"Es daru labu darbu!" - Žoržs Siksna par popularitāti, bohēmu un to, kāpēc nekad nav koncertējis Krievijā

Žurnāls "Kas Jauns" ar estrādes mākslinieku tiekas Ķengaraga promenādē, Žorža iecienītajā pastaigu vietā netālu no viņa dzīvesvietas. “Man šeit ļoti patīk. Svaigs gaiss, un man kā sirds slimniekam pastaigas ir ļoti svarīgas veselībai,” sarunu iesāk dziedātājs, stāstot, kāpēc nekad nav koncertējis Krievijā, ko domā par savu popularitāti, kā arī atceroties senos bohēmu laikus un atklājot, kādas intereses ir viņa piecgadīgajam dēlam Jēkabam.

Kā ar veselību? Kopš sirds operācijas pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi.

Turos, bet darbu daudz. Man jau ārstējošā daktere zvanīja un teica, ka jāpiebremzē. Viņa, apskatījusi manu koncertu sarakstu, pateica, ka nevajadzētu dziedāt divus koncertus dienā, pietiks ar vienu. Bet koncertu man tiešām daudz – piektdien biju Madonā un Mārupē, sestdien Talsi un Ventspils, svētdien Saulkrasti... Tagad dažas dienas pauze, un atkal atsāksies tālie braucieni, kā arī uzstāšanās jauniešu auditorijai – Tallinas kvartālā, izlaidumos ģimnāzijās...

Starp citu, blakus mājā dzīvo dakteris, kurš mani izvilka atpakaļ dzīvē. Vīrs ar zelta rokām, Gaiļezera sirds un asinsvadu nodaļas galvenais vecis. Redzu, ka viņš ir darbā no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet dzīvo šeit – daudzdzīvokļu mājā Ķengaragā. Tur jau ir tas murgs, ka tik talantīgi ārsti, kuri katru dienu izglābj vairākiem cilvēkiem dzīvību, operējot sirsniņas, nevar atļauties dzīvot normālā dzīvesvietā. Tā valsts šos mūsu ārstus novērtē...

Kur slēpjas atslēga paradoksam, ka šobrīd esi viens no pieprasītākajiem dziedātājiem?

Pavisam vienkārši. Pirmkārt, jāuztur sevi formā. Un es to daru. Otrkārt, kara faktors. Mana auditorija ir jaunieši no 18 līdz 35 gadiem un tad seniori pēc 60. Cilvēki grib dzirdēt dziesmas latviešu valodā, meklē latviešu estrādi, jo krievu valoda jauniešiem nav populāra. Cilvēki kļuvuši patriotiskāki un vēlas klausīties savu mūziku.

Bet tas tiešām ir tik neparasti, ka jaunieši zina Žorža Siksnas izpildīto dziesmu vārdus! Saprastu, ka paaudzei, kas padomju laikos uzaugusi ar šīm dziesmām, visi teksti zināmi no galvas, bet ka arī mūsu jaunatne dzied līdzi!

Jā, Jāņos dziedāju Mellužu estrādē, un pirmajās rindās stāvēja skolēni. Viņi dziedāja līdzi ne tikai "Muļķe sirds" un "Genoveva", bet zināja vārdus arī daudzām citām dziesmām. Ko lai saka – mums aug patriotiska jaunatne!

Kāda ir sajūta, ka esi pieprasīts jauniešu vidū?

Domāju, ka es daru labu darbu, jo pieradinu viņus pie latviskām dziesmām, pie latviešu valodas. Pats uzaugu mājās, kur svinībās tēvs mīlēja daudz dziedāt padomju laikos aizliegtās latviešu dziesmas, bet tagadējā četrdesmitgadnieku paaudze uzauga pie Jūrmalas "Jaunā viļņa" estrādes. Labi, ka "Jaunais vilnis" vairs pie mums nenotiek. Un tas ir labi, ka uz maniem koncertiem nāk jaunieši, jo tā ir latviešu komponistu mūzika, latviešu dzejnieku teksti. Tolaik dziesmas sacerēja ar ļoti labiem, spēcīgiem tekstiem. Man laimējās, ka manos laikos bija tāds izcils dzejnieks Leons Briedis, vairums visu šo skaisto dziesmu vārdu autors ir viņš. Starp citu, viņš ir arī teksta autors Raimonda Paula dziesmai "Pasaulīte", es to nebiju dziedājis kādus 30 gadus, jo, kopš šo dziesmu sāka dziedāt Valērijs Ļeontjevs krieviski ar tekstu “Ja begu, begu...”, man tas nepatika. Man vispār nepatīk krievu estrāde, teikšu godīgi. Man kopš bērnības ir alerģija pret krievu estrādi. Nekad to neesmu klausījies un neklausīšos. Tāpēc arī neraudu, ka "Jaunais vilnis" vairs nenotiek Latvijā, jo tādai bezgaumībai nav vietas pie mums! Toties krievu klasiskā mūzika man patīk. Esmu arī dziedājis vairāku komponistu skaņdarbus.

Kāpēc Žorža Siksnas repertuārā nav jaunu dziesmu?

Nav jaunu un talantīgu autoru. Es taču muzicēju kopā ar augstas klases profesionāļiem, kas bija ieguvuši augstas klases muzikālo izglītību, bija izcili klasiskie pianisti. Raimonds Pauls, Ivars Vīgners, Aleksandrs Kublinskis un citi...

Jaunajiem Latvijas estrādes dziedātājiem vajadzētu pamācīties no Žorža Siksnas, kā dziedāt tā, lai klausītāji varētu saprast dziesmu vārdus.

O, jā! Man palaimējās tikt pie ļoti laba pedagoga, Latvijas brīvvalsts laiku operdziedātāja Leonīda Zahodņika, kurš gatavoja pirmos Latvijas estrādes dziedātājus – Andreju Lihtenbergu, Noru Bumbieri, Viktoru Lapčenoku, Margaritu Vilcāni, Ojāru Grīnbergu. Mācījos pie viņa privāti, man palaimējās pie viņa tikt pēdējā studiju tūrē, bijām kopā ar Laimu Vaikuli. Viņš ļoti labi izlīdzināja man balsi un iemācīja izdziedāt patskaņus tā, lai var saprast vārdus.

Padomju laikos tevi dēvēja par visu Latvijas sieviešu mīluli...

To jau Pauls izdomāja! Bet tenori jau vienmēr dzied mīlnieku dziesmas, tenoriem neliek dziedāt patriotiskas dziesmas. Līdz ar to, paldies Dievam, man atkrita visas šīs komjauniešu un partijas dziesmu dziedāšanas, tādu murgu manā repertuārā nebija. Bet bija arī tāds grūtāks periods, kad es kā tenors ar savām mīlas dziesmām nebiju pieprasīts. Tas bija 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā, kad sākās Atmodas laiks, kad visi dziedāja patriotiskās dziesmas.

Un kā ar pielūdzējām?

Vēstules jau rakstīja daudz. Latvijas Radio bija plauktiņš, kur mums nolika atsūtītās vēstules. Daudzas patiešām bija burvīgas.

Atbildēji kādai arī?

Nu nē! Esmu par kautrīgu un biklu...

Tiešām?! Pieredzējis mūziķis, kurš visu mūžu uzstājies simtiem cilvēku priekšā, un kautrīgs?

Un joprojām tā ir. Joprojām man katrs koncerts ir kā no jauna, kā pirmais. Liekas, kas tad tur liels – uzkāp uz skatuves un dziedi, tomēr ir mandrāža. Jo katrā koncertā jau ir cita publika. Satraukums gan pāriet pirmās dziesmas laikā. Bet vispār tās vēstules bija interesantas. Protams, bija arī daži piedāvājumi apprecēties, taču pārsvarā bija rakstīti labi vārdi, pateicības. Bija arī dažas kundzes, kas man regulāri dāvināja grāmatas...

Labi, ka neuzdāvināja sivēnu, kā Raimondam Paulam vienā no "Mikrofona aptaujas" koncertiem!

Tas sivēns toreiz apēda visus manus ābolus! Man tajā koncertā uzdāvināja grozu ar āboliem, un, kamēr notika apbalvošanas ceremonija, bigbenda orķestra mūziķi jau bija paspējuši sivēnu piebarot ar maniem āboliem. Jā, tajos laikos orķestra čaļi mīlēja jokot. Viņi ļoti labi spēlēja, tāpēc varēja arī atļauties brīvāk uzvesties. Kādreiz jau vajag būt drusciņ “nepareizam”.

Tolaik jau vispār bohēma sita augstu vilni, vismaz kaut kāda pretestība stingrajam padomju režīmam.

Es nē, tas nebija man. Redz, es strādāju restorānos, daudz dziedāju rēviju programmās, un, redzot visu, kas tajos restorānos notiek, man pašam nepavisam nevilka uz bohēmu. Taču vienreiz gan pamatīgi... Toreiz saderējām ar vienu manu paziņu, turīgu cilvēku, alkohola bāzes priekšnieku, arī Žoržu vārdā.

Mani, jaunu gurķi, pierunāja uz tādām derībām. Kur man bija prāts? Beidzās tas viss briesmīgi. Pie pēdējās glāzes sapratu, ka jāizsauc taksis, taksists palīdzēja nokļūt līdz mašīnai. Es jau visu notiekošo apzinājos, tikai paiet bija grūti. Bet vissmieklīgākais bija, ka restorāna apmeklētāji padomāja, ka es taksistam palīdzu iziet no restorāna, jo viņi pat nespēja iedomāties, ka varu tā pielikties! Beidzās man tas slikti, ar negulētu nakti, un konjaka smaku nevarēju paciest kādus mēnešus trīs.

Un ko tad šajās derībās vinnēji?

Astoņas pudeles konjaka! Bet es uz konjaku vairs paskatīties nespēju. Protams, visas šīs pudeles tika atdāvinātas citiem.

Kāpēc padomju laikos nekoncertēji visā plašajā Padomju Savienībā kā citi kolēģi?

Atbildēšu godīgi – nekad to neesmu gribējis!

Bet vismaz piedāvāja doties tādās turnejās?

Jā, reiz man ar Raimonda Paula radio bigbendu bija jābrauc uz kultūras dienām Krievijas pilsētā Ivanovā. Es speciāli paņēmu slimības lapu, lai man nenāktos turp doties. Es vispār Krievijā esmu bijis tikai pāris reižu. Nu nevelk mani uz turieni! Nepatīk man šī zeme, nekad nav patikusi. Man kopš 1990. gada, kad Latvija atguva neatkarību, pasaule beidzas uz austrumiem aiz Zilupes.

Bet kā tad ir dzīvot šeit, Ķengaragā? Mūsu sarunas laikā Daugavas promenādē latviešu valodu neesmu dzirdējis.

Jā, te visi ir cittautieši. Bet labi dzīvojas! Jo viņi nezina ne latviešu estrādi, ne latviešu māksliniekus, tāpēc varu mierīgi, neviena netraucēts, doties pastaigās. Neviens man nepievērš uzmanību. Ļoti labi, jūtos kā ārzemēs (smejas). Taču ir arī te dažas latviešu ģimenes. Kaut vai tas pats mans brīnišķīgais sirds ķirurgs, tad vēl viena latviešu māksliniece, daži pensionāri, ir viena kundzīte, ar kuru dažreiz parunājam... Bet viens liels pluss ir tajā, ka netālu esošajās aptiekās strādā krievu meitenes, un viņas ļoti labi runā latviski. Jā, viņi runā latviski, taču viņus neinteresē latviešu kultūra, latviešu mūzika. Viņi nav integrējušies. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mūsu jaunieši klausās latviešu estrādi, nevis “jaunā viļņa” stilu. Lai gan nekas jau nav mainījies – "Jaunais vilnis" no Jūrmalas ir prom, bet Dzintaru koncertzālē tāpat uzstājas vieni un tie paši mākslinieki, it kā Latvijā citu nebūtu. Tas ir skumji. Es nesaprotu tos mūsu mūziķus un sportistus, kuri naudu pelna Krievijā. Reiz Raimonds Pauls izteicās, ka nevajag pārmest tiem, kas izvēlējušies Krievijas tirgu, ka nauda stāv pāri visam, ka viņus nevajag uzskatīt par Latvijas nodevējiem, bet... Jā, protams, labi, ka ir nauda, taču ir arī gods un sirdsapziņa. Un tas neiet kopā ar naudu. Tāpat kā visa šī lieta ar mangāna rūdas tranzītu. Tas ir nožēlojami, Latvija ar to pelna naudu, tikmēr uz Ukrainas bērniem krīt raķetes. Un valdība to nesaprot. Skumji. Tāpat kā ar to krievu valodu sabiedriskajā medijā. Nezinu vairs, kam uzticēties.

Tev pašam ir dēls, kuram nu jau ir pieci gadi...

Par to, ka man ir dēls, jāsaka liels paldies tam pašam kaimiņos dzīvojošajam sirds ķirurgam, ka atgrieza mani dzīvē, iedeva man veselību, lai kļūtu par tēvu. Jā, un mans bērns kaut kā jūt lielu cieņu pret viņu.

Kāda ir sajūta būt tētim šādā vecumā?

Ja jau ir gados jaunāka sieva, tad jau nav grūti.

Puika neaicina tēti bumbu uzspēlēt?

Te jau nav, kur spēlēt! Bet viņš iet mūzikas skolā un dejošanā.

No vecākiem mantojis muzikalitāti?

Izskatās, ka jā. Bet ar to jau ir par maz. Galvenais ir pacietība un darbs. Es pats esmu no amatnieku ģimenes, un amatniecībā vajag pacietību. Tāpat kā mūzikā. Mamma man neprasīja, vai es gribu vai nē – ja sāki kādu darbu, tas ir jāpabeidz. Ja nepadodas, tad jāmēģina tik ilgi, kamēr sanāk. Šajā ziņā mamma man bija stingra. Un paldies par to! Kaut arī gribējās kādu nodarbību nobastot.

Piecu gadu dzimšanas dienā uzdāvināji dēlam labas korejiešu ražojuma klavieres. Kā puikam ir ar spēlēšanu?

Pagaidām viņš tikai dzied, muzikālā dzirde ir laba. Un gan jau šovasar sāks kādu instrumentu mācīties spēlēt.

Telefonā nesēž, kā mūsdienās visi bērni?

Nē! Toties viņam patīk gados vecākas meitenes. Tagad viņam tāds vecums, ka nākusi vaļā lielā runāšana. Koncertā Ventspilī redzēju, kā viņš aktīvi runā ar vecākām meitenēm. Tādām, kas jau skolā sākušas iet.