"Viņš bija noguris no dzīves," - literāta Raimonda Auškāpa dēls Dāvis par tēva aiziešanu mūžībā

Raimonds Auškāps bija precējies ar tulkotāju, politiķi, bijušo kultūras ministri Kārinu Pētersoni, šajā laulībā piedzima trīs bērni, no kuriem vecākie ir tagadējais SIA "Rīgas meži" padomes priekšsēdētājs Toms Auškāps un uzņēmējs restorānu biznesā Dāvis Auškāps. Dāvis žurnālam "Kas Jauns" dalās atmiņās par savu tēvu.

“Tētis bija ārkārtīgi talantīgs cilvēks. Un arī ārkārtīgi jūtīgs. Viņš bija ļoti, ļoti trausls emocionālā jomā. Un es tēti labi sapratu, jo man pašam ir šis jūtīgums no viņa iedzimis,” saka Dāvis. “Tētis bija arī ļoti, ļoti talantīgs daudzās jomās. Īsta mākslas dvēsele. Visu, kam ķērās klāt, viņš darīja ļoti pamatīgi, visā iedziļinājās, un tas viņam arī labi padevās. Viņš jau skolas gados padziļināti apguva angļu valodu, kas padomju gados bija kas unikāls, viņa skolotājs Rīgas 48. vidusskolā bija slavenais angļu valodas mācību grāmatu autors Kārlis Buks. Tētis ar savām angļu valodas zināšanām darbojās visu dzīvi, strādāja gan par pasniedzēju, gan par tulkotāju. Tajā pašā laikā viņš arī ļoti, ļoti kopa latviešu valodu. Tētis 40 gadus – līdz pat pensijai – ar daudzām jo daudzām aktieru paaudzēm strādāja Konservatorijā, vēlākajā Latvijas Mūzikas akadēmijā un pēc tam arī Latvijas Kultūras akadēmijā, mācīja latviešu valodas pareizrunu, kā arī angļu valodu. Daudzi studenti viņu atceras kā izcilu pasniedzēju. Viņš bija šo aktieru kursu dvēsele, un ne velti pie mums mājās regulāri ciemojās aktieri. Vai tas bija komunālais dzīvoklis Lāčplēša ielā vai vēlāk jau māja Mežaparkā, tā bija tradīcija. Laikam jau tāpēc manī ir šī mīlestība uz teātri, jo es visu laiku uzturējos aktieru vidē. Tā tas bija gan vectēva – režisora un dramaturga Pētera Pētersona –, gan tēva mājās,” stāsta Dāvis Auškāps.

Viņš atceras, ka tētis savu dzīvi saistīja ar teātri un aktiermākslu. “Raimonda brālis Kārlis Auškāps taču bija režisors un aktieris Dailes teātrī, un Kārlis ar teātri “saslimdināja” arī manu tēti. Tāpēc tētis pabeidza Tautas kinoaktieru studiju. Filmējies gan viņš ir tikai dažās filmās, taču viena no spilgtākajām lomām tētim bija biedrs Jēkabsons filmā "Mans draugs - nenopietns cilvēks". Atceros tēta stāstus no filmēšanās. Viņš smejoties stāstīja, ka viņam filmā bija jābūt tam dusmīgajam un nopietnajam, taču pats filmēšanas starplaikos visu laiku jautrojies un stāstījis anekdotes. Tikmēr Jānis Paukštello, kuram filmā vajadzēja ampelēties, jokot un smieties, visu laiku staigājis sadrūmis un nīgrs.”

“Starp citu, anekdotes – tas ir tas, kas manu tēvu raksturo visvairāk,” turpina Dāvis Auškāps: “Tētim anekdotes bija katrai dzīves situācijai, turklāt reti kad atkārtojās. Kad viņš bija labā omā, un ballītēs viņš parasti bija omulīgs, viņam patika būt uzmanības centrā, tad bēra anekdoti pēc anekdotes tā, ka visi no smiekliem vārtījās pa zemi. Tētis patiešām mācēja tās izstāstīt!”

Dāvis arī uzsver, ka Raimondam Auškāpam bijušas enciklopēdiskas zināšanas par literatūru, tās vēsturi, antīko mitoloģiju: “Viņam varēja paprasīt par jebkuru tēlu, par jebkuru autoru, laikmetu. Viņam bija plašas zināšanas arī kultūras vēsturē. Ja es kaut ko nezināju, tad prasīju tētim, jo viņš bija tāda kā staigājoša enciklopēdija. Viņš tiešām visu zināja. Protams, ne visās jomās. Piemēram, tētis nepavisam nebija tehnisks cilvēks. Protams, lampiņu nomainīt, skrūvi ieskrūvēt viņš mācēja, bet neko sarežģītāku paveikt gan ne. Un tas, starp citu, man arī ir no viņa. Toties tētis bija ļoti muzikāls, desmit gadus pie privātskolotājas mācījās spēlēt klavieres. Viņš diezgan labā līmenī spēlēja klasiskos skaņdarbus, atceros, ka mēs, bērni, klausījāmies atplestām mutēm. Un, par ko esmu pateicīgs tētim, ka viņš mūs, visus trīs bērnus, cītīgi sūtīja uz mūzikas skolu. Kaut arī mums kā bērniem tas toreiz bija grūti un mokoši, toties tas ir atmaksājies ar uzviju – varu ballītēs ar aktieriem spēlēt ģitāru līdz rītam. Vēl no tēta esmu mantojis mīlestību uz kulināriju. Tētis bija kaislīgs kulinārs, viņam ļoti patika gatavot. Turklāt viņš gatavoja sarežģītus ēdienus, viņš šajā procesā ļoti iedziļinājās. Kā jau visā. Tētis pat sadarbībā ar fotogrāfu Gvido Kajonu izveidoja pavārgrāmatu Bon appétit!, kas 90. gadu sākumā Latvijā ar savām neparastajām un sarežģītajām receptēm bija unikāla. Vēl tētis bija labs vīnu pazinējs, viņš interesējās par vīniem un lēnām ieguva ļoti dziļas un smalkas zināšanas par vīnu pasauli.”

Tajā pašā laikā kā tēvs saviem bērniem Raimonds Auškāps veltījis uzmanību tikai tad, kad jutis, ka kaut ko bērniem var dot. “Ļoti spilgti atceros, kā viņš mums iemācīja spēlēt zolīti. Man tas atmiņā palicis kā spilgts notikums, un man joprojām ļoti patīk spēlēt zoli. Toreiz man bija kādi astoņi gadi, brālim seši, apsēdināja mūs pie galda, un spēlējām. Atceros arī vasaru, kad man palika septiņi gadi un rudenī jau bija jāiet skolā. Dzīvojām Lāčplēša ielā netālu no Jaunā Rīgas teātra, un līdz 49. vidusskolai ir vairāki kvartāli. Pirmo reizi, kad gāju uz skolu, tētis mani nepavadīja, bet gan gāja kādu lielāku gabalu atstatus, ļaujot man pašam tikt līdz skolai, tajā pašā laikā pieskatot. Tas man iedeva ļoti lielu drošību un patstāvību, turpmāk uz skolu varēju iet viens pats! Bet tā viņš diži daudz ar mums neucinājās. Tētis jau pats visu mūžu bija tāds kā bērnišķīgs, tāds kā neaizsargāts. Man šķiet, ka viņš bija pārāk jūtīgs un smalks cilvēks,” Raimondu Auškāpu raksturo dēls, sakot, ka tēti mūžībā aizsauca veselības problēmas: “Viņš bija pārāk emocionāls un jūtīgs, un tas arī sagrāva ķermeni. Pēdējie gadi viņam bija ļoti grūti. Varētu teikt, ka viņš bija noguris no dzīves.”