ufo: Un kāpēc tu, Fredi, par sevi neko nestāsti?

Fredis: Ar mani nekas tāds pa šiem gadiem nav noticis. Esmu ļoti konservatīvs, asas kustības neveicu. Tāpat strādāju radio, tikai ceļos agrāk... Jā, kad man bija dienas raidījums, tad vairāk pārzināju mūziku, bet tagad "BB Brokastīs" jau par mūziku nerunājam. Tajos pēdējos desmit gados man bija laiks ieiet dziļāk pasaules mūzikā.

Par cik platēm tad palielinājusies plašu kolekcija?

Fredis: O, jā! Ak, pareizi, es šajos gados pamatīgi pārvinilizējos. Sapirku labu aparatūru, lai varētu klausīties skaņuplates. Bet plašu kolekcija gan nav liela. No sākuma grābu un ķēru visu, ko iespējams, taču sapratu, ka tās plates tikai aizņem vietu, jo reāli jau klausos tikai dažus mīļākos ierakstus.

Ufo: Man ir paziņa, kas tirgo skaņuplašu atskaņotājus. Tā smalkā aparatūra maksā desmitiem, pat simtiem tūkstošus... Bet plates, ko klausās, tiem melomāniem ir tikai kādas desmit.

Fredis: Es tādā bodē iepirkos. Bet iegādājos tikai tādu sākotnējo bāzi – atskaņošanas komplektiņu ap diviem tūkstošiem.

Ufo: Tas jau tāds knapais!

Fredis: Vienīgi man nācās nopirkt divus komplektus, jo viens man ir mājās Rīgā, bet otrs – vasaras rezidencē Saulkrastos. Bet par platēm sapratu, ka nav ko ar tām piebāzt māju. Un tās mīļākās, kādas piecas sešas, tad vadāju sev līdzi no Rīgas uz Saulkrastiem un atpakaļ. Bet vispār man ir Saulkrastu plates un Rīgas plates. Un tas ir mīļi, jo neapnīk. Plate ir klausīšanās rituāls, un man tas patīk. Savukārt automašīnā parasti klausos visdažādāko valstu un pilsētu radiostacijas, piemēram, Singapūras, Lisabonas. Tur ir pavisam cita mūzika.

"Radio SWH" ēterā tavs raidījums "Mazā sestdiena" vēl saglabājies, kur vari izpausties gan ar unikāliem mūzikas ierakstiem, gan aizraujošiem stāstiem. Kur izroc visu to informāciju?

Fredis: Izrakt, tas ir sū..., galvenais iedomāties, ka tā ir raidījuma vērta tēma. Piemēram, tagad, dienu pirms ētera, aizbraukšu uz Saulkrastiem, varbūt iedzeršu kādu glāzi ruma un, sēžot pludmalē, domāšu, ko runāt, kāds būs ievada sasveicināšanās teksts. Vispār es daudz lasu visdažādākās grāmatas. Nevis daiļliteratūru, bet, piemēram, grāmatu pētījumu par sastrēgumu vēsturi. Un tad par to uztaisu raidījumu. Es tiešām daudz lasu. Daudzās grāmatās lapaspušu apakšā ir piezīmes ar kaut kādiem faktiem, paskaidrojumiem. Un tur gadās tādas pārsteidzošas lietas! Tad es tās padziļināti izpētu, un, re, ir kārtējā tēma raidījumam. Man pašam tas ļoti patīk, ir interesanti ņemties, un principā "Mazā sestdiena" ir vienīgais mans raidījums, ko arhīvā labprāt vēlreiz pats paklausos. Pārējā mana daiļrade man ne visai patīk, bet "Mazā sestdiena" ir mans lolojums, man ļoti tuvs bērns.

Bieži piemini Saulkrastus...

Fredis: Tā man ir svarīga un mīļa vieta. Vēl "Radio SWH" pirmsākumos ar pirmo sievu sākām īrēt Saulkrastos vasaras mājiņu. Tad mums tā iespēja beidzās, taču izdevās par ļoti pieņemamu cenu nopirkt citu turpat blakus. Tagad to atdevu meitām, bet pats Saulkrastu centrā iegādājos sev mazu dzīvoklīti. Taču uz Saulkrastu māju apciemot meitas un mazbērnus varu ierasties jebkurā laikā.

Ja Kasparam ir jauna draudzene suns, tad tev, kaķu cilvēkam, arī esot suns mājās!

Fredis: To jau Agnese (Freža dzīvesbiedre Agnese Vīksniņa – Kas Jauns) izdomāja, ka mums vajag arī suni. Jā, mums ir liela izmēra kucīte no patversmes. Atbraucu mājās no koncerta un skatos, stāv viens bailīgs suns aiz muguras. Jā, bailīgs, taču ļoti labi sadzīvo ar kaķiem. Viņi gan jau gados veci – 16 un 17 gadu. Visi melni, bet tie ir visdraudzīgākie. Žēl, ka mans mīļākais – Žanītis – pirms pāris gadiem aizgāja mūžībā.

Biji paņēmis pauzi no "Labvēlīgā tipa". Puiši neapvainojās, ka aizgāji?

Fredis: Kas man par daļu! Es biju tik noguris no tiem nemitīgajiem koncertiem, ka man vajadzēja atpūtu. Man apnika tā desošana pa pasauli katrās brīvdienās. Es vienkārši fiziski vairs nespēju. Un no tā cieta visi, arī grupa. Tā pauze jau nebija ilga, pusotru, divus gadu. Bet tagad viss ir kārtībā! Visi ir tikai ieguvēji. Jā, un vēl šajā laikā pēc daudzu jo daudzu gadu pārtraukuma uztaisīju kādai dziesmai videoklipu – grupas "Instrumenti" "HES un tu" ir patiešām man viens no mīļākajiem paša darbiem.

Esat kā "BB Brokastis" atkal kopā jau trīs nedēļas. Kā jums pašiem šķiet – vai atgriešanās ir veiksmīga?

Ufo: Ja mazāk nāktu žurnālisti runāties, tad varētu ātrāk tikt pagulēt (smejas).

Fredis: Bet tā jau viss mierīgi. Kad strādāju viens, daudz vairāk par ēteru domāju, tagad ir kaut kā vieglāk. Mēs patiešām viens otru joprojām saprotam no pusvārda un varam viens otru papildināt. Atnākam no rīta un runājam, piešķiļas kopīga dzirkstele... Pašlaik viss iet rūkdams. Vismaz man tā šķiet.

Ufo: Jā, tā ir. Es te nesen piedalījos viena TV šova vadīšanā, un tad man režisors visu laiku lūdza, lai es nerunāju pāri otram vadītājam. Tas bija tik dīvaini, jo, strādājot ar Fredi, zinu, kurā brīdī man runāt, jo viņš tad iepauzēs, kad man iepauzēt. Jā, ar citiem man nav izveidojusies tāda saskaņa. Patiesībā ir cilvēki, kuri pat nebija piefiksējuši, ka esam bijuši šķirti. Vienā pasākumā pienāca klāt vīriņš un teica: “Jūs baigi labi laižat! Es jūs katru rītu klausos!” Tas nekas, ka bija pagājuši astoņi gadi, kopš "BB Brokastis" vairs neskanēja...

Fredis: Man pirms dažām nedēļām bija pavisam cita situācija. Saulkrastos pludmalē pienāca vīriņš un stāstīja, ka atceras, kā es agrāk pa radio ņēmos, un pajautāja: “Un tagad arī kaut ko radio dari?”

Ufo: Un man parasti, kad pienāk klāt cilvēki, tiek uzdoti divi jautājumu. Pirmais – pastāsti kādu joku, un otrs – kur ir Fredis? Varētu padomāt, ka man visu laiku ar Fredi būtu jāstaigā kopā rociņās.

Fredis: Man arī kādreiz prasīja izstāstīt jokus. Bet es... Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, esmu no tā atsities, nostādot sevi kā šausmīgi nīgru tipiņu, cilvēku bez humora izjūtas. Līdz ar to man vairs neprasa jokot.

Kā jūs sevi vairāk uztverat – kā draugus, kolēģus vai esat kā viena ģimene?

Ufo: Horens jau vienreiz teica, ka mums vajadzētu apprecēties, jo tad mēs baigi zaļi dzīvotu – nebūtu jāuztur sievas un ģimenes...

Fredis: Manuprāt, mēs esam ļoti veiksmīga likteņa rotaļa. Tāds kā visuma algoritma ļoti veiksmīgs rezultāts. Reiz kāds mūs nosauca par projektu, bet tas tā nav. Projekts ir tad, ja kāds apzināti, ilgi domājot, ir kaut ko speciāli, pat mākslīgi radījis, bet mēs radāmies nejauši.