Lauris Lizbovskis ar velo ceļo Norvēģijā
“Vasaras karstajos mēnešos nav prāta darbs uz dienvidiem braukt, jāceļo uz ziemeļiem. Tādēļ devos uz Lofotu salām, taču arī tur ...
FOTO: Lauris Lizbovskis ar velosipēdu ceļo aiz polārā loka
“Vasaras karstajos mēnešos nav prāta darbs uz dienvidiem braukt, jāceļo uz ziemeļiem. Tādēļ devos uz Lofotu salām, taču arī tur valdīja karstums,” smejas Saeimas deputāts Lauris Lizbovskis, kurš atgriezies no veloceļojuma Norvēģijas ziemeļos.
Šis bijis Laura pirmais atpūtas brauciens ārpus Latvijas beidzamo desmit gadu laikā. “Lofotu salas mans ir sens, sens sapnis. Kad studēju ģeogrāfos, 1. kursā man bija jāraksta kursa darbs tieši par Lofotu salām. Toreiz gan vajadzēja nomainīt kursa darba tēmu, taču kopš tiem laikiem mazais sapnītis par ceļojumu uz Lofotu salām man ir saglabājies,” žurnālam "Kas Jauns" skaidrojis Lauris.
Viņš devies ceļojumā 35 velobraucēju kompānijā, no kuriem vecākajam bija 81 gads, bet jaunākajam – deviņi. Bija dienas, kad nominušies vairāk par 100 kilometriem, taču tās nebija ekstrēmas grūtības, jo ceļotāju ekipējumu – teltis, guļamlietas, drēbes, pārtiku – no nometnes uz nometni veda pavadošais busiņš, līdz ar to pašiem uz velosipēda līdzi bija vien mazā mugursoma ar pašu nepieciešamāko. “Bijām gatavojušies krietni vēsākam laikam, paņēmu līdzi vairākas siltās jakas, taču šoreiz tās neizrādījās vajadzīgas. Arī paši vietējie teica, ka tik silts augusts viņiem aiz polārā loka sen nav bijis, ap +25 grādiem pēc Celsija. Labi, ka visas šīs liekās drēbes pašiem nebija jāvadā līdzi, jo noderēja tikai pāris vakarus. Bet tos 100 kilometrus dienā īpaši nejutu – braucām taču visu dienu, tie kilometri salasījās lēnām. Pabraucām, atpūtāmies, pabildējām dabas skatus, papeldējāmies. Protams, vieglāk jau bija mīties pa asfaltētām šosejām, vienīgi tie milzu kāpumi… 20 kilometrus minies tikai augšup – tas bija vistrakākais! Un pēc tam 10 kilometru garš nobrauciens. Uh, tik ātri ar velo vēl nebiju braucis, vienu brīdi lielākais ātrums bija 70 kilometru stundā. Tas bija pats ekstrēmākais visā šajā ceļojumā, it sevišķi, ka vienreiz mums priekšā izskrēja suns,” atceras Lauris.
Kādas ir sajūtas, izbaudot polāro dienu? “Sākumā bija diezgan dīvaini un nepierasti. It kā vakars, it kā jāiet būtu gulēt, bet ārā joprojām gaišs. Bet nekas, ielien teltī, uzmauc cepuri uz acīm un kaut kā jau var aizmigt. Patiesībā šī polārā diena deva mums drošības sajūtu, ka nav jāsteidzas līdz nometnei, baidoties, ka nāksies braukt pa tumsu un tumsā būs jāceļ teltis. Jo tumsa tā arī neiestājās, izņemot pēdējās dienas, kad bija apmācies un lietains,” iespaidos dalās deputāts, sakot, ka Norvēģijas ziemeļi viņu pārsteidza ar neskarto un skaisto dabu, majestātiskām kalnu un līču ainavām.
