Liene Atvara: es vienmēr zināju, ka es būšu mūziķe

Tiem, kas nezina, kas ir Liene Atvara?
 
Es sevi vairāk sauktu par mūziķi. Man arī “TikTok” profilā parasti ir – mūzika, mārketings un humors. Es tāda, kāda esmu sociālajos tīklos, esmu arī dzīvē.
 
Tu vairākus gadus esi veiksmīgi rakstījusi dziesmas citiem māksliniekiem, bet tagad esi iepazīstinājusi klausītājus arī ar savu skanējumu. Kā tu izlēmi, ka tam beidzot ir pienācis laiks? 
 
Es diezgan ilgu laiku rakstīju dziesmas citiem, bet to es tagad esmu mazliet piebremzējusi, jo gribu pabeigt savas lietas. Man rindā jau stāv vairākas dziesmas. Tad, kad es izlaidu “Pie manis tveries”, tad tā dziesma ļoti pārsteidzoši veiksmīgi aizgāja, un man arī diezgan daudzi no mūziķiem tagad raksta un prasa, ka viņi vēlas rakstīt kopā dziesmas. Es diemžēl vairākumam esmu atteikusi, jo patlaban es vienkārši gribu sakoncentrēties uz savām lietām. Tagad ir pienācis tas mirklis, kad tu izdari sev, un saproti, ka tu vari. 
 
Tas ir labs jautājums, kas man bija tas, kas man nospēlēja, ka tas ir mans brīdis. Es savā dzīvē esmu gājusi cauri daudz kam, ne tikai pozitīvam. Es vienmēr uzskatīju, ka tu nevari dziedāt, ja tev nav pareizais izskats vai tev sabiedrība neredz pareizā veidā, bet bija viens mirklis, kad man tuvs draugs pateica: “kam tas rūp?” Es negribu sevi salīdzināt ar dziedātāju Adeli un es to nedarīšu, bet viņš pateica, ka Adelai tas izdevās tad, kad viņa bija divreiz lielāka par mani, un izrādās, ka tas tiešām netraucē, ja tu vienkārši dari to, kas tev patīk. 

Par ko ir tavs debijas singls “Pie manis tveries”?
 
Vispār tas ir ļoti labs jautājums, jo ļoti daudz cilvēku, kas tagad ir pielietojuši šo dziesmu sociālajos tīklos, to liek zem visādām kāzām un kopumā tādām skaistām lietām, un tad man liekas, ka tie cilvēki nav līdz galam ieklausījušies dziesmas vārdos. Tas gan nav slikti, jo to dziesmu var traktēt dažādi. Piemēram, ja piedziedājums ir “tu pie manis tveries, kad visas durvis ciet un vairs nav kur iet”, tad tu vari to traktēt to gan kā pārmetumu, ka tu tveries pie manis tikai tad, kad tev ir slikti, vai arī tu vari traktēt to, ka es būšu šeit arī tad, kad tev viss būs slikti un visas durvis ciet. 
 
Man patīk tas, ka cilvēki viņu piesaista savām lietām. Tas nozīmē, ka tā dziesma ir nostrādājusi pareizi, jo cilvēki dzird to, ko viņi grib dzirdēt, un tas izraisa viņos emocijas. Man liekas, ka būtiskais šajā ziņā ir tas, ko tā dziesma cilvēkam nodod, un katram tas vēstījums var būt savs.

 
Un ko tu pati domāji, kad šo dziesmu rakstīji?
 
Es esmu gājusi cauri visādām lietām, kur cilvēki tevi pieviļ – tas ir bijis gan attiecību ziņā, gan draudzību ziņā. Man ir bijušas diezgan smagas pieredzes ar cilvēkiem, un tas ir iemesls, kāpēc man ir bijis grūti atvērties. Ja man vispār ir sanācis atvērties kādam, tad varbūt pāris cilvēkiem, ko es uztveru par tādiem tuvākajiem. Bieži vien man ir licies, ka cilvēkiem esmu tāds kā plāns B – kad tu esi tikai tad, kad tevi vajag. Par to arī ir dziesma.
 
Kā sākās tavs ceļš uz mūziku?
 
Ar mūziku es īstenībā esmu gribējusi nodarboties jau kopš bērnības. Kad man bija kādi 5 gadi, tad es mammai teicu, ka es būšu dziedātāja. Sāku dziedāt arī līdzi dziesmām angļu valodā, kaut arī nesapratu ne vārda. Kad es pabeidzu kora klasi Liepājā, tad es aizgāju mācīties uz diriģentiem, bet 3. kursā sapratu, ka tas nav mans. Tad nāca nometne kopā ar Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu, un es pēc tās nometnes aizgāju mācīties uz Rīgu. Pabeidzu Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā džeza vokālu. Tā kā tā saikne ar mūziķiem man visu laiku ir bijusi. Es vienmēr esmu zinājusi, ka es būšu mūziķe, bet līdz tam bija jāsaņemas.
 
Ko tu vēlies mūzikā sasniegt?
 
Es izlaidīšu šo albumu, tad noteikti uztaisīšu arī koncertu. Es redzu, ka cilvēki ir diezgan atsaucīgi un gribētu dzirdēt arī mani dzīvajā, kas ir forši. Vienlaikus tas ir arī bailīgi, jo es tomēr redzu tos mūziķus, kas nav [Intars] Busulis, un kas taisa koncertus, nezinot, vai izdosies, bet tad tu aizej uz koncertu un redzi, ka cilvēku ir daudz, un tas iedrošina nebaidīties. 
 
Tevi nebiedē kritika?
 
Es teikšu godīgi, man ir pārsteidzoši maz kritikas šai dziesmai. Man ir bijušas dziesmas arī iepriekš, kas nav slikti aizgājušas, bet nav bijis arī tā, ka cilvēki ļoti fanotu. Bet, ja arī tagad būtu kritika, es to uztveru kā palīdzību. Es arī esmu prasījusi dažādiem mūziķiem, lai viņi izsakās par manu darbu.

Man liekas, ka, ja tu nemāki pieņemt kritiku, tad tu nevari neko darīt, jo cilvēkiem visu laiku kaut kas nepatīk. Ja tu nemāki ar to tikt galā, tad tā ir tava problēma, nevis to cilvēku problēma, kas to kritiku izsaka.
 
Vai ir tie mūzikas elki, kas tevi ir iedvesmojuši?
 
Mūzikas elku man ir diezgan daudz, bet kopumā man sirdij tuvāka ir latviešu mūzika. Tie ir grupa “KautKaili”, Intars Busulis, “Astro’n’out”, “Laika suns”, ZeBrene. Es esmu latviešu mūzikas aizstāvis, jo man liekas, kurš gan cits klausīsies latviešu mūziku, ja ne mēs paši? Tā kā, jā, es smeļos iedvesmu no tiem cilvēkiem, kas Latvijā ražo mūziku. 
 
Un kā bija bērnībā?
 
Man vienmēr ir patikusi latviešu mūzika, bet, protams, man patika arī visas stiprās balsis, kuru dziesmas es dziedāju konkursos tīņu gados – Vitnija Hjūstone, Dženifere Hadsone, Maikls Džeksons. No laikiem, kad mācījos džezu, tā bija Ella Ficdžeralda.
 
Tu esi ļoti aktīva “TikTok” platformā. Vai tas tev ir kaut kādā ziņā palīdzējis sasniegt tavus sapņus?
 
Es teikšu, ka mūsdienās jā. Es zināju, kāpēc es tur gāju un tas mērķis bija gan mūzika, gan mārketings, bet es nezināju, ka viņš tik labi aizies. Vienlaikus es apzinājos, ka es neesmu no cilvēkiem, kurš pilnīgi visiem patiks, jo es ļoti bieži runāju par tēmām, par kurām cilvēki negrib runāt. Un tad es mazliet riskēju ar to, vai es nepazaudēšu savu klausītāju, ja viņam nepatiks kāds no maniem viedokļiem, bet man jau liekas, ka, ja aiz mūzikas nav personības, ir tā pliekani.
 
Es “TikTok” parādu savu personību, jo man liekas, ka, ja cilvēki mani nezinātu, viņi nāktu uz koncertu, domājot, ka esmu vienkārši mierīga, jauka meitene, kas dzied, viņus gaidītu liels pārsteigums, kad es sāktu uz skatuves plēst jokus un smieties. 
 
Man liekas, ka mūziķiem ir traki, ja viņi nelieto sociālās platformas, jo ir jāmainās līdzi laikam. Kā teica Rainis, pastāvēs, kas mainīsies. Bet tas ir mans digitālā mārketinga cilvēka viedoklis.
 
Vienlaikus tu ne tikai stāsti jokus, bet esi arī publiski dalījusies ar tādām smagām tēmām kā, piemēram, depresija. Kā tu domā, kā tavi sekotāji var uztvert tavu atklātību līdz pat kaulam?
 
Man jau liekas, ja tu esi mūziķis, tu tāpat esi ievainojums. Daudzi no mūziķiem jau raksta no savām emocijām. Ja tu vari būt ievainojams savā mūzikā, kāpēc, lai tu nevarētu būt ievainojams arī digitālajā vidē, kur tu sevi pasniedz? Es nezinu, es vienmēr esmu bijusi atklāta. Arī dzīvē, satiekot mani uz ielas, es ar neko neatšķiršos no tā cilvēka, kas es esmu sociālajos tīklos. 
 
Es esmu redzējusi cilvēkus, kuri mēģina mākslīgi uzburt tēlu, kas patiesībā neeksistē. Man liekas, ka tas vienkārši nestrādā. Tev vajag būt tādam, kāds tu patiesībā esi. Tad tev būs sava mazāka vai lielāka auditorija. Un es vienkārši runāju par to, kam esmu gājusi cauri dzīvē.

 
Tu esi stāstījusi arī par savu smago bērnību. Kā tev šķiet, vai notikumi tavā bērnībā ir mainījuši tevi un iedevuši kaut kādu zināmu grūdienu doties uz priekšu?
 
Ja es kādreiz savu bērnību vainoju pie kaut kā, tad tagad esmu sapratusi, ka viss, kam tu izej cauri, tevi izveido. 
 
Bērnībā man bija visādi laiki – gan finansiāli grūti, gan strīdi dēļ tēva, lai viņam vieglas smiltis, kas daudz dzēra un bija ierauts visādās nelegālās lietās. Un mēs ar brāli izaugām tajā traumatiskajā vidē, bet mana mamma mūs veiksmīgi iznesa cauri tam visam. Tad, kad mamma izšķīrās no tēva, tad tā dzīve strauji ir gājusi uz augšu, un tas ir arī tas, ko es cilvēkiem cenšos pateikt, ka tu nevari palikt tajā toksiskajā vidē. Tev ir jāmāk atpazīt to, kas tev dara pāri un tā vietā izvēlēties mieru.
 
Man ir bijusi daudzu latviešu bērnība. Ne velti kara laikā ļoti daudzus sakarīgus cilvēkus izsūtīja un palika tie, kas dzēra un tā tas alkoholisms aizgāja no paaudzes paaudzē. Un šī problēma pastāv arī mūsdienās. 
 
Es teikšu, ka vienkārši ir jāmāk atpazīt šīs pazīmes. Ja tu esi sakarīgs cilvēks un tev ir problēma ar alkoholu, tad ir jāmāk ar to strādāt, bet, ja tu esi cilvēks, kurš uzskata, ka problēmas nav un nevēlies pats ārstēties, neviens nevarēs tev palīdzēt.
 
Es arī no sirds iesaku nesēdēt līdzatkarībās, it īpaši sievietēm. Mana mamma ir spilgts piemērs tam, ka no visa ir izeja un nevajag baidīties. Mums ir līdzcilvēki un mūsu sabiedrība tādā ziņā ir diezgan atbalstoša.
 
Tad var teikt, ka tu ar savu mūziku un ar to, kāda tu esi, vēlies iedvesmot arī citus?
 
Protams, jo es esmu tas vienkāršais, parastais mirstīgais liepājnieks, kas sāka veidot “TikTok” un kļuva atpazīstams, jo vienkārši cilvēki skatījās manus muļķīgos video. Un to var visi.
 
Kas ir trīs svarīgākās lietas tavā dzīvē?
 
Es noteikti teiktu, ka augšgalā ir karjera. Man daudzi cilvēki ir teikuši, ka man ir jābūt sievietei, kas stāv pie plīts un cep maizes, bet mani tas neinteresē. Man gribas, lai es varu atļauties aiziet nopirkt jebkur citur ēst. 
 
Tikpat svarīgs man ir mans dēliņš, un patiesībā viņš arī ir viens no iemesliem, kāpēc man arī karjera ir tik svarīga, jo man ir svarīgi, lai man būtu labs finansiālais stāvoklis, lai es varu nodrošināt savam bērnam labu dzīvi.
 
Svarīga ir arī pozitīva apkārtējā vide, jo es esmu bijusi situācijās, kur es neesmu gribējusi, lai par mani spriež pēc maniem draugiem. Man ir svarīgi, lai man apkārt būtu cilvēki, kas ienes mieru un pozitīvismu, ka tev ir cilvēki, ar kuriem tu vari gan smieties, gan kuri ir tavs atbalsts, kad tev ir slikti. 

 
Gribētu pieminēt arī ceļošanu. Kad dzīve ir izvedusi cauri dažādām situācijām, tu esi tāds traumatisks bumbulītis un tad pienāk brīdis, vai nu tu dzīvojies tai savā traumā, vai sāc ar to strādāt. Un citas kultūras ir viens no tādiem lielākajiem atbalstiem un risinātājiem. Es esmu daudz ceļojusi – esmu bijusi gan Eiropā, gan Amerikā, gan Āzijā. Tad, kad tu redzi, cik mazs un niecīgs tu esi, un ka pasaulē tev apkārt ir miljardiem cilvēku un kā šie cilvēki dzīvo, tavas problēmas tā vienkārši puff, un tu saproti, ka tev nav laika traumās sēdēt, dusmoties un tu vienkārši redzi pasauli savādāk, un tev samainās dzīve. 

Vai tu esi laimīga?
 
Jā, pēc tādiem trakiem posmiem dzīvē, es beidzot esmu laimīga. Es pirmo reizi mūžā eju virzienā, kurā vienmēr esmu vēlējusies doties. Es nebaidījos, izdevu balādi. Viens no iemesliem, kāpēc es arī nedevu savas dziesmas, jo es rakstu balādes un es domāju, ka nevienam nepatiks, jo, ja mēs paskatāmies, kas ir tie spēcīgie balāžu cilvēki? Busulis un Dons, kas abi ir vīrieši. Kurš gan gribēs klausīsies, ko kaut kāda sieviete gaudo - bet jā, es izdevu balādi, dzīvē patiesībā daudzas lietas vienlaicīgi sakārtojās un es varu pateikt, ka beidzot esmu laimīga. 
 
Kā tu iedomājies šo pašu dienu pēc desmit gadiem? 
 
Pēc desmit gadiem, es redzu sevi uz skatuves.
 
Pēdējā laikā arvien vairāk cilvēku ir arī sākuši mani aicināt vadīt pasākumus, kas ir vēl viena lieta, ko es ļoti izbaudu. Man patīk iedot vieglumu cilvēkiem, jo, manuprāt, negatīvisma mums ikdienā pietiek. 
 
Par tuvākajiem plāniem – vai tevi būs iespēja dzirdēt arī dzīvajā?
 
Es būšu Priekules Ikara svētkos (10. augustā) – viņi bija pirmie, kas mani lūdza uzstāties ar pirmatskaņojumu, un es arī piekritu, jo kas pirmie brauc, tie pirmie maļ.