"Divi aliņi dienā nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā attiecībās," - viņsaulē aizsauktā mūziķa Muraveja atraitnes atklāts stāsts

Pirms aptuveni trim gadiem bija pirmie signāli, kad mediķi, atklājot nopietnas problēmas ar aknu, mūziķim Aleksandram Sircovam izteica stingru brīdinājumu nedzert. No stiprajiem dzērieniem viņš paklausīgi atteicās, bet no alus gan ne. Kad pirms pusotra gada skatuves māksliniekam tika konstatēts ļaundabīgs audzējs aknā, ko nebija iespējas vairs operēt cirozes dēļ, sākās straujš Muraveja ceļš uz dzīves finišu. Šai ceļā līdz pat pēdējam elpas vilcienam viņam līdzās bija visa ģimene  –septiņi bērni un sieva Ieva, kura rūpējās un gādāja par Aleksandru –, līdz 8. augustā pārstāja pukstēt viņa sirds.

Šis ir gadījums, kad ar gribu, mīlestību un zālēm nepietika, lai dzīvotu?

Saša savu organismu diemžēl bija notērējis tiktāl, ka zāles nepalīdzēja. Visādi centāmies šo gadu – gan mainot zāles, gan ar diētu. Vēl šā gada maijā nosvinējām pareizticīgo Lieldienas, un uzreiz pēc tam viņš pakāpeniski nogūlās un palika tāds līdz pat mūža izskaņai, tā arī vairs nespēdams piecelties. Trīs vai pat četrus mēnešus faktiski nespēja parunāt. Sarunājāmies ar skatieniem un pieskārieniem.

Jūlija beigās izdomājām pamainīt zāļu devu, un izskatījās, ka kļūst labāk. Viņš pat kādu joku pateica, gaisa buču atsūtīja. Bet drīz pēc tam viņš strauji sabruka. Un tā arī dažu dienu laikā aizgāja.

Vīrieši jau lielākoties nav nekādi naskie gājēji pie ārstiem. Kas bija tā pazīme, kad sapratāt – viņam ir steidzami jāapmeklē ārsts?

Viņš jau arī negāja! Tikai tad, kad palika pavisam, pavisam slikti, kad sākās pilnīga dezorientācija, nezināju, ko darīt, un izsaucu ātros. Viņš, būdams vēl pie pilnas apziņas, mediķus sūtīja prom, sakot, ka nekur nebrauks. “Man ir labi, man viss ir kārtībā,” viņš apgalvoja. Pats pie ārstiem viņš vispār nebija dabūjams. Tikai brīdī, kad pats vairs nespēja pieņemt šādus lēmumus, es uzņēmos ārstēšanas koordinēšanu. Dakteri jau teica, ka ar vīriešiem tā bieži mēdzot būt. Bija jau drusciņ jocīgi, kad pie visiem speciālistiem gājām kopā; man rokās liela burtnīca, kurā ir visi izmeklējumi un slēdzieni; runāju viņa vietā.

Vienmēr jau liekas, ka tas ir par tiem citiem, ka man jau tā nebūs. Ka apgulsies un vienkārši nepamodīsies. Tā ir ilūzija, ka bezatbildīgi notrieksi savu veselību un pēc tam par to nebūs jāmaksā.

Pagājušajā vasarā ārsti mūs brīdināja, ka Ziemassvētkus Aleksandrs nesagaidīs. Bet sagaidīja! Un nodzīvoja pat vēl līdz Jāņiem un ilgāk. Nu ko ārsti var prognozēt? Principā tikai pateikt – priecājieties par katru dienu, kad nav sliktāk nekā vakar.

Un tā jūs arī darījāt.

Jā. Saša ļoti baidījās no nāves. Vienmēr, kad sagadījās maršruts, kad būtu jābrauc garām kapsētai, Aleksandrs uzstāja, lai izvēlos citu ceļu, un viņa dēļ bija jābrauc ar lielu līkumu.

Kopjot un ārstējot vīru, esat lielām grūtībām cauri izgājusi. Kā emocionāli, tā droši vien arī fiziski?

Man darbā akceptēja to, ka varu pilnībā strādāt attālināti. Ikdienā varēju strādāt burtiski viņam blakus gultā un spēt reaģēt uz katru viņa pakustēšanos, rokas pacelšanu. Es uzreiz varēju pieskriet un iedot, kas nepieciešams. No visām pusēm visi cilvēki it kā sadevās rokās, lai būtu labāk. Tā kopā arī izturējām. Jā, nu pēdējais posms bija ļoti sarežģīts.

Kad bija pavisam slikti, viņš ieturēja striktu diētu un pretī vairs nerunāja. Ja bija jāēd vistas buljons, tad ēda un neklīrējās. Bet, kad kādu brīdi palika labāk, tad atkal bija spalvas pa gaisu un paziņoja, ka viņš šai pasaulē vairs vistu neēdīs. Tad nu skrēju un meklēju, kur varu dabūt teļa gaļu vai lasi, lai gatavotu ko tādu, ko nu viņš ēd. Bet tad, kad viņš izdomāja, ka ēdīs to, ko nevajag ēst, drīz atkal palika slikti...

Sāpju Aleksandram nebija, bet viņam radās dezorientācija. Kad vēl staigāja, nesaprata, kā aiziet līdz virtuvei vai tualetei. Tā viņš mierīgi varēja iziet pa ārdurvīm. Nemitīgi bija jāuzpasē. Vēl viņš arī nespēja parunāt. Sākumā runājot viņš lietoja nepareizus vārdus. Un tas bija apgrūtinoši gan tiem, kas klausās, gan viņam pašam, jo netika saprasts. Tas bija arī traumējoši bērniem, jo viņi, protams, gribēja tuvoties tēvam, bet nesaprata viņa sacīto, un tas viņus biedēja un atgrūda. Ar bērniem to pārrunājām, centos viņiem skaidrot. Beigās jau šī dezorientācija pārauga pilnīgā runasspēju zaudēšanā, absolūtā nespējā pakustēties. Labie brīži ar katru mēnesi palika arvien retāki.

Turklāt jums visu šo periodu paralēli rūpēm par smagi slimo vīru nācās arī bērnus gatavot tēva aiziešanai. Daudz runājāt par to, ka ir vēl kāda dzīve pēc dzīves, vai stāstījāt, ka tētis jūs sargās, esot uz mākoņa maliņas?

Esam pareizticīga ģimene, un man viņiem tas īpaši nebija jāstāsta. Jau iepriekš, vēl pirms Aleksandra saslimšanas, mājās bija daudz runāts – par Jēzu, par Dievu, par to, kas notiek pēc nāves. Diezgan regulāri gājām uz dievkalpojumiem, lasījām garīgo literatūru, mājās ar bērniem par to runājām un svētkus svinējām kristīgā kontekstā.

Ticība ir tas, kas dod spēku otrajā dienā pēc vīra aiziešanas par šo visu tā mierīgi runāt?

Sevi stiprināju ar vienu domu, ko man baznīcā pateica priesteris, un tā ir šāda: visu mūsu uzdevums ir krāt tās “Pētera naudiņas”. Nevis tās zelta naudiņas, bet tās, kas ir palīdzība citiem, nesavtīgums, kalpošana. Kalpošana cilvēkiem ir tas pats, kas kalpot Dievam. Es sapratu, ka man šajā situācijā ir pienesta šī iespēja pašai savās mājās. Tā arī dzīvoju, tā sevi mierināju un spēju sevi noturēt tajos periodos, kad kā emocionāli, tā fiziski biju tuvu spēku izsīkumam, jo šķita, ka šis viss ir par grūtu. Patiesībā šī iespēja kalpot, palīdzot savam mīļotajam cilvēkam, man bija dāvana. Tagad to tā saprotu.

Tas nozīmē, ka jūsu redzējumu mainīja satuvināšanās ar Dievu un satikšanās ar savas baznīcas priesteri?

Jā. Un tieši Saša man to parādīja un pierādīja. Viņš mani ieveda šai visā, un satuvināšanās ar Dievu ir sakārtojusi manu dzīvi – kā skatos uz lietām, un tas man ļoti, ļoti palīdz. Par to Sašam vislielākais paldies. Bet es arī saprotu, ka nu viņam noteikti ir vieglāk. Un to arī visi bērni saprot. Viņi jau ikdienā vairāk nekā gadu bija blakus un visu redzēja. Tāpēc viņi saprot, ka tētim nu ir vieglāk. Ar šo domu arī pieņēmām viņa aiziešanu. Sevi žēlot vajag, bet ar to neaizrauties.

Dažas dienas pirms Sašas aiziešanas viņa draugs Igors ieteica, ka vajadzētu priesteri pasaukt uz mājām. Nodomāju – patiešām! Pēdējoreiz priesteris pie mums bija atbraucis tikai pašā gada sākumā. Tā nu pirmdienā ieradās priesteris, uztaisīja Aleksandram eļļas svaidīšanu, mēs visi ar bērniem kopā palūdzāmies, un ceturtdienā viņš aizgāja. Atpakaļ skatoties, viss liekas ļoti sakārtoti, kā pēc kaut kāda plāna.

Un viņam bija tā iespēja mūža miegā aizmigt, esot mīļotā cilvēka rokās.

Pēdējā dienā no rīta viņš šķita tāds jau nemaņā. Viņam bija slikti visu dienu, smagi elpoja, acis bija pusaizvērtas. Kādā brīdī izlēmu pagriezt viņu uz otru sānu, lai kaut ko neiegulētu, un pieejot ieraudzīju, ka viņam acis ir vaļā, viņš tā kā ar skaidru skatienu uz mani skatās. Brīdī, kad viņu pagriezu, smagā elpa pārstāja, sāka elpot drusciņ vieglāk, tā kā siekalas norija, kaut iepriekš nevarēja neko norīt. Likās, ka pat drusku pasmaida, un... sastinga. Rokās nomira.

Nu viņš ir palaists brīvībā...

Patiesībā, ja raugās no gaišās puses, mūsu ģimenē Aleksandra slimība bija ļoti saliedējošs notikums. Mūsu ģimenes dzīve nekad nav bijusi tāda mierīga laimes ligzdiņa. Viņš kā mākslinieks, esot tāds ekspresīvs cilvēks, vienmēr sacīja, ko domā gan uz skatuves, gan ģimenē. Ikdienā tas nav viegli. Līdz ar to sadzīve nekad nebija tāda rožaina – mājīga un silta. Ir tiešām bijis visādi. Taču šis pēdējais periods mūs ļoti, ļoti saliedēja. Visiem lika saprast, kas patiesībā dzīvē ir svarīgi. Vai kaut kādi mazie pāridarījumi ir tik būtiski. Izrādās, ka ne. No iepriekšējām attiecībām Aleksandram ir trīs vecākie bērni un vēl četri mūsu kopīgie, un visi neizmērojami satuvinājāmies. Viena no vecākajām meitām pie mums dzīvoja, lai palīdzētu kopt tēti; mazie bērni iemācījās paši sev taisīt brokastis – vārīt cīsiņus, taisīt sviestmaizes. Jo man tam nebija laika. Vecākā meita no Cēsīm atstāja savus četrus bērnus un reizi nedēļā brauca šurp pie mums uz Rīgu, lai kaut dažas stundas būtu ar tēvu...

Šis izklausās nevis pēc moku un bēdu, bet gan... mīlestības stāsta, ko atklājat…

Mums vienmēr ir bijušas ļoti labas attiecības. Arī tad, kad visi bērni bija mazāki, tad šeit, pie mums, viņi visi sapulcējās un darīja visādas nerātnības, uz terases kopā sēdēja baseinā, skrēja apkārt, filmēdami savas šausmu filmas, un ko tik vēl ne. Mums ir daudz skaistu kopīgu mirkļu un bilžu fotoalbumos.

Pati vecākā meita varbūt mazāk te dzīvojās, jo tolaik, kad sagājām kopā, viņa jau bija tāda nobriedusi pusaudze. Tagad, kad lielās meitas ir izaugušas un divām vecākajām meitām jau ir savi bērni, kopīgā laika ir mazāk. Bet saikni tāpat uzturam un uz visām jubilejām esam pulcējušies kopā. Noteikti arī turpināsim to darīt. Vienmēr esmu centusies viņus vilkt kopā, un pat esam devuši mūsu saimei apzīmējumus – mazģimene bijām mēs ar Aleksandru un mūsu kopīgajiem bērniem, bet lielģimene esam visi kopā arī ar trim vecākajām meitām un viņu atvasītēm. Mazbērni kopā nu jau ir pieci. Lūk, tāda ir mūsu lielģimene! Mājās vairs nesatilpstam – ja visi gribam sapulcēties, ir nepieciešams viesu nams.

Slimības laikā kolēģi mūziķi arī mēdza Aleksandru apciemot vai piezvanīt?

Jā. Kad vēl pats varēja runāt, tad zvanīja pašam. Vienīgi Saša pats ļoti negribēja runāt, jo visi to vien prasīja, kā jūtas, un cik tad cilvēks var teikt – slikti, slikti, slikti... Tie, kas bija paši tuvākie, dažkārt arī atnāca ciemos, pasēdēja, parunāja. Galvenais bija, lai neviens nenes kūkas un nekādā ziņā alkoholu.

Pēc jūsu pieredzes izriet, ka alkohols ir bīstamāks veselībai, nekā cilvēki lielākoties domā…

Jā, alkohols ir bīstams, bet visa nelaimes sakne ir neproduktīvas attiecības. Ir jāmēģina ģimenē un primāri jau pašam ar sevi būvēt tādu attiecību modeli, lai šīs blakusesošās kaislības nebūtu nepieciešamas. Lai nebūtu tieksmes norauties, piedzerties tāpēc, ka man jau viss ir līdz lampiņai. Ja būsim viens otram atbalstoši un viens otru celsim un no sirds mīlēsim, tad neko no ārpuses nevajadzēs.