"Ļaujiet man te nomirt!" - grūtībās nonācis rakstnieces Vizmas Belševicas dēls Jānis Elsbergs

Leģendārā rakstniece, tulkotāja, vairākkārtēja Nobela prēmijas literatūrā nominante Vizma Belševica mūžībā devās 2005. gadā, bet viņas vīrs altvijolnieks, lociņinstrumentu meistars, pedagogs un atdzejotājs Zigurds Elsbergs – pērn, atstājot bērniem un mazbērniem plašu dzīvokli Rīgā. Nu mantojums sadalīts četriem īpašniekiem, un tas pēdējos mēnešus izmisumā iedzinis Jāni Elsbergu, liekot lauzīt galvu, kā nākamajām paaudzēm saglābt vecāku atstātos darbus. Jāpiebilst, ka Jānis, tāpat kā viņa brālis Klāvs, gājis slavenās mammas pēdās – ir dzejnieks, redaktors un tulkotājs, kam pa spēkam angļu, franču, lietuviešu un vācu valoda. Viņš arī sadarbojies ar mūziķiem Kārli Lāci, Intaru Busuli un Lindu Leen, rakstot dziesmu tekstus un mūziklu libretus.

Četri mantinieki

Kā liecina Zemesgrāmatas dati, Vizmas Elsbergas (Belševica ir rakstniecībā saglabātais meitas uzvārds) īpašumā gandrīz simts kvadrātmetru plašais dzīvoklis Krišjāņa Valdemāra ielā – kādreiz sauktajā Rakstnieku mājā – nonāca 2001. gada rudenī, kad viņa to iegādājās par 5422 latiem (7715 eiro). Pēc rakstnieces nāves dzīvokli 2006. gada pavasarī mantoja viņas vīrs Zigurds Elsbergs. Kad šogad aprīlī tika dalīts 2023. gada novembrī viņsaulē aizgājušā Elsberga atstātais mantojums, trešdaļa īpašuma tika dēlam Jānim, trešdaļa – Zigurda Elsberga meitai no citām attiecībām Raitai Kozlovskai, pa sestdaļai – Belševicas un Elsberga mazbērniem Matīsam un Ievai, kuru tēvs ir 1987. gadā traģiski mirušais dzejnieks Klāvs Elsbergs.

Papīrus un vijoles meklējiet Getliņos!

Jānis, kas ikdienā dzīvoklī mitinās un “maksā par to rēķinus”, par daudzo īpašnieku klātbūtni jūtas tik sarūgtināts, ka paziņu lokā paudis savādus paziņojumus. Piemēram, skarbu vārdu birums par šo dzīvokli parādījās Jāņa Elsberga feisbuka profilā, kurā viņš ierasti dalās ar to, kas nospiež sirdi un traucē poēzijai. “Piedāvāju virsrakstu: “Klāva Elsberga dēls mēģina izēst sava tēva brāli no savas vecāsmātes Vizmas Belševicas dzīvokļa”. OK, normālam virsrakstam mazliet par garu, bet ideja skaidra.” “Tie brīži... kad vistuvākie radi līgst juristus, lai izēstu tevi no mājas, kur esi dzimis un audzis, kur glabājas tavu vecāku arhīvs, bet skatos no gaišās puses – jauna pieredze! Kaut kas dzīvē notiek pirmo reizi! Tāds maķenīt savdabīgs kaifs. Ja nu kas, V. Belševicas papīrus un Z. Elsberga vijoles meklēt Getliņos,” sekotāju uzmanību uz to, ka mantotās kultūras vērtības varētu nonākt atkritumu izgāztuvē, vērsis Elsbergs. Drīz turpat viņš taisnojās, ka tā bijusi tikai aizsargreakcija, ko viņš uzrakstījis dusmu uzplūdā: “Nu ok, izmetiet mani no mājas, aizvediet Belševicas papīrus un Elsberga vijoles uz Getliņiem un dzīvojiet zaļi!”

Vairākas dienas sekotājus soctīklos Elsbergs mulsināja ar pārdomām par nāvi un jautājumiem par testamenta “nokruķīšanu”. “Par pirmsnāves pieredzēm raksta grāmatas, tas ir kruti, pats piedzīvoju, kad slīku un mani pēdējā brīdī izglāba. Bet tagad jāsaka... Sāpju pieredze sit to pušu pieckārt. Galva tūlīt pārsprāgs, rokas notrūks. Draudzene, daktere citā pilsētā, saka, ka jāsauc ātrie, iesaka vēl šo to, ko tikmēr varētu darīt, bet es negribu. Ja nu kas, draugi, paldies par visu labo,” viņš darīja zināmu, raisot paziņu lokā ja ne saprašanu, kā palīdzēt, tad satraukumu gan. Žurnālam "Kas Jauns" sazinoties ar literātu, viņš gan steidza mazināt trauksmi, apgalvojot, ka nav izmetis ne tēva vijoles, ne mātes literāro arhīvu mēslainē, jo tās esot Latvijas mēroga kultūras vērtības, vienkārši “izmantojis spējas literāri spilgti izteikties”, kas viņa “ģimenē ir diezgan izplatītas”. “Gan manas mātes, gan Matīsa tēva, gan mana tēva literārais mantojums ir saglabāts, ar kuru es gadu desmitiem esmu strādājis un ir iznākušas padsmit grāmatas – gan Klāva Elsberga, gan manas mātes Vizmas Belševicas kopotie raksti. Un neviens no tiem pārējiem mantiniekiem pilnīgi neko nav darījis, bet nu okei, tas jau nav arī nevienam pienākums, bet tas vienkārši ir mans mūža untums, ka es ar to gadu desmitiem esmu nodarbojies un turpinu to darīt. Tāpēc tas viss ir skumji. Es esmu vienīgais, kas ar šīm Latvijas mēroga kultūras vērtībām, it īpaši manas mammas arhīvu, ir kompetents rīkoties,” viņš piebilst.

Ciemos leģendārajā dzīvoklī

Lai tiktu skaidrībā, kas īsti nomāc Jāņa Elsberga sirdi, žurnāls "Kas Jauns", saņēmis ilgi gaidītu piekrišanu, devās ciemos pie literāta ģimenes dzīvoklī. Nonākšana telpās, kurās reiz mitinājusies rakstniece Vizma Belševica un viņas ģimene, līdzinās pastaigai pa atmiņām. Pats namatēvs ir mazliet satraucies, taču labprāt izrāda plašo dzīvokli, kas ir pilns ar piemiņas lietām, kuras palikušas no viņa vecākiem un brāļa. “Lūk, kāds ir tas kultūrvēsturiskais mantojums, kuru es aprūpēju!” saka Jānis, izrādot plašo dzīvokli. Kopš tēvs pagājušā gada nogalē nomira, viņš šeit dzīvo viens.

Bez daudziem grāmatu plauktiem katrā istabā pie sienām ir mākslas darbi, tostarp arī vairāki Belševicas portreti. Vienā no istabām pie sienas skatāms mākslinieces Aleksandras Beļcovas gleznotais rakstnieces portrets, kas, kā norāda Jānis, tapis septiņdesmitajos gados. Savukārt virs ieejas istabā karājas četras trimdas mākslinieka un Elsbergu ģimenes drauga mākslinieka Semjona Šēgelmaņa skices, kurās attēlota rakstniece jaunībā. Jānis norāda, ka iepriekš skices glabājās skapī, līdz, revidējot mantas, viņš tās atrada un nolēma pielikt pie sienas. Pašam Jānim gan neliekas, ka skicēs redzamā sieviete būtu līdzīga viņa mātei.

Jānis arī izrāda sava tēva darbistabu, kas izskatās tā, it kā tajā vēl pirms pāris stundām Zigurds Elsbergs būtu sēdējis un labojis kādu no vijolēm. Darba galds, uz kura stāv bērnu vijoles un rīki, kas nepieciešami instrumenta remontam, joprojām ir savā vietā. Durvīm abās pusēs – gar sienu – virtenēs karājas vairākas vijoles.

"Vairākums no šīm ir tā sauktās “fabrikas ražojums”, proti, tās ir taisītas pēc viena parauga,” skaidro Jānis un turpina: “Taču ir arī daža laba saglabājusies, kas ir unikālāka, piemēram, šī baroka laika vijole. Protams, tas nenozīmē, ka senāka vijole skanēs labāk, bet tās šarms slēpjas tajā, ka tā ir taisīta ar rokām.” Līdztekus vijolēm arī Zigurda darbistabā gar sienām stiepjas lieli plaukti, kas piepildīti ar grāmatām un latviešu mākslinieku darbiem, starp kuriem ir arī Laimdota Mūrnieka klusā daba rudenīgās noskaņās. Jānis neslēpj, ka šī glezna pie viņa nonākusi pavisam nejauši – viņš to atradis pie miskastēm, ejot izmest atkritumus. Viņaprāt, glezna ir izcila un grūti noticēt, ka “kādam roka cēlusies izmest šādu šedevru”. Istabā glabājas arī Jāņa tēva bērnības dienu fotogrāfijas un attēli, kuros Zigurds redzams darba laikā.

Tēva darbistabas skapī Jānis tur mātes nepublicētos darbus, cerot, ka kādreiz tie ieraudzīs dienasgaismu. “Trīs mammas arhīva burtnīcas man jau izdevies izdot ar apgāda "Mansards" palīdzību. Pašlaik plānoju sakārtot dzejoļu krājumu un vēl vienu dienasgrāmatu,” stāsta Jānis un piebilst, ka darbs norit lēni, jo pēdējos gados viņa veselības stāvoklis ir pasliktinājies.

Runājot par visām piemiņas lietām, kuras viņš glabā, Jānis norāda, ka visvairāk baidās no tā, ka pēc viņa nāves tuvinieku darbs un mantas varētu nonākt Getliņos. “Šobrīd esmu vienīgais, kas to uztur un aprūpē. Ir reizes, kad liekas – cik var? Varbūt jāmet miers, bet tā ir mana atbildība. Tāpēc daru, cik varu,” skumji pauž Jānis.

“Ļaujiet nodzīvot mūža atlikumu!”

Uz jautājumu par nesaskaņām saistībā ar dzīvokli Elsbergs atzīst, ka viņa paustais rūgtums sociālajos tīklos ir drīzāk emociju uzplūdā radies. “Sāksim ar to, ka mana brāļa dēls Matīss šajā dzīvoklī ir dzīvojis īsu brīdi pirms 40 gadiem, bet lielās līnijās viņam ar šo te visu nav nekāda sakara, vien tikai tas, ka līdz ar to, ka mans tēvs ir miris, viņš skaitās viens no līdzīpašniekiem. Man vienkārši riebjas ar to visu nodarboties, bet jau ir pienācis kaut kāds papīrs no tiesas. Protams, ka nāksies piespiesties un iedziļināties, un risināt, un ņemties. Iespējas jau ir, un nauda man ir, un juristi pieejami ir, un gala beigās kaut kas atrisināsies, bet man tas viss vienkārši riebjas un skumdina, jo nesaprotu visa šī loģiku,” paskaidro Jānis, gan nekomentējot un neatklājot, par ko tieši ir viņa un citu mantinieku strīds, kas, pēc paša vārdiem, jau nonācis tiesā. Viņš arī neliedzas, ka pats komunikācijā mēdz pāršaut pār strīpu: “Jā, atzīšu, ka esmu privātā sarakstē ļoti aizskaroši par Matīsu izteicies, un viņš diezgan smagi apvainojās. Bet esmu jau piecas reizes viņam atvainojies. Ja tas viņu ir ķēris pārāk sāpīgi, tad tā mana atvainošanās neko nelīdz. Okei, mums tagad ir domstarpības, bet kopumā viņš man vienmēr ir licies ļoti normāls un sakarīgs cilvēks. Esmu sapratis, ka man ir jāmēģina savaldīgāk izteikties.” Jānis arī nedomā, ka pārējie mantinieki “būtu slikti cilvēki”. “Vienkārši pēc visām sarunām un diskusijām radās iespaids, ka viņi vēlas pēc iespējas ātrāk no manis atbrīvoties, dzīvokli pārdot un visu iedzīvi izmest miskastē. Taču, manuprāt, man tā tikai liekas – patiesībā tā nav. Situācija ir tāda, ka esmu iespītējies, jo vēlos šeit nodzīvot to laiku, kas man vēl atlicis,” par patieso un būtībā cilvēciski saprotamo iemeslu, kāpēc no viņa puses izvērtusies tāda ažiotāža, spriež Jānis un norāda, ka visu dzīvoklī redzamo iedzīvi pārzina tikai viņš.

Klausoties Jāņa stāstījumā par grāmatām, gleznām un citām mantām, kas glabā viņa ģimenes piemiņu, rodas iespaids, ka tas ne tikai ir viņa prieks, laime un lepnums, bet vienlaikus arī smaga nasta, kas jānes. Dažas dzīvoklī esošās lietas glabā ne tikai Elsberga vecāku piemiņu, bet arī paša Jāņa atmiņas. Vienā no istabām pie durvīm pieslieta ar zīmuli tapusi skice, ko savulaik viņam uzdāvinājusi dziedātāja Ieva Parša. Elsbergs zina stāstīt, ka līdztekus dziedāšanai Parša arī aizrāvusies ar mākslu un zīmēt mācījusies pie viņa kaimiņa, mākslinieka Ivara Heinrihsona. Ar skumjām viņš bilst, ka Ieva ir viena no sievietēm, kuru viņš visvairāk ir mīlējis. “Bilde, kas ir kļuvusi par kārtējo piemiņas lietu,” saka Jānis un piebilst, ka dažkārt viņam “tās piemiņas lietas piegriežas un ir grūti dzīvot atmiņās”. “Es gribu dzīvot reālo dzīvi. Bet man ir pilns ar šīm atmiņām, un tas ir mans pienākums turpināt tās uzturēt.” Elsbergs arī cer, ka, ņemot vērā “diezgan sliktu veselību 55 gadu vecumā”, viņš spēs sagaidīt, kā pieaug viņa puika, kuram šobrīd ir desmit gadu. “Man ir palikuši daži gadi, un es tikai gribu nodzīvot sava mūža atlikumu savās dzimtajās mājās, un tas arī viss. Ļaujiet man te mierīgi nomirt!”

Kā būtu ar Belševicas memoriālo dzīvokli?

Jānim Elsbergam bijusi arī ideja Rīgas domē ierosināt šajā dzīvoklī izveidot Vizmas Belševicas memoriālo dzīvokli – muzeju. Ko par to saka Rakstnieku savienības vadītājs?

“Es pat esmu ar pāris domniekiem runājis, un viņi ir atzinuši, ka to varētu arī izskatīt. Tādas vietas taču pastāv un eksistē. Vienīgi tehniski būtu pagrūti iztēloties, kā to visu sakārtot, jo šī ir daudzdzīvokļu māja. Šī ir padomju laikā celtā tā sauktā Rakstnieku māja, un, ja būtu kādi aktīvisti, kas ar to gribētu nodarboties un likt piemiņas plāksnes par rakstniekiem, kas te ir dzīvojuši, tad varētu visu māju līdz četru stāvu augstumam ar tām nolikt. Te ir aktieris Eduards Pāvuls dzīvojis, bet rakstniekus ne izskaitīt! Virs mana dzīvokļa dzīvoja Andris Kolbergs, kam bija niķis aizbraukt uz medībām un atstāt ūdenskrānu neaizgrieztu, un viņš regulāri mūs nopludināja. Šī ir specifiska māja…” ieskatos dalās Jānis Elsbergs.

Lai arī Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze nav dzirdējis par ieceri izveidot Belševicas momoriālo dzīvokli, viņš sarunā ar "Kas Jauns" teic, ka šāda ideja ir atbalstāma: “Ja nu kāds būtu pelnījis piemiņas istabu vai muzeju, tad tā varētu būt Vizma Belševica. Man uzreiz var pārmest, ka es kā Rakstnieku savienības vadītājs organizēju vēl vienu muzeju kādam latviešu rakstniekam, tomēr viņas loma bijusi izcila. Manuprāt, nebūtu slikti, ja būtu kāda vieta, kas ne vien pastāstītu par pašu Belševicu un to, cik arī viņai bija sarežģīta dzīve, ienākot Staļina laikos literatūrā, bet arī par to, kā režīms vajāja, izsekoja un sodīja savus autorus. Tur varētu veidoties lielisks laikmeta stāsts. Belševica radījusi darbus [dzejoļu krājumi "Gadu gredzeni" (1969) un "Dzeltu laiks" (1987), kā arī triloģija "Bille" (1992–1999) ir iekļauti Latvijas Kultūras kanonā], ar ko viņa iegājusi ne tikai literatūras, bet Latvijas vēsturē, un par to dažādi cietusi no čekas režīma. Es labprāt to visu redzētu, pārskatāmā un labā kvalitātē izliktu. Mēs, Rakstnieku savienība, jau labprāt atbalstītu ne tikai šo ieceri, bet nav jau mums nekādu resursu un arī teikšanas. Ja tā ir memorāla istaba, tad ir jābūt arī visām muzejiskām vērtībām sakārtotām, jo to gluži tādā pašdarbības ceļā nevar kārtot.”

Matīss Elsbergs: “Lai izlemj tiesa”

Lai izprastu situāciju, žurnāls "Kas Jauns" sazinājās arī ar Jāņa brāļadēlu Matīsu Elsbergu.

Sarunā Matīss apstiprināja, ka nesaskaņas ar onkuli ir saistītas ar kopīpašuma sadali un šajā sakarā uzsākto civilprocesu, lai lemtu, ko darīt tālāk ar dzīvokli. “Kā tiesa lems, tā arī būs. Katrā ziņā šobrīd mēs gaidām tiesas lēmumu, jo ar Jāni mums nav izdevies veidot konstruktīvu dialogu un nonākt pie risinājuma, kas apmierinātu visus dzīvokļa īpašniekus,” informē Matīss. Attiecībā uz onkuļa paustajām bažām par piemiņas lietu likteni, Matīss skaidro, ka neviens negrasās neko mest ārā. “Esmu runājis ar vairākiem muzejiem, kas labprāt ar atplestām rokām pieņemtu un uzturētu visu šo kultūrvēsturisko mantojumu.” Klāva Elsberga dēls arī nebūtu pret, ja Jānis arī turpmāk, kaut pārvācoties uz citu mājvietu, uzņemtos rūpes par Belševicas un Elsbergu atstāto mantojumu.