"Gribu būt gatavs aizsargāt tēvzemi!" - Helvis Parādnieks par gadu Valsts aizsardzības dienestā
“Es nemainītu šo pieredzi ne pret ko citu! Šis bija lieliski pavadīts laiks, kurā ieguvu ļoti noderīgas iemaņas,” par Valsts aizsardzības dienestā pavadītajiem deviņiem mēnešiem saka Helvis Parādnieks.
Kādreizējā Saeimas deputāta Imanta Parādnieka dēls Helvis studē IT tehnoloģijas universitātē Nīderlandē, un, kad Latvijā izsludināja obligāto Valsts aizsardzības dienestu, viņš bija viens no pirmajiem, kurš dienestam pieteicās brīvprātīgi.
“Tas bija manis paša lēmums, neviens no ģimenes nemudināja. Es gribēju būt gatavs aizsargāt tēvzemi, iemācīties to darīt. Sekoju līdzi visam, kas notiek Latvijā un pasaulē, pat universitātē uz gadu paņēmu akadēmisko atvaļinājumu, lai varētu brīvprātīgi doties dienestā. Tas bija ātrs lēmums, jo patiešām gribēju pārbaudīt, ko nozīmē šis Valsts aizsardzības dienests, un vajadzības gadījumā būt gatavs palīdzēt savai valstij,” izvēli brīvprātīgi doties dienēt žurnālam "Kas Jauns" skaidro Helvis Parādnieks, kurš savos 22 gados tobrīd bija vecākais no pirmā iesaukuma karavīriem.
Apgūst artilērista iemaņas
Kā jauniesaucamajam ierodoties Ādažu bāzē, pirmais iespaids Helvim bija, kā pats saka, interesants. “Nezinājām, kas mūs sagaida. Bet biju patīkami satraukts,” atceras Helvis un turpina: “Taču uztraukumam nebija pamata! Tagad, atskatoties uz dienesta laiku, varu teikt, ka viss, ko mēs darījām, bija pārdomāti un noderīgi. Piemēram, pirmās nedēļas bija ievadošās – mums izrādīja bāzi, uzsākām fiziskās nodarbības, iepazinām reglamentu, ieročus. Pirmās nedēļas bija mierīgākas, un to uzsvēra arī instruktori, detalizēti izskaidrojot, kas mūs šajos deviņos mēnešos sagaida. Tāpēc mazās bažas par, to, kas mūs sagaida, visai ātri izplēnēja. Protams, bija brīži, kad šķita – viss, es vairs nevaru, man vairs nav spēka –, bet tik un tā to paveicu, turklāt tā, ka likās, varu vēl un vēl. Jā, vienreiz, dzīvojot mežā, bija domas, ko es te vispār daru, bet, kad šiem brīžiem tiek pāri... Uz dienesta beigām jau pat bija jautri.”
Pirmos trīs mēnešus Helvis pavadīja Ādažu bāzē, bet pēc tam devās uz mēnesi ilgām apmācībām sakaru skolā Rīgā, jo tika iekļauts artilēristos – viņa militārā specialitāte tagad ir aprēķinātājs jeb tēmētājs uz haubicēm. “Katru nedēļu izbraucām ar haubicēm uz šaušanas apmācībām. Bija ļoti aizraujoši, man patika. Starp citu, trāpījām mērķī jau ar pirmo reizi!” atceras Helvis, kurš bijis precīzs arī šaušanā ar automātiskajiem strēlnieku ieročiem, bet visvairāk viņam paticis šaut ar automātisko granātmetēju.
Apmierināts ar visu
Helvis stāsta, ka instruktori bijuši ļoti saprotoši. “Ja kādam no dienējošajiem bija kāda problēma, droši varēja to visu izstāstīt. Nevienā brīdī nebija tā, ka tevī neieklausās, bet tikai dzen uz priekšu. Piemēram, ja bija kādas problēmas ar ekipējumu vai apģērbu, to mierīgi varēja izstāstīt instruktoriem, un problēma tika atrisināta. Nē, nepavisam nebija tā, kā rāda Holivudas filmās par jauniesaucamo sagatavošanu, kad seržants nostājas tev priekšā un vienkārši kliedz sejā. Protams, ja mums arī uzkliedza, tad tas vairāk bija kā uzmundrinājuma sauciens, kā motivācija, kas patiešām palīdzēja saņemties visgrūtākajos brīžos. Instruktori nevienu nepazemoja, neņirgājās, arī dienesta biedri bija ļoti draudzīgi. Mēs bijām kā visi par vienu un viens par visiem!”
Parādnieku patīkami pārsteidza gan dzīvošanas apstākļi, gan izsniegtā ekipējuma, apģērba ērtums un kvalitāte. “Patiesībā man tā tagad ļoti pietrūkst. It sevišķi lauku cepures. Parasti cepures ikdienā nenēsāju, bet tā bija vienīgā, kas man patika un ļoti labi izskatījās. Arī berete ļoti labi patika. Mēs tik tiešām bijām labi nodrošināti. Arī ēdiena ziņā – varējām ēst, cik pašiem gribas! Pusdienās ēdnīcā bija izvēle no vairākiem ēdieniem.”
Tikai ieguvējs
Helvis Parādnieks uzver, ka Valsts aizsardzības dienests viņam ļoti daudz devis fiziskās formas uzlabošanā: “Ja uz dienestu ierados ar nelielu “ziemas kažociņu”, tad tā laikā nometu 13 kilogramu. Man gan personīgi ar fiziskajām nodarbībām nebija problēmu, jo ikdienā nodarbojos ar sportu, bet citi jaunie džeki sākumā nesaprata, kāpēc nepieciešami visi šie krosi, kāpēc tik daudz jāskrien. Taču pēc pāris mēnešiem viņi paši jau bija gandarīti par to, ka fiziski jūtas daudz, daudz spēcīgāki. Piemēram, vislielākais ieguvējs, manuprāt, bija viens augumā ražens puisis. Viņš nebija fiziski spēcīgs, tāpēc instruktori palīdzēja, vakaros viņu trenējot individuāli, lai nostiprinātu dziļos muskuļus. Un beigās viņš pat nometa 40 liekos kilogramus!”
Helvis tagad ir pārliecināts, ka 18 gadu vecam puisim, kurš nupat kā pabeidzis skolu, šis dienests patiešām ir ļoti noderīgs. “Uzskatu, ka šim dienestam vajadzētu būt obligātam katram jaunietim. Man šie deviņi mēneši paskrēja nemanot, es absolūti neko nezaudēju savā dzīvē, tas nebija izniekots laiks. Bet tieši otrādi, es ieguvu tik daudz – militārās zināšanas, jaunu pieredzi, kas noderēs ikdienas dzīvē, fizisko sagatavotību un galu galā daudz jaunu draugu! Nevienā brīdī nenožēloju savu izvēli,” saka Parādnieks, kurš pēc dienesta atgriezās augstskolā Nīderlandē, nokļūstot studiju biedru uzmanības centrā – Helvis ir vienīgais, kurš dienējis armijā. “Starp studiju biedriem ir cilvēki no daudzām valstīm, viņus ļoti interesēja mana pieredze. Visu nedēļu nostāstīju, kā man gāja, un viņi uz mani skatījās pat ar zināmu skaudību,” pasmaida Helvis, kuram tagad kā Nacionālo bruņoto spēku rezervistam vajadzēs vismaz reizi gadā apmeklēt militārās apmācības, taču par to viņš neuztraucas – šajā laikā tiek maksāta dienasnauda, turklāt, kā Helvis noskaidrojis, pat tiek kompensēti ceļa izdevumi.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu ""Gribu būt gatavs aizsargāt tēvzemi!" - Helvis Parādnieks par gadu Valsts aizsardzības dienestā" saturu atbild izdevniecība "Rīgas Viļņi".
