Viņš ir vienīgais Latvijā, kas uz sievu spēj paskatīties TĀ! Valērijs Komisarenko cilvēkus pārsteidz un šausmina

Valērijs mīl cirka mākslu. “Tā es varu viņus pārsteigt, iedvesmot vai šausmināt,” sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atzīmē Valērijs. Viņu dēvē par “cilvēku bez kauliem”, kurš spēj savu ķermeni tā salocīt pārdabiskos veidos, ka skatītāji visi vienlaikus dziļi ievelk elpu. “Skatuve ir kā narkotika, tu gribi just šīs izjūtas no publikas visu laiku,” atklāj Valērijs. Cirkā viņš sāka mācīties no 19 gadu vecuma, šajā pašā īpašajā pasaulē satika Alīnu, kas nodarbojas ar akrobātiku. Nu viņi ir precēts pāris.

“Pārdabiskās” spējas

Uz cirku Valērijs devās tāpēc, ka gribēja parādīt savu talantu, ko bija atklājis jau otrajā klasē. “Mēs skolā spēlējām “akmens, šķēres, papīrīt’s”, un es “šķēres” ar pirkstiem rādu citādāk nekā citi, tāpat “papīru”, jo mana plauksta spēj salocīties pretējā virzienā,” stāsta Valērijs. “Mana lokanība ir pārdabiska, un es nesapratu, ko ar to iesākt.” Cirkā 2006. gadā Valērijs sastapa akrobātikas meistari Irinu Levitu, kas, viņu ieraudzījusi, teica: “Ūū, es no tevis izveidošu cirka mākslinieku.”

Skolas laikā puikas gāja uz trenažieru zālēm, lai būtu stipri. Arī Valērijs to gribēja, taču elastīgais ķermenis un vājums darīja savu. “20 un 30 kilogramu svarus sanāca pacelt, bet pamēģināju 50 kilogramus, un tad piepeši ar mani kas notika. Uz pusgadu paliku uz slimības lapas. Man bija problēma ar sirdi un muskuļiem,” klāsta Valērijs. No tā brīža viņam bail ko fizisku darīt. Taču Irina viņu iedrošināja nodarboties ar fizkultūru, jogu un visu pārējo, “ko mēs varam ar tevi izdarīt”. “Un pēc diviem gadiem tu būsi cirka mākslinieks – vājumu pārvērtīsim spēkā,” esot solījusi Irina. Valērijs viņai ir ļoti pateicīgs: “Viņa manī saskatīja potenciālu. Redzēja, ka man ir talants, ka varu darīt to, ko citi nespēj.”

Valērijs māk pārsteigt, piemēram, uz otru pusi izgriezt plecus. “Tas nesāp, katru reizi vajag atrast un saprast pareizu kustību un lokanību. To var izdarīt trenējoties, to vajag darīt pamazītiņām, ar laiku paliek vieglāk un pašam interesanti,” bilst Valērijs. Cits triks, ko cirka mākslinieks spēj, ir “pēdas apgriezt otrādi, ka pirksti atrodas muguras pusē”. “Tas ir interesanti. Tas jādara uzmanīgi, jo jāņem vērā svars un garums. Pats esmu 188 centimetrus garš. Ideālais augums cirka māksliniekam ir 175 centimetri. Cilvēkiem, kas ir garāki, ir grūtāk,” skaidro Valērijs.

Triks, kas liek skatītājiem aizrauties elpai

Viens no bīstamākajiem Valērija trikiem ir ielīst tikai 127 000 kubikcentimetru plašā kubā – tādā mazā kastē ar durvīm. “Es varu sevi ielikt kubā un burtiski tajā krītu. Katru reizi to izdaru citādi. Vienu dienu ķermenis viegli kustas, citreiz ne tik ļoti klausa pleci vai kājas,” saka Valērijs. Ar šo kubu Valērijs strādāja trīs gadus, kad atskārta, ka to var padarīt vēl mazāku. Televīzijā redzējis, ka kāds ukrainis, būdams Valērija augumā, ticis 117 000 kubikcentimetru kubā. Valērijs lēsis, ka arī viņam savā kubā ir gana brīvas vietas, tāpēc to pārveidojis uz 110 000 kubikcentimetru. Un te nu paveicis Ginesa rekorda cienīgu varoņdarbu: “Pašlaik rekords ir 115 000 kubikcentimetri, kur par mani īsāks cilvēks šajā kubā ielīda 5,3 sekundēs. Bet es to izdarīju 110 000 kubikcentimetru kubā 4,8 sekundēs!” Ginesa rekords gan oficiāli konstatēts nav, tur nepieciešama īpaša komisija, tiem jāmaksā – summa sasniedzot pat 12 tūkstošus eiro. “Pagaidām man nav sponsora, tāpēc arī nav oficiāla rekorda,” skaidro Valērijs.

Lai ielīstu 110 000 kubikcentimetru kubā, ir ļoti jātrenējas, jo tajā nav ērti. “Vajag dabūt to drošības sajūtu. Ielieku sevi kubā, skatos, vai varu brīvi elpot, un tad aizveru durvis. Mēģinu elpot un atslābināties,” stāsta Valērijs. Vienreiz Valērijs kubā iesprūda. Parasti viņš valkā Iguānas vai Grinča tērpu, bet šoreiz mugurā bijis speciāls Halovīna kostīms un maska. Maskas dēļ neko nevarēja redzēt, Valērijs līda kubā, kad piepeši saprata – ārā tikt nevar. Sieva Alīna pieskrēja klāt un vaicāja: “Vai es varu tev kā palīdzēt?” Valērijs atbildēja: “Nē, pagaidi.” Šādos gadījumos nav nekādu instrukciju, kā rīkoties. Ar āmuru kubu sasist nevar, jo tas ir pat ložu necaurlaidīgs. Tādos brīžos Valērijs cenšas nomierināties un saprast, kas šodien ir citādi, ja netiek ārā. “Mēģinu saprast, kur problēma. Kas šoreiz bija citādāk, iespējams, kurpes vainīgas? Ko es varu izdarīt, ja kurpes vainīgas, varbūt varu kādu ķermeņa daļu dziļāk salocīt?” klāsta cirka mākslinieks. Pēc tam Valērijs kaut kā pagriezies un ticis ārā no kuba. Apavus gan uz nākamo reizi nomainījis.

Sievu meklēja desmit gadu

Valērijs ar sievu iepazinās Rīgas cirkā. Viņam sākumā nebija drosmes pieiet pie Alīnas, jo tolaik nemācēja brīvi runāt latviski. Taču, gadiem ejot, Valērijam šova nolūkiem savajadzējies vēl vienu mākslinieku – dejotāju. Tā arī viņš uzsāka sarunu ar Alīnu. Un viņi kopā sāka strādāt un ceļot. Abi saprata, ka ir viens mērķis, kopīgas intereses, patīk vienas un tās pašas lietas. “Ja gribi turpināt būt cirka sfērā, tad ģimeni ar cilvēku, kas nav saistīts ar cirku, nav iespējams veidot. Vai nu esi viens visu mūžu cirkā, vai meklē kādu, kuru tas arī interesē. Un mēs abi gribējām kopā veidot mūsu nākotni,” saka Alīna.

Cirka mākslinieks saka – sievu meklējis desmit gadu. Ar ģimenes pieaugumu abi nesteidzas – bail ko mainīt un vispār tik nopietnam lēmumam esot jāsaņemas. “Tagad it kā mazāk vai vairāk esam visu sasnieguši, varētu sākt par to domāt... Bet vienalga žēl no kā atteikties, piemēram, ceļošanas,” atzīmē Alīna.