39 kāmīšu pārvietošana Vācijā izmaksās 2,5 miljonus eiro! Bet vai viss ir tik vienkārši?

Jūlija vidū vācu tabloīds "Bild" sacēla traci par to, ka Tīringenes pilsētas Erfurtes amatpersonas ir gatavas iztērēt gandrīz 2,5 miljonus eiro, lai pārvietotu 39 kāmjus, proti, 64 102 eiro par vienu kāmi. Kādēļ? Zvēriņi dzīvo teritorijā, kuru paredzēts izmantot skolas paplašināšanas projektam, un būvdarbiem jāsākas 2026. gadā.

Arī pašas Erfurtes iedzīvotāji šādu ziņu neuztvēra ar sajūsmu. "2,5 miljoni eiro, kur viņi izrāva šo summu. Vajadzēja viņus vienkārši salikt kastē un pārvietot uz citurieni," kāds vietējais izteicies raidsabiedrībai MDR.

Īsi pirms tam "Bild" apsūdzēja Tīringenes kaimiņu Saksijas-Anhaltes valdību nodokļu maksātāju naudas izšķiešanā. Kādam nolūkam? Eiropas kāmju un citu dzīvnieku monitoringa programmām.

Kāpēc kāmju pārvietošana ir tik dārga?

“Erfurtes gadījumā, protams, tā ir neticami liela summa,” atzina Vācijas vides organizācijas NABU konsultants Štefans Pecolds. Viņš norādīja, ka nebija viegli atrast piemērotu jaunu dzīves vietu šiem Vācijā uz izmiršanas robežas esošajiem dzīvnieciņiem, vēsta “Deutsche Welle”.

Eiropas kāmji dzīvo gandrīz tikai auglīgās zemienēs, kur viņi var viegli ierakties mīkstā, uzartā augsnē un atrast pārtiku. Mūsdienu lauksaimniecības metodes un pesticīdi pēdējo gadu desmitu laikā praktiski iznīcināja Eiropas kāmju dzīves telpu, bet Vācija zaudēja 99 procentus kāmju populācijas.

“Dzīvnieki ir pielāgojušies videi un nevar vienkārši dzīvot jebkurā vietā,” uzsvēra Pecolds. Tāpēc vispirms jāatrod piemērots lauks, tas jānopērk un tajā jāsagatavo kāmju alas. Teritorijā jāiesēj ziemas kvieši, lupīnas un zirņi, lai palielinātu kāmju izdzīvošanas izredzes. Tiklīdz vieta būs gatava, kāmjus uz turieni pārvedīs un vairākus gadus novēros, lai pārliecinātos, ka viņi ir iedzīvojušies.

Viņš uzskata, ka mediju kņada par Erfurtes būvniecības projektu ir pārspīlēta. “Šim projektam traucē nevis kāmji, bet slikta plānošana.” Ja projekta vadītāji par kāmjiem uzzinātu agrāk, viņi būtu atraduši alternatīvu vietu, viņš uzskata.

Būvnieki un viņu interešu aizstāvji ir pretējās domās. “[Dzīvnieku] sugu aizsardzība ir viens no lielākajiem būvniecības šķēršļiem,” laikrakstam “Berliner Zeitung” izteicies bijušais augsta ranga Berlīnes tiesnesis Klauss Martins Grots. “Investori mūsdienās nekad precīzi nezina, vai spēs īstenot savus plānus.”

Grota firma pārstāv vienu no diviem uzņēmumiem, kas gatavojās ieguldīt 60 miljonus eiro biznesa parka būvē Berlīnes Marcānas rajonā, taču Berlīnes administratīvā tiesa aizliedza plānoto būvniecību, jo tas varētu kaitēt … Eiropas zaļajām vardēm. Grots ir neizpratnē — stingrie dabas aizsardzības noteikumi nozīmē “mazāk māju, mazāk skolu […] un mazāk darba vietu.” Viņš piebilda, ka šādā gadījumā būvniecība vienkārši notiks citur.

Jūnijā Berlīnē tika pieņemts likumprojekts, lai paātrinātu plānošanas, apstiprināšanas un būvniecības procesus pilsētā, īpaši mājokļu jomā. Galvaspilsētas senāts nolēma, ka saistībā ar to vajadzētu vienkāršot dažu sugu aizsardzības likumus, ciktāl to ļauj Eiropas Savienības un federālie tiesību akti.

NABU bioloģiskās daudzveidības eksperte Verenas Rīdla norāda, ka bieži dzird sūdzības, ka “sugu aizsardzības pasākumi bremzē būvniecības projektus”, bet noteikumi ir pārāk stingri. Saskaņā ar Vācijas likumiem būvniekiem ir pienākums “atturēties no kaitējuma nodarīšanas dabai un ainavai, ja no tā var izvairīties”, kā arī jākompensē vai jālīdzsvaro nenovēršamais kaitējums dabai. Federālais likums ir balstīts uz ES 1992. gada direktīvu, kas paredzēta Eiropas savvaļas floras un faunas saglabāšanai. Rīdla uzsvēra, ka tas nozīmē, ka izzūdošo sugu aizsardzības noteikumi visā ES ir vienādi visiem, ko reizēm Vācijā nesaprot.

Kāmjus un citas dzīvās radības jau nācies pārvietot arī agrāk

Šī nav pirmā reize, kad būvniecības projekta īstenošanai nākas pārvietot kāmjus. ASV mikroshēmu ražotājs “Intel” plāno netālu no Magdeburgas uzbūvēt rūpnīcu, un projekta izmaksas ir 30 miljardi eiro. Šim nolūkam kāmjus no 400 hektāru teritorijas pārvietoja citur savvaļā.

Arī Vācijas dzelzceļa uzņēmumam “Deutsche Bahn” nākas regulāri pārvietot dzīvniekus, kas apdzīvo jaunai dzelzceļa līnijai paredzētajā teritorijā vai renovējamās stacijās: gadu gaitā uzņēmums uz citurieni pārvietojis, piemēram, retus putnus un ķirzakas Bādenē-Virtembergā, krupjus Ziemeļreinā-Vestfālenē un pat veselus skudru pūžņus no stacijām Berlīnē un Brandenburgā. Reizēm aizaugušās vietās retu sugu pārstāvju atrašanai izmanto īpaši apmācītus suņus.

Iespējams, gadījums, kas izraisīja vislielāko rezonansi, notika Drēzdenē, būvējot sen gaidīto tiltu pār Elbu. Toreiz tika uzskatīts, ka ierosinātajā tilta būves vietā dzīvo Vācijā uz izmiršanas robežas esošie mazie pakavdeguņu dzimtas sikspārņi. 2013. gadā sākās tilta būve, kas Elbas ielejai maksāja UNESCO Pasaules mantojuma objekta statusu, bet speciāli sikspārņiem par 200 000 eiro iestādīja krūmu plantācijas, kā arī ieviesa braukšanas ātruma ierobežojumu 30 km/h, kas joprojām ir daļēji spēkā.

Verena Rīdla norāda, ka Vācijai ir pienākums aizsargāt izmirstošās dzīvnieku sugas. Apmēram 35 procenti no visām Vācijā dzīvojošajām sugām jau ir apdraudētas, bet pēdējo gadu desmitu laikā kukaiņu populācijas biomasa vispār ir sarukusi par vairāk nekā 75 procentiem, turklāt pat dažos dabas rezervātos.

“Mums jāaizsargā sugas, kamēr tās vēl pastāv — tiklīdz tās izmirs, tās vairs neatgūt,” uzsver Rīdla. Katrai sugai ir sava loma veselīgā ekosistēmā. “Lai ekosistēma darbotos, sugu skaits nedrīkst nokrist zem noteikta līmeņa, un mēs nezinām, kuras sugas un cik daudzas ir kritiski svarīgas veselīgas ekosistēmas saglabāšanai. Pat odiem ir nozīme, pat ja tie ir “tikai” putnu barība,” norāda Rīdla.

Viņai piebalso Štefans Pecolds: sugu aizsardzība nav greznība, bet absolūta nepieciešamība mūsu iztikas līdzekļu saglabāšanai. “Protams, skolas un publiskā infrastruktūra ir svarīgas, taču dabas aizsardzība vienlīdz atbilst sabiedrības interesēm — tas, ka varam elpot svaigu gaisu, mums ir zaļās zonas, kas mums nodrošina atpūtu un citām sugām dzīves vietu.”