Andrejs Ēķis par filmām, noderīgo idiotu fenomenu un dzīvi pašlaik: "Žēl, ka cilvēki neatšķir valdību no Latvijas"

Savulaik sevi spoži apliecinājis televīzijas jomā, vadījis Picca TV, NTV 5 un LNT, Ēķis jau labu laiku pieskaitāms vadošajiem Latvijas kinorežisoriem un producentiem. Viņš pārstāvēja Latviju Emmy balvu piešķiršanā un savu pirmo filmu Ceļojums uz Tukumu uzņēma jau 1993. gadā. Andreja vārds bija iepīts arī digitālgeitas skandālā, kas vēl nav beidzies, bet pa šo laiku viņš paguvis uzņemt gan dokumentālo filmu Čornobiļa, gan seriālu Tarakāni tavā galvā, gan vēsturisko drāmu Dumpis par indivīda cīņu pret režīmu un propagandu. Neprāts, vai ne? Tāpat kā Ēķa gājiens uz banku 1994. gadā, lai aizņemtos 110 000 dolāru televīzijai. Jā, izskatās, ka čalim patīk riskēt…

Tikai un vienīgi televīzijā

Maijā svinēji apaļu jubileju…

Nesvinēju. Aizlaidos uz Kannām, tas bija labs attaisnojums visiem, ieskaitot bērnus. Vairs nesaprotu, ko tad īsti svinēt, – ka paliec vecāks, vai? Ar gadiem man pietiek socializācijas ar cilvēkiem, vairs negribas.

Kādreiz notikumus gaidījām, tagad tie dzenas mums pakaļ.

Ļoti gudri sacīts, man patīk. Ja darbs ir socializēšanās, tad neko tamlīdzīgu vairs negribas.

Tavā darbā, protams, vajadzīgas psihologa iemaņas. Vai esi to speciāli mācījies?

Nē, mana māte Inta Ēķe bija ļoti spēcīga personība, burtiski enerģētisks vampīrs. Ļoti gudra sieviete, no kuras uzvedības un rīcības daudz ko varēju nolasīt. Mammas tēvs bija politiski represēts, desmit gadu nosēdēja Sibīrijā, arī ļoti stiprs cilvēks. Kad man dzīvē grūti klājas, atceros, kā gāja viņam, un uzreiz varu visu izdarīt daudz labāk. Speciāli aizgāju apskatīt sava vectēva Artūra Apiņa čekas lietu arhīvā. Viņš bija policists un aizsargs, ar to pietika – apcietināts 1946. gadā. Kad atgriezās no izsūtījuma, uzrakstīja vēstuli Centrālkomitejai, un viņu izsūtīja atkal – vēl uz pieciem gadiem. Tāds, lūk, tipāžs. Otri vecvecāki savukārt bija saimnieki. Nu, tādi, kuri par politiku nekad nerunā, bet audzē ķiršus Tukumā. Bija baigais bizness. Krievu laikā ar ķiršiem varēja labi dzīvot. Bija laiks, kad puikas gribēja precēt meitenes, kuru vecākiem pieder siltumnīca.

Es tikai esmu dzirdējusi par tiem žiguļiem ar garo pakaļu, kas esot puķu audzētāju sapnis. Un kurā brīdī tu kā padomju sistēmas bērns sevi apzinājies kā nākamo režisoru?

Atradu tēva Gunāra kinokameru un sāku filmēt – vispirms jau klasesbiedrus. Biju diezgan kompleksains čalis, bet man patika organizēt. Kādu laiku mazlietiņ biju tāds kā klauns. Man nepatika nopietnība, tāpēc iemācījos manipulēt, lai visiem būtu jautri. Kad safilmēju, man bija interesanti, kā ar tādu mākslas darbu var ietekmēt auditoriju; pētīju, kad skatītāji smejas, kad nesmejas. Jā, man patika ietekmēt citu garastāvokli, un tā kļuva par manu slimību. Jā, desmitā klase. Mācījos 5. vidusskolā, un togad vienā no svētku demonstrācijām pirms Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona kolonnas bija jāsoļo piecdesmit karognesējiem. Protams, balti krekli, jo mums jānes sarkanie karogi. Tas laikam bija 1980. gads, Maskavā notika olimpiāde. Kad atgriezāmies mājās, pārmetām tos karogus pāri sētai, kā filmās bijām redzējuši darām kara laikā, kad krievi mētāja vācu karogus. Toreiz nesapratām, kas varēja notikt. Pēc tam sekoja baigā izmeklēšana, bet skolotāja un direktore visu paturēja pie sevis.

Pabeidzis vidusskolu, pats uzreiz piezvanīju uz Latvijas Televīziju un pieteicos darbā par skatuves strādnieku. Man bija vienalga, par ko strādāt, ka tikai televīzijā. Gāju arī uz Lielupes kultūras nama kinoamatieru klubu pie Jāņa Šmita, tad Zigurds Vidiņš paņēma mani uz Zinātņu akadēmijas kinostudiju. Nevienas citas darbavietas, izņemot televīziju un kino, man nav bijis; ne pa labi, ne pa kreisi!

Par topošo filmu Tumšā robeža

Kādā slavenā filmā tika izteikta prognoze, ka teātrim un kino nav nākotnes, tos izkonkurēs televīzija. Kāda tagad ir televīzijas loma, salīdzinot ar tavu Picca TV?

Televīzijā esmu uzplaucis, un no turienes savlaicīgi aiznesu kājas. Ideja ir vienkārša – televīzijai pēc būtības jābūt šeit un tagad, nekam citam īsti nav nozīmes. Svarīgas ir tikai ziņas, ko Latvijā nemāk taisīt.  Es taisīt ziņas esmu mācījies Amerikā, tur ekrānā parādās cilvēks, kurš noteikti nav diktors.

Kā tad viņu saukt?

Diktors bija krieviem. Centrālkomiteja kaut ko uzrakstīja, un viņu rupors, diktors, to vārds pa vārdam nolasīja. Tā tur notiek arī tagad. Amerikāņiem tas ir enkura cilvēks, kura uzdevums ir nevis nolasīt diktēto, bet izstāstīt komūnai jeb kopienai, kas šodien noticis, piemēram, par viesuļvētru vai plūdiem. Politika ziņās ir vissliktākais, ko pasaulē var izdarīt, arī tas nāk no padomju laikiem, tāpēc televīzijai vairs nav agrākās nozīmes. Interesanti, ka, teiksim, CNN pēc lidmašīnas avārijas runā par piecdesmit bojāgājušajiem, bet FOX stāsta, ka piecdesmit ir izdzīvojuši. Arī mūsu valstī televīzijā enkura cilvēkam – nevis diktoram – būtu jāinformē kopienas pārstāvji, ka svarīgākā vieta pasaulē ir Latvija, jo te dzīvo viņš un viņa trīs bērni, kuriem gribētos dzīvot arvien labāk. Ja Valdemārielā mājas sienā parādītos plaisa, CNN runātu par mazo Mariju, kura tagad paliks uz ielas un nezina, kur dzīvos, jo vecākiem nav naudas. Taptu vesels seriāls, kā izdzīvot; ne jau Degpunkta stilā, bet iejūtīgs stāsts par to, kā palīdzēt cilvēkam. Mūsu televīzijā informē, ka Ministru prezidents šodien aizbrauca uz Balviem… Kāda tam nozīme? Iznāk sabiedrisko attiecību tēmas turpinājums.

Mani, piemēram, šokē kriminālfilmu daudzums televīzijas programmās. Vai mūs māca nogalināt?

Tās veido reitingu, un pastāv viedoklis, ka augsti intelektuāli cilvēki un krustvārdu mīklu minētāji ir britu kriminālseriālu cienītāji. Viņi pie televizora min, kurš būs slepkava – šis vai tas?

Kādreiz nācija pulcējās pie ekrāniem, lai skatītos Labvakar! vai Alda Ermanbrika Varavīksni.

Tas taču tieši bija te un tagad! Filmas un seriāli no televīzijas pazudīs – tā ir mana atbilde. Paliks tikai tas, kas ir dzīvs, kas tevi var attīstīt kā cilvēku; dzīvās reportāžas par to, kas notiek, piemēram, Valmierā konkurss par inovācijām. Un es vispār aizliegtu montāžu.

Drīz jau vairs avīžu nebūs, visa informācija nāks no feisbuka un tiktoka.

Tagad nevis tu iegūsti informāciju, bet informācija iegūst tevi. Tu pat negribi neko zināt, bet tevi noķer! Viss ir citādi, līdz ar to televīzijai jākļūst specifiskai, apkalpojot konkrētu sabiedrības daļu – kopienu. Tikko kā tu gribi būt plašs, visaptverošs, ar tevi ir cauri. Pasaules notikumi jārāda vienīgi caur Latvijas prizmu.

Kā tu izraugies virzienus, kuros dodies kā režisors? Tavs humors ir lielisks, labsirdīgs, varētu teikt – latvisks, ejot filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā pēdās. Pretmets ir vēsturiskā drāma Dumpis.

Tā ir aktualitāte. Vienubrīd taisīju filmas Rīgas sargi, Sapņu komanda, stāstīju kopienai stāstus, kādus tā nebija dzirdējusi. Tad sapratu, ka patriotisms sācis iet mazumā. Arī manī notika kaut kas līdzīgs – nu, pie mums viss ir labi… Tad ķēros pie komēdijām. Bet tagad trīs stundas dienā atrodos informatīvajā telpā, skatos, kas notiek Ukrainā, jā, baidos. Manas nākamās filmas nosaukums ir Tumšā robeža, valsts piešķīra finansējumu. Filma būs par pilsētu uz Latvijas robežas 1939. gadā, kad redzam, kā viss gatavojās. Valdība Ulmaņa personā saka, lai neuztraucas. Tā arī neuztraucāmies, kamēr mūs paņēma pie dziesmas.

Un ko tad mēs būtu varējuši darīt? Karš jau nesākās Latvijā.

Jā, bet cilvēkiem, kuriem viņu darbības dēļ draudēja apcietinājums, varēja ļaut izceļot. Tomēr lai katrs pats domā, ko un kā varēja darīt. Darbība risināsies izdomātā pilsētā, kas saucas Druvāni, ir grāmata, kuru uzrakstījis Pēteris Upe. Tas ir pseidonīms vācu korespondentam Latvijā, kurš aprakstījis notikumus kā kriminālhroniku un tikai 1947. gadā saprata, kā šie reālie notikumi pierobežā ietekmēja mūsu valsti. Tas pats, kas tagad notiek ar Baltkrieviju; nekā jauna. Imigranti, kontrabanda… Ja es simt metru no Latvijas uztaisu spirta brūzi, bet Latvijā ir spirta valsts monopols, tad pie manis atnāk vajadzīgie cilvēki, kurus var savervēt. Viņi kļūst par maniem kalpiem, caurumu robežā rodas arvien vairāk. Kur tad sākas robeža tev galvā? Kurā mirklī tu kļūsti pērkams? Kādas ir tavas vērtības? Tāpēc arī filmas nosaukums ir Tumšā robeža.

Noderīgo idiotu fenomens

Vai tad, kad astoņdesmitajos iestājies Ļeņingradas Kultūras institūta Kinomākslas fakultātē, tu jau plānoji, kādas filmas taisīsi?

Nekāda plāna nebija. Institūts bija reti briesmīgs no tāda viedokļa, ka puse mācību programmas bija veltīta tam, kā veidot marksisma-ļeņinisma propagandu. Bija apzīmējums kuļtprosvetrabotņik (kultūras un apgaismības darbinieks – krievu val.), man iemācīja, kā ar aģitbrigādes vilcienu iebraukt kādā teritorijā, izkārt plakātus, stāstīt, cik labs ir komunisms.

Tu būtu bijis ideāls politiķis, kurš varētu iesmērēt jebkuru absurdu. Un partijas tevi arī ir aicinājušas…

Ja atklāti, tad jā. Iedomājies, cik daudz Latvijā ir noderīgu idiotu! Ar viņiem strādāt ir tīri vienkārši. Atceros, kā Aldis Gobzems sākotnēji nosprieda, ka visi grib potēties pret kovidu, un pirmās uzstāšanās bija veltītas tam, ka visiem vajag špricēties. Tad viņš saprata, ka ir viena interesanta sabiedrības daļa, kādi desmit procenti, kas nekad nepotēsies, bet ir diezgan aktīva un enerģiska, un sāka uzrunāt šo daļu. Es nerunāju tikai par politiskām aktivitātēm, bet veidu, kā aizraut masu, uztaustīt tās sāpīgo punktu. Lasīju, kā krievu izlūkdienests strādājis Amerikā, kaut kur pie Ņūorleānas. Izrādās, jāuztausta sāpīgais punkts, un tad tu sāc tvītot, meklējot neapmierinātības stīgu sabiedrībā. Ja ir daudz šērotāju, tātad esi atradis zelta dzīslu kā zelta raktuvē. Apbrīnojami, cik daudz ir nekritisku idiotu, kuri kaut kādu zīmīti nolaikos un pados tālāk. Žēl, bet pie mums cilvēki neatšķir valdību no Latvijas. Tiklīdz kāds sāk lamāt Latviju kā neizdevušos valsti, uzrodas noderīgie idioti un lamā valdību no panckām ārā. Lai nu būtu, bet Latvija esam mēs ar tevi!

Vai tie nav tikai vārdi? Piedalījos pamatskolas izlaidumā, kur no visas zāles Latvijas himnai piebalsoja labi ja cilvēki trīsdesmit.

Es nedziedu, jo esmu tāds latvietis, kam nav balss. Un katrs grib kaut ko savu – viens dziedāt, cits nedziedāt –, un tas ir normāli. Ir tikai viena lieta, ko gribam visi, – lai mūsu bērni dzīvotu labāk. Esam ievēlējuši parlamentu, lai deputāti kaujas savā starpā par to, vai Rail Baltica būvēt vai nebūvēt. Mēs pa to laiku gribam dzīvot droši un radoši, aizstāvot savas dzīves vērtības, un cilvēkam, pats galvenais, jābūt brīvam. Piemēram, man nepatīk vārds sieva, jo uzskatu, ka tas ir dzīvesdraugs, kas ir man blakus un ļauj man būt pašam. Tu taču negribētu, ka tev aizrāda – man nepatīk, kā tu dzīvo… Gribu celties vēlāk, nevis septiņos no rīta, gribu spēlēt pēc saviem noteikumiem.

Armijā taču dienēji, modies pat agrāk nekā septiņos.

Jā, sešos ar Padomju Savienības himnu. Bet es pastāvu uz savām tiesībām. Atceries, bija filma Gultā ar ienaidnieku ar Džūliju Robertsu. Vecis viņu piekāva par to, ka skapī nebija vienādi salikti dvieļi, un vēlāk viņa tos sakārtotos dvieļus savandīja. Tāds, lūk, protests. Es runāju par katra iekšējo brīvību.

Vai Latvijā nav iestājusies tāda savandīto dvieļu brīvība, kad katrs dara, ko grib? Marijas ielas grausts Rīgas centrā stāv kā stāvējis.

Ir vajadzīgs laiks. Angļu demokrātija tika celta četrsimt gadu. Es šajā ziņā esmu ļoti optimistisks, man patīk, ka cilvēki ir dažādi domājoši, arī seksuālajā jomā. Kāpēc man jālien viņam biksēs? Es taču savus bērnus programmēju pēc saviem ieskatiem. Iedomājies, kā homoseksuāls vīrietis jutās padomju laikā, kad par to varēja ķīmiski kastrēt vai vēl velns zina ko! Tagad viņi var ekshibicionēties, un gan jau pēc laika apniks un pietiks, taču es tajā saskatu vienu no brīvības izpausmēm.

Tev kā režisoram ir priekšrocība – tu vari savus uzskatus paust filmās, seriālos, kamēr citiem iebildumu krupis jānorij. Bet vai tu zini, ka tavus Svingerus joprojām rāda Krievijas televīzijas kanālos?

Es zinu ne tikai to, bet arī to, ka filmai nu jau ir cits režisors, citādi to nerādītu. Krievijā ārzemju režisoru filmām ir cita nodokļu sistēma, tāpēc tika pielikts otra režisora un producenta vārds. Jā, Jaungadā, 1. janvārī, desmitos vakarā Svingerus rādīja vispropagandiskākajā televīzijas kanālā, bet filma tika uztaisīta pirms kara. Es nevaru teikt, ka lepotos ar tās rādīšanu.

Galvenās lomas atveidotājs Dmitrijs Nagijevs nav emigrējis, taču netieši ir apliecinājis opozīciju karam Ukrainā.

Svingeru tapšanas laikā ar viņu desmit reižu dzērām kafiju, parunājām, bet tikai par lietu. Kad sākās karš, ieraudzīju video, kā Nagijevs skuj galvu. Marlons Brando Mūsdienu apokalipsē dara to pašu, kad viņš aiziet no sabiedrības un meklē signālus turpmākajam ceļam. Tas mani iepriecināja, un savējie to saprata. Otra Krievijas filma, kuras uzņemšanā piedalījos, saucās Ebrejs, filmējām Liepājā, tas bija kopražojums arī ar Franciju. Šo filmu, protams, nerāda.

Festivāli un Cinevilla

Savulaik tavs cīņubiedrs bija Juris Poškus, 1989. gadā kopā filmējāt Kēnigsbergu un ar to labi nopelnījāt Rietumvācijā. Vai pastāv kāda Latvijas kinorežisoru ģilde? Vai cits ar citu draudzējaties, atbalstāt, satiekaties žūrijā?

Es nekad nevienā žūrijā neesmu piedalījies, bet draudzība ar laiku mainās, satiecies tikai tad, kad vācelītē sakrājas kaut kas diskusijas vērts. Un, kad satiecies, tad runā visu dienu. Ir reizes, kad rodas problēma, piemēram, nevaru atrisināt kādu režijas detaļu, tad apvaicājos – kā tu darītu? Uz Rojas festivālu nebraucu, arī Kannas – un tusiņi vispār – man vairs nepatīk. Vienīgais iemesls, kāpēc šogad aizbraucu, bija nepieciešamība satikt potenciālos partnerus nākamajām filmām. Kannu piramīdas virsotne ir filmu festivāls, bet īstenībā tur vienreiz gadā sabrauc visa kino pasaule. Teiksim, man filmai vajadzīga Norvēģija, aizeju uz viņu nacionālo stendu, pastāstu, ka man vajag, piemēram, kūstošu gleizeru. Tu vari arī nebūt nekas, bet vairs nav iepriekšējās augstprātības, ar tevi runās, jo pietiek ar to, ka tev ir dalībnieka karte. Katra valsts tagad cīnās par to, lai pie viņiem pēc iespējas vairāk filmētu. Protams, jautājums dot tev naudu vai ne, paliek atklāts. Nākamais solis ir pičošana – tu zināmai auditorijai, izplatītājiem un valstu kinofondu vadītājiem, prezentē savu ideju. 

Kā ar Latviju kā kino lielvalsti? Kristena Stjuarte filmēs Latvijā, te top seriāls Sisī.

Sākumā, kad Dita Rietuma kļuva par Nacionālā kino centra vadītāju, biju diezgan skeptisks, bet, atklāti runājot, viņa to dara ļoti labi. Esam parādījušies pasaules kino kartē kā punkts, un Baltijas valstis šai ziņā ir labi ieredzētas. Mana kompānija Cinevilla arī šajā lietā palīdz.

Vai tas ir ienesīgs bizness?

Nē, joprojām esam mīnusos, bet plāns kļūt par dekorāciju paradīzi jeb universālveikalu paliek nemainīgs. Pašlaik gadā tur top līdz trim filmām, lai nopelnītu, būtu jābūt kādām padsmit.

Varbūt būtu vēlams, lai cilvēki filmēšanās vajadzībām Cinevillai piegādātu visvisādas interesantas lietas – ratus, aku vindas, mucas un tā tālāk?

Es būtu ļoti priecīgs. Varat atrast mani feisbukā vai vienkārši nolikt priekšmetus pie kases, ja braucat garām, bet grāmatas un padomju laiku skaidu plates mēbeles gan, lūdzu, nevediet, to jau ir čupām. Der visvisādi sīkumi, piemēram, Dumpim bija nepieciešamas padomju laika bērnu rotaļlietas – tanki, mašīnītes. Salāpīti palagi gan nederēs, jo aktieri negrib uz tādiem gulēt. Trijstūra kefīra paciņas būtu īsta fantastika, lai mums nav jātaisa no jauna.

Cilvēki laikam gaida no filmām īstumu. Salīdzinot seriāla Padomju džinsi un tava Dumpja detaļas, autentiskuma cienītāji balsoja par tevi. To laiku pats piedzīvoji, bet kā klāsies ar 1939. gada īstenības atveidu?

Jā, patiesīgums man ir ļoti svarīgs, un bija jocīgi ieraudzīt bērnu mētelīti, kādu pats valkāju. Pretīgs, pretīgs, bet pilnīgi asara izspiedās, ka man tādā s..ā bija jāstaigā. Piedurknes pagarinātas, lai der, kad bērns paaugas. Un tas cilvēkā rezonē, šādas lietas ir ļoti svarīgas. 1939. gads no ļaužu atmiņas ir jau pazudis, nesen braucu pa Latvijas pilsētām, šausminoties par padomju celtnēm, kas izskatās kā baku rētas. Domāju, kā būtu, ja laukos nebūtu ienākušas tās daudzstāvenes kolhozu centros. Kāda izskatītos Latvija? Gribu uzbūvēt tādu dekorāciju, lai tā mana pilsēta iespiežas atmiņā ar medus upēm un putras krastiem, ne tik reālistisku kā Kairiša Pilsētā pie upes.

Atceros savu vecotēvu, kurš tirgojās tirgū. Viņš uz tirgu gāja novalkātās drēbēs, un man bija šoks, kad 1939. gada fotogrāfijā Tukumā ieraudzīju viņu smokingā. Vari iedomāties, kad man parādījās pirmais smokings? Varbūt par godu pirmizrādei Kannās! Bet es gribu, lai pirmskara Latvijas cilvēkus atceras tādus! Šis un tas parādījās jau filmā par Emīliju Benjamiņu, bet man gribas vēl pievienot krāsas. Parādīšu, kā viņi tolaik dejoja, kā jautrojās. Ideja ļoti vienkārša – jauka pilsētiņa, kurā dzīvo latvieši, krievi, ebreji, vācieši, līdz parādās padomju puvuma smaka reizē ar ļautiņiem, kuru uzdevums ir sanaidot, sagraut, noskaņot citam pret citu.

Gatavs mainīt dzīvesveidu

Tava enerģija ir apbrīnojama! Vai tu vēl skaiti kalorijas?

Labs jautājums – vairs neskaitu! Man sākās tāda jocīga padarīšana – gribējāt iet gulēt diendusu. Aiz naida pret šādu stāvokli saņēmu visus spēkus un aizvilkos uz trenažieru zāli. Tas ir šausmīgs kaifs – just tikpat lielu enerģiju kā jaunībā, un man vienalga, kā to dabūt atpakaļ. Tagad gan tas ir šausmīgs darbs, toties pēc stundas sporta zālē izbaudu endorfīnus, kas izdalās.

Kas vēl spēj sagādāt prieku, varbūt labs kino?

Protams, arī, bet labāk aizbraukt uz Cinevillu, kaut ko ar rokām padarīt. Kaut ko panēsāju, pēc tūristiem palikušos mēslus novācu. Kā sieva saka, aizbraucu pabūt ar sevi; var to saukt arī par meditāciju. Laikam negribas… nē, nevis socializēties, bet tērzēt par neko: “Kā tev iet? Man iet labi.” Pēdējā laikā cilvēki man interesē tikai tad, ja kaut ko no tā varu izmantot filmā. Drīzāk man patīk vērot viņus no malas, lai nav jāstrādā. Laikam esmu vērotājs, negribas darīt neko lieku.

Toties atrodi laiku piedalīties TV24 Preses kluba diskusijās. 

Ļoti bieži, ja kāds viesis neatnāk, Preses klubs zina, kam piezvanīt, un es nekad neatsaku, jo tur mans vidējais dēliņš Rūdolfs strādā par programmu direktoru. Jā, ar bērniem man veicies. Vecākais, Roberts, ir ļoti gudrs, saimniecisks, mācās Stokholmas Ekonomikas augstskolas maģistrantūrā, strādā tet. Jaunākais, Kristofers, būs baņķieris. Neviens nebūs ideoloģiskais darbinieks, es vienīgais tāds ģimenē. Droši vien labi, ka bērni nekad nevar sanākt copy-paste. Es arī nevienam neko neuzspiedu, jo katram veidojas sava dzīves pieredze, un dēliem nekad nav bijis jādzīvo pionieru nometnē kā vienam no trim latviešiem starp divdesmit septiņiem krievu bērniem.

Nenomiri taču, pierod pie visa...

Jā, bet visu laiku bija jābūt savas dzīves režisoram. Toties krievu armijā jau vairs nebija grūti, jo sapratu, kā nedabūt pa purnu, kā nebūt tādam un šitādam. Pat to, kā nepalikt ēnā un dabūt sev kādus labumus.

Varbūt vari padalīties ar savu recepti, kā dzīvot, lai gūtu panākumus?

Esmu avantūrists. Esmu ambiciozs, bet slēpjos zem maskas, kurai neredz cauri. Savulaik, strādājot LNT, cilvēkiem darba intervijā vienmēr jautāju – vai tu esi ambiciozs? To parasti neviens neprasa. Mūsu vecākiem tas saistījās ar dzīvības briesmām, jo ambiciozs tu varēji būt tikai, piemēram, partijā vai triecienceltnē. Tagad dzīvojam citā iekārtā, bet uzstādījums palicis. Kad tā pajautāju, redzēju, kā atbildētājs iestrēgst, izmisīgi domā, ko tagad atbildēt. Varbūt ambiciozs nozīmē lecīgs? Bet man patīk ambiciozi cilvēki. Par mani gudrāki, par mani enerģiskāki, jo tad varu ar viņiem sacensties un pats kļūt kaut kādā ziņā pilnvērtīgāks. Kāpēc ņemt stulbu grāmatvedi, ja man blakus var būt vislabākais?

Jā, veiksmīgai dzīvei vajag ambīcijas, vajag kaut ko gribēt, un, ja tu gribi, tad vari atlaist rokas no iesēdētas vietiņas, atlaist drošības siksnas un maukt virzienā, par kuru pat neesi īsti drošs. Bet to nevar visi. Man, piemēram, patīk, ja iemet džungļos un tur atstāj. Patīk saprast haosu, bet, tiklīdz sistēma sakārtojas, man vairs nav interesanti. Ir forši radīt kompāniju, patīk, ka tā aug, bet, tiklīdz iestājas rutīna, es sāku kaut ko jaunu, lai neaizmigtu. Bet cilvēki, par laimi, ir ļoti dažādi, dažam varbūt patīk kārtība, patīk celties un iet uz darbu katru dienu vienā un tajā pašā laikā. Tāpēc dzīvot ir interesanti.

Arī rīdzinieki, lielpilsētu iedzimtie, atšķiras savā pasaules uztverē, visu aptver daudz ātrāk nekā provincē uzaugušie.

Varbūt tev taisnība, jo, kad bērnībā mani sūtīja pie vecvecākiem uz Ventspili, jutos briesmīgi. Svešais rīdzinieks, baltā vārna, kuru negribēja pieņemt. Ilgi bija jāstaigā apkārt smilšu kastei, lai iedraudzētos, jāizstrādā sava filozofija. Vietējie ventiņi spēlējās, un tas vienmēr bija uzdevums – izdomāt, kā tikt viņiem klāt. 

Ambīcijām vajag arī veselīgu pašapziņu, kuru kādam režisoram varētu iedragāt nežēlīga kritika. Tu no tādas esi bijis pasargāts.

Tā manī nav pašapziņa, bet gan nenormāls optimisms. Nezinu, vai iedzimts. Ja es šodien dabūšu pa purnu, tad kā Skārleta teikšu: “Par to es domāšu rīt!” – un varēšu vakarā aizmigt. Rīts būs gudrāks, kā jau mums, latviešiem, pieņemts. Ja vakarā eju gultā ar kādu problēmu, tad, lai par to nedomātu, ja nenāk miegs, ielieku austiņu, kaut ko klausos par Ukrainu, un, kad reizes desmit esmu visu dzirdējis, ar visu austiņu aizmiegu.

Esmu arī intuitīvists, toties no daktera kabineta gan neeju ārā ātrāk, pirms viņš nav sīki visu izskaidrojis. Daudzi nesaprot, ka dzīvojam maksas medicīnas laikā, kad speciālists grib tevi ātrāk atšūt. Zinu, ka man pieder apmaksātā pusstunda, nu tad uzzīmē manu problēmu, lai varu pieņemt lēmumu – operācija, zāles vai fizioterapija. Sešdesmit gadu kā nekā, saskaņā ar budistu teicienu – laiks ieklausīties sevī. Kāpēc tev sāp galva? Varbūt tāpēc, ka tu pīpē, un es atmetu smēķēšanu. Kāpēc sāp galva? Ieklausos organismā – varbūt jāsāk dzert? Uzpampis īkšķis, aizeju pie ārsta, izrādās –podagra. Būtu visu mūžu jādzer zāles, bet otrs variants ir mainīt dzīvesstilu. Tas nozīmē darbu ar sevi, nevis iemest mutē tableti. Kad sāku klibot, trīs speciālisti piedāvāja operāciju, bet ceturtais teica, ka jāiet vingrot. Arī tāpēc eju uz trenažieru zāli, un viss ir kārtībā.

Tad varbūt nākamā komēdija taps par mediķiem?

Ja godīgi, Ukrainas situācijā es nespēju brīvi pajokot. Kaut kas ar mani ir noticis. Komēdijas būs, kad beigsies karš.