"Ordeņu ir stipri vairāk nekā mūžu!" - radio leģenda Gunārs Jākobsons par ģimeni, hobijiem un olimpiskajām spēlēm

Kad vienojāmies par intervijas laikiem, teicāt, ka Rīgā būsiet tikai pirmdien. Kur tad lielākoties šobrīd dzīvojat – vai savā vasaras rezidencē Tūjā?

Dabīgi, ka vasarā esmu Tūjā, nu ko es Rīgā darīšu?! Man reiz kāds jūrnieks, kas dzīvoja Tūjā, teica – 15. oktobrī uz Rīgu un 15. aprīlī uz Tūju. Pusgadu Rīgā un pusgadu Tūjā. Es to vienmēr esmu gribējis realizēt, bet nekad man tas nav izdevies. Vienmēr gadās, ka vēlāk aizbraucu un agrāk atgriežos.

Tūjā braucu ar divriteni, kas ir mans bērnības niķis un prieks, un pa retam uzspēlēju novusu. Man ir jāaiziet arī uz jūru, lai tā neapvainojas. Pagājušajā vasarā jūra uz mani bija traki apvainojusies, jo pirmo reizi savā mūžā, dzīvojot blakus jūrai, ne reizi tajā neiegāju. Kaut kā tā sanāca… Tas laiks bija tāds, pa starpu darbs un citas situācijas. Tas gan nav piedodams, jo esmu ūdens cilvēks. Zemgalē, kur pagāja mana bērnība, tēvs mani mācīja Svitenes upītē peldēt. Tagad man ir jūra, kur es abas mazmeitas iemācīju peldēt. Tas jau ir grēks – ja jūra blakus un tu vismaz divas reizes dienā neieej ūdenī!

Tāpat strādāju pa dārzu, kas ir netīkama lieta, bet ir sevi jāpiespiež. Mājai apkārt ir diezgan liels dārzs un pagalms, tā ka nav nemaz tik viegli ar visu tikt galā. Aug man tur tas, kas nu latvietim dārzā var augt, – salāti, sīpoli, tomāti, gurķi, ķirbji un ķiploki, un tam visam pa vidu vēl kāda puķe.

Un kas to visu spēj izravēt?

Ravē tas, kam ir laiks. Bet nu to ravētāju ir maz un švaki, un nesauksim jau nevienu vārdos. Dārziņš prasa darbu! Tāpēc daudzviet Latvijā dārziņu mērogs kļūst arvien mazāks. Gadiem ejot, kļūst arvien grūtāk skriet pakaļ pļaujmašīnai katru piekto sesto dienu. Sanāk noskrieties riktīgi dūšīgi.

Jūs neesat viens saimniekotājs Tūjā, meitas ģimene arī iesaistās?                         

Nē, es neesmu viens, bet nav mums daudz to saimniekotāju.

Un kas ir jūsu pretinieki novusa mačos?

Novusu spēlēju no padsmit gadiem, kad sāku "Radiofonā" strādāt. 50. un 60. gados bija ļoti populāras dažādas sporta spēles. Kopš tiem laikiem ar novusu esmu aizrāvies. Savulaik pat biju Latvijas Radio čempions novusā. Parasti spēlēju ar Tūjas kaimiņu un labu paziņu, dakteri Andri Baumani. Ceru, ka nākotnē atkal spēlēsim, pēdējā laikā esam kaut kā palaidušies, jo pagājušajā sezonā mums tas novusa turnīrs galīgi švaks sanāca. Bet novuss man patīk! To var spēlēt dažādos vecumos, un diezgan ātri iemācīties puslīdz labi spēlēt.

Vai intereses ir mainījušās gadu gaitā? Kas tagad jūs aizrauj?

Ar ko bērnībā un jaunības gados sāc aizrauties, to bieži vien turpini arī dzīves laikā. Tā sākās mana interese par mutes harmonikām, ko sāku spēlēt bērnībā un spēlēju joprojām. Aptuveni 30 vai 40 gadu nebiju tās ņēmis rokās, bet tad pilnīgi nejauši atsāku spēlēt. Man bija 50 gadu jubileja, uz "Radiofonu", uz "Dzirksteli", mani atnāca apsveikt Edgars Liepiņš, un viņam bija līdzi mutes harmonikas. Viņš nospēlēja pāris gabalu, un man atausa atmiņā mazais un mīļais instruments, kas ir tik viegli pārnēsājams un pārvadājams. Mutes harmonikām ir tik interesanta un sentimentāla skaņa. Iespējams, kad rudenī būs ar draugu un kolēģi Gunāru Freidenfeldu jubileju kopkoncerti, tad arī skatītājiem kaut ko ar tām nospēlēšu.

Kādi šobrīd ir pienākumi, darbi, ko veicat Latvijas Radio?

Jau vairāk nekā 20 gadu es neesmu pilna laika žurnālists. Mani atbrīvoja no darba 2001. gada 1. novembrī. Toreiz bija reorganizācija, daudzus cilvēkus atlaida, arī mani. Kopš tā laika nevaru sevi uzskatīt par pilna žanra/laika žurnālistu. Kādreiz strādāju ļoti daudz. Radio 2 programmā komentēju sportu, bet ar sportu arī vairs neko nedaru jau 15 gadu. Agrāk biju arī galvenais redaktors dažādās redakcijās. Televīzijā un "Radiofonā" man darba bija bišķi par daudz.

Taču šajos gados, ja kādam saki, ka vēl strādā, uz tevi tā šķībi skatās un domā, ka galīgi jucis. Šobrīd Latvijas Radio 1 ēterā man ir ikmēneša programma "Ciemos pie Gunāra Jākobsona", kur mēģinu atcerēties interesantus notikumus, atmiņas un cilvēkus. "Latvijas Radio 2" ar kolēģi Noru Micpapu veidojam un ik rītu sniedzam dažādus sadzīvē noderīgus padomus. Piemēram, par to, cik labs ir medus un cik sliktas ir ērces, cik uzmanīgam jābūt saulē peldoties vai sauļojoties. Tāpat man arī katru pirmdienu ir sporta atskats par aizvadīto nedēļu, kur savā stilā atgādinu klausītājiem par notikušo, kā arī ieskatos olimpisko spēļu arhīvā. Šī tēma man vienmēr bijusi tuva, esmu bijis 13 olimpiskajās spēlēs. Esmu gandarīts, ka tik daudz esmu pieredzējis un apjautis.

Pēdējo reizi uz olimpiskajām spēlēm klātienē biju 2008. gadā, bet manas pirmās spēles kā Latvijas Radio žurnālistam bija 1972. gadā, un jau vēlāk sāku spēles komentēt arī televīzijā. Olimpiskās spēles – tā nav pastaiga vai izklaide, bet gan smags, grūts un sūrs darbs.

Tāpat kā sports ir piemērots jauniem ļaudīm, tā arī sporta žurnālistika ir piemērota jaunajiem. Vecie, protams, var palīdzēt ar saviem padomiem. Viss iet uz priekšu, viss ir mainījies, piemēram, modernās tehnoloģijas. Sākot jau ar datoru, kas man nekādu interesi neizraisa, nav bijis un nebūs mans draugs. Ja man kas nepieciešams, palūdzu kolēģiem, savai meitai vai speciālistiem, jo mani neinteresē šīs lietas, tās es vairs savā mūžā nemācīšos. Bet katrai paaudzei ir savs – savi elki, tikumi un netikumi.

Visu darba mūžu uzticīgs vienai darbavietai – Latvijas Radio, kā tas ir izdevies?

Tagad ļaudis var staigāt no vienas darbavietas uz otru, bet agrāk jau nebija, kur doties, jo bija viens radio un viens vai pāris televīzijas kanālu. Tagad var savu laimi izmēģināt vairākās vietās, bet man tā nebija. Tāpat arī visu mūžu esmu bijis saistīts ar sportu. Drīz manai Jelgavas vidusskolai (tagad Jelgavas Tehnoloģiju vidusskola) būs 105 gadi, un es piedalījos savas skolas simtgades svinībās. Atceros, ka, vēl 9. un 10. klasē mācoties, braukāju ar divriteni pa Jelgavas rajonu, vācu materiālus, ko publicēju Zemgales rajona avīzītē, un saņēmu arī kaut kādu naudiņu. Jau toreiz lielākoties rakstīju par sportu, bet gadījās arī uzrakstīt par cukurbiešu un siena vākšanu, kā arī mēslu talkām un dravniecību.

Tik tiešām nekad nav gribējies triekt dūri galdā un pilnībā mainīt nodarbošanos, kaut vai iet strādāt par juristu, jo jums ir maģistra grāds jurisprudencē?

Jā, ir! Kad Latvijas Universitātes Juridiskajai fakultātei bija 100. dzimšanas diena, mani arī uzaicināja uz svinībām tepat Raiņa bulvārī. Eju iekšā, un rektors nāk pretī, jo gaida prezidentu. Viņš, ieraugot mani, saka: “Labdien! Jūs arī mācījāties juridiskajā fakultātē?” Paskatījos uz viņu un atbildēju: “Es ne tikai mācījos, bet teicami nobeidzu juridisko fakultāti!”

Kāpēc, jūsuprāt, tā notiek, ka viens sirmgalvis pūš un elš, un knapi kustas, bet cits tajā pašā laikā skrien pa darbiem, viņam ir vairāki vaļasprieki un  nodarbošanās?

Iet ar savām žēlabām vai vaimanāšanu – tas nav manā stilā, es ar to neesmu ne jaunības dienās nodarbojies, ne arī tagad. Jācenšas sevi turēt un uzturēt, kamēr esi un kamēr vari, jo viss jau kādreiz vienalga beidzas.

Nemitīgi rosoties, esot sabiedrības apritē, ļaudis noteikti tik strauji nenoveco?

Tas kaut ko, protams, dod. Ne jau tikai radio tikšanās, kas notiek ar mikrofona starpniecību, bet arī daudz kur iznāk būt, koncertus un dažādus citus sarīkojumus vadīt. Tas uzjundī cilvēku, un nevar vienkārši tāpat rokas klēpī salikt. Jāteic, ka visu laiku esmu apritē, kas dod gandarījumu un sāta sajūtu, un ceru, ka arī klausītājiem patīk.

Vai jums ir daudz draugu?

Es neesmu uz draudzēšanos. Esmu šajā ziņā diezgan vienpatis. Man ir daži tuvi cilvēki, ar kuriem kontaktējos. Man ir vairāki labi paziņas, bet draugu maz. Atklāti sakot, es neesmu kompāniju cilvēks, lai gan no malas varētu šķist otrādi. Man nepatīk trokšņaina vide.

Kā klājas jūsu mazmeitām Martai un Lotei?

Marta Jākobsone, kas ir mana dēla Raimonda (pāragri devās mūžībā) meita, ir izvēlējusies zobārstniecību un nākamgad beigs studijas. Viņa iepriekš ir studējusi mediju lietas, bet tad pārgāja uz zobārstniecību. Marta no triju gadu vecuma sāka dejot bērnu tautas deju ansamblī Dzintariņš un tagad arī turpina dejot, tikai nu jau citā kolektīvā. Arī mazmeitas mamma Ieva Jākobsone dejo – kolektīva "Vektors" vidējās paaudzes grupā. Nesen abas – mamma un meita – bija uz vienas skatuves un dejoja "Dzintariņa" 70. jubilejas koncertā Nacionālajā teātrī.

Savukārt mazmeita Lote, kas ir manas meitas Gundegas meita, mācās 8. klasē. Ir izteikusi vēlmi kļūt par mediķi, viņa arī varētu, jo ir ļoti apzinīgs cilvēks. Mēs joprojām kopā mācāmies. No manas puses jau tā mācīšanās tāda simboliska, bet man ir jābūt klāt – vienalga, kaut vai fizika vai ķīmija, vai citi brīnumi. Lote ir ārkārtīgi centīga, viņai šajā mācību gadā liecībā ir ļoti labas atzīmes. Grūti pateikt, no kā tas nāk, varbūt no viņas tēva, medicīnas doktora Aigara Lāča.

Pirms dažiem gadiem ierosinājāt savu kandidatūru Ginesa rekordu grāmatai nominācijai "Vecākais sporta reportieris" pasaulē, toreiz saņēmāt atbildi, ka Ņujorkā joprojām strādā Kurts Volfs, kas ir desmit gadu vecāks par jums un ar desmit gadu lielāku stāžu. Nu jau šis žurnālists devies mūžībā. Vai neesat atmetis domu par pieteikšanos Ginesa rekordam?

Neesmu šo domu atmetis. Ar meitu pirms pāris mēnešiem skatījāmies, ka ir diezgan liels nolikums, kas jāaizpilda, kā arī jāatbild uz jautājumiem. Varbūt arī kaut ko sadomāsim ar meitu un vēlreiz iesniegsim Ginesa rekordu grāmatai manu pieteikumu. Mazmeita Lote saka: “Opīt, tu saņemies un iesniedz!” Nu vajadzētu jau varbūt arī iesniegt...

Šogad daudzu populāru dziesmu autors Gunārs Freidenfelds atzīmē 65 gadus mūzikā, savukārt leģendārais radio diktors Gunārs Jākobsons – 70 gadus, kuri pavadīti pie radio mikrofona. Par godu šim notikumam abas skatuves leģendas septembrī aicina uz īpašiem jubilejas koncertiem. Kā radās ideja par kopkoncertu?

Jā, viss septembris būs aizņemts ar šiem koncertiem. Ideja par kopkoncertu radās Gunāram Freidenfeldam un manai radio kolēģei Vitai Prikulei, un tad arī es tiku uzrunāts, vai esmu ar mieru vadīt šo koncertu. Tā arī tapa ideja, ka varam tematiski ar Gunču samesties kopā, jo arī viņam to gadu nemaz nav tik maz, kā viņš izliekas, arī ir pieredzējis puisis. Ceru, ka mums izdosies interesants rezultāts. Režiju veido Valdis Lūriņš. Pirmais koncerts ir 19. septembrī Rīgā, VEF Kultūras pilī.

Jūs esat teicis: “Laimīgie gadus neskaita. Bet, ja to sakrājies tā pavairāk, tad atliek vien atsaukt atmiņā veco labo teicienu: “Mani gadi – mana bagātība!”.” Ar ko šī bagātība mērāma – pieredze, notikumi, profesionālie sasniegumi, apbalvojumi, ordeņi vai kas cits?

(Sāk smieties.) Noteikti vispirms ar ordeņiem! Man ordenis maz ko nozīmē, bet jāteic, ka man to tiešām ir daudz. Uzskatu, ka pat pārpārēm! Turklāt interesanti un dīvainā kārtā sanācis, ka man ir vairāki apbalvojumi saistībā ar mūža ieguldījumu. Man ir Latvijas Gada balvā sportā pasniegta balva par mūža ieguldījumu, tad ir Lāčplēša ordeņa piemiņas zīme, atkal par mūža ieguldījumu, tad ir apbalvojums par ilgstošo darbu pasaules čempionātu komentēšanā, kas ir Starptautiskās ledus hokeja federācijas balva, tad vēl balva no Jelgavas novada par novada popularizēšanu mūža garumā. Visas šīs balvas saistās ar mūža ieguldījumu. Mūžs kā jebkuram cilvēkam viens, bet to ordeņu un apbalvojumu ir stipri vairāk nekā to mūžu. Visi apbalvojumi atrodas manās mājās. Kādreiz uzmetu tiem aci. Nu nav jau slikti!

4. jūlijā aprit 70 gadi kopš jūsu pirmās radio reportāžas. Bet vai jūs atceraties savu pirmo buču?

Noteikti jā! Es arī joprojām spilgti atminos savu pirmo radio reportāžu no Zvejnieku svētkiem Engurē. Tā ir mana pirmā reportāža, par kuru arī saņēmu brāzienu no galvenās redaktores, jo no šiem svētkiem diezgan vēlu ieradāmies Rīgā un bija bail, ka neizdosies laikus samontēt šo materiālu. Pirmā reportāža, pirmā pieredze, pirmais rājiens... Tas bija pirms 70 gadiem.