"Būt vienam nenozīmē būt vientuļam" - Kārlis Streips par dzīvi un attiecībām
“Man ir 64 gadi, un es nekad mūžā neesmu pavadījis kaut nakti slimnīcā!” par sevi saka pazīstamais žurnālists Kārlis Streips.
Visiem zināms, ka pirmais publiskais gejs Latvijā ir Kārlis Streips. Intervijā žurnālam "Kas Jauns" Kārlis, kurš 1989. gadā no ASV ieradās Latvijā, atklāti stāsta gan par savu šā brīža ikdienu, gan homoseksualitāti, atklādams vairākus interesantus faktus no savas jaunības un attiecībām.
Kā paiet tava ikdiena?
No rīta iedzeru tēju…
Kāpēc tēju, nevis kafiju?
Vienkārši vienu dienu mājās nebija kafijas, tad nu dzēru tēju. Efekts bija tas pats, un kopš tā laika kafiju vairs nedzeru. Izņemot, kad nākamajā vasarā biju ciemos pie māsas Čikāgā. Viņai tējas nebija, tāpēc agri no rīta izdzēru divas lielas tases kafijas. Trīcēt beidzu pēc sešām stundām... Bet tā mana diena katru rītu sākas ar tekstu rakstīšanu savam raidījumam "Vēlais ar Streipu", kam augustā būs jau 2000. sērija, tad dodos uz TV studiju.
Kā pavadi brīvo laiku, kad vakarā atgriezies mājās?
Sēžu pie televizora, skatos lielākoties ASV ziņu raidījumus, šad tad uzpīpēju pa cigāram. Kādreiz vakaros dzēru vīnu, bet nu beidzot parādījušies tik garšīgi bezalkoholiskie sarkanvīni, ka dzeru tos. Līdz ar to vakaros vairs nepiedzeros, un tas ir ļoti labi. Man nepatika katru vakaru būt iedzērušam un mazliet paģirainam no rīta.
Vai nav garlaicīgi šādi visu laiku vienam dzīvot?
Nē! 25 gadus nodzīvoju lielā dzīvoklī Rīgas centrā, kur vienmēr bija citi cilvēki.
Tas bija jauki, man patika dzīvot ar citiem, vienmēr bija, ar ko aprunāties. Viens no viņiem bija mans dzīvesbiedrs, taču viņš pirms pieciem gadiem aizgāja mūžībā.
Kopš tā laika man nav bijis vajadzīgs jauns dzīvesbiedrs, un pirms četriem gadiem pārcēlos uz mazāku dzīvokli Purvciemā. Mainījās finansiālā situācija, kovida laikā vairs nevajadzēja manus tulkošanas pakalpojumus, tāpēc nācās lielo dzīvokli centrā pārdot. Nē, man nav problēmu dzīvot vienam pašam! Ar interneta starpniecību varu komunicēt ar māsām Amerikā. Kopumā ņemot, mana viena no dzīves lielākajām atziņām ir – būt vienam nenozīmē būt vientuļam. Es savā kompānijā jūtos labi!
Kā tu atpūties, kā izmanto atvaļinājumu?
Parasti katru vasaru devos pie māsām uz Ameriku. Vēl 90. gadu sākumā lidoju parastajā klasē, taču esmu no tiem, kas nekādi nevar pagulēt sēdus. Kad kādā brīdī apjautu, ka varu to atļauties, sāku pirkt biļetes biznesa klasē, kur tomēr sēdvietas var transformēt par salīdzinoši ērtām guļvietām. Bet tad pienāca pandēmija, divus gadus nevarēju lidot uz ASV, man krasi mainījās finansiālais stāvoklis, un es vairs nevaru šādas biļetes atļauties. Nākamajā gadā pēc pandēmijas māsas man atsūtīja naudu, lai varētu nopirkt lēto biļeti, pērn pats nopirku biļetes – turp lidoju parastajā klasē, bet atpakaļ biznesa, savukārt šogad atvaļinājumā palikšu mājās. Taču nekas, man ir ko darīt, es rakstu savus memuārus.
Ilgus gadus komentēji Eirovīziju. Vai joprojām tai seko līdzi, skaties visus pusfinālus, finālus?
Es skatos, bet “ar dievu uz pusēm”. Jo tagad Eirovīzijas tiešraide ilgst līdz vēlai naktij. Šogad Latvijas atlasē ieslēdzu televizoru tieši tad, kad parādīja visu dziesmu fragmentus, līdz ar to vismaz bija kaut kāds iespaids, kas piedalījās un kāpēc Dons uzvarēja. Bet lielo Eirovīziju ieslēdzu, kad dziedāja Dons, noskatījos vēl dažus māksliniekus un aizgāju gulēt.
Komentēšanas nepietrūkst?
Pirmajā gadā, kad man to atņēma, es vēl producentei aizsūtīju ziņu ar jautājumu, vai ar citiem vadītājiem kaut kas ir mainījies, viņa atbildēja, ka īpaši nē. Vienkārši vajadzēja kaut ko jaunu...
Katram savs laiks...
Jā, kā Indrānu tēvu aizveda ragaviņās uz mežu... Bet tik vecs es vēl neesmu, lai mani sūtītu uz mežu!
Tomēr, kā pašam liekas, 64 gadi, pensijas laiks...
Vēl nē! Esmu ticis līdz šim vecumam, un nekad mūžā neesmu pavadījis kaut nakti slimnīcā. Man ir laimējies, ka ir tik laba veselība. Turklāt nekad neesmu bijis sportisks. Biju tas, kuru skolā komandās izvēlējās pēdējo.
Kā ir dzīvot ar apziņu, ka esi pirmais Latvijā, kurš atklāti “iznāca no skapja”?
Patiesībā fakts, ka esmu gejs, Latvijā jau izskanēja pirms tam, kad vēl pats uz šejieni atbraucu! Es biju arī pirmais atklātais gejs latviešu trimdas sabiedrībā ASV. Lieta bija tāda, ka 1977. gadā 16 gadu vecumā sešus mēnešus pavadīju ASV Senātā kā pāžs. Tie ir tādi kā izsūtāmie zēni un meitenes, kuri plenārsēžu zālē pienes senatoriem glāzi ūdens vai dokumentus. Un jau vairākus gadus vēlāk, kad Čikāgā strādāju kā redaktors vietējā geju avīzē, viens tenku sleju rakstītājs "Chicago Sun-Times" laikrakstā ielika mazu rakstiņu par to, ka viņi ir uzzinājuši, ka Čikāgas geju laikraksta jaunais redaktors Kārlis Streips kādreiz bijis pāžs Senātā. Turklāt tieši tajā laikā bija izcēlies skandāls par to, ka viens kongresmenis ir pārgulējis ar pāžu puisi, bet kāds cits – ar pāžu meiteni. Šis žurnālists piezvanīja un jautāja, vai es nebūtu gatavs aiziet uz viņa televīzijas raidījumu un parunāt par šo pāžu darbu. Tas bija mazs kabeļtelevīzijas raidījums, domāju, ka nekas traks jau nenotiks, ka to noskatīsies labi ja kādi četri cilvēki Čikāgā... Taču latvieši visur ir latvieši, visi cits citam zvanīja: “Vai dzirdēji, ko Streips ir izdarījis?” Un pāris mēnešu vēlāk kādā Floridas baznīcas apkārtrakstā parādījās materiāls ar nosaukumu No latviskām šūpolēm izkrītot, kur bija rakstīts par to, kādu negodu esmu radījis saviem vecvecākiem un vecākiem. Fakts, ka esmu strādājis geju avīzē, kaut kādā veidā nonāca Latvijā, pirms es te pats ierados, un stāsts, kurā es komentēju visu to pāžu būšanu, tika nopublicēts Latvijā.
Esmu izbrīnīts, ka tajos laikos Amerika bija vēl tik konservatīva sabiedrība!
Jā! Es citu latviešu geju pirmo reizi satiku tikai trīs gadus vēlāk. Patiesībā 80. gadu sākumā Amerikā, it īpaši politikā, vēl nekas nebija noticis attiecībā uz geju un lesbiešu tiesībām. Taču man laimējās, ka uzaugu Čikāgā, kas ir lielpilsēta, līdz ar to sabiedrība nebija tik nosodoša. Gejiem un lesbietēm bija savas draudzes, savi sporta klubi un daudz kas cits.
Cik gadu vecumā apzinājies, ka esi gejs?
To, ka mani interesē citi puiši, sāku saprast diezgan agri, man bija kādi astoņi gadi. Es gan tad vēl pat nezināju terminoloģiju, bet pusaudžu gados, kad sāku vairāk saprast, kas ir ar mani, man nekad nelikās, ka tā ir kaut kāda novirze vai slimība.
Kā vecākiem par to pateici?
Man bija 16 gadu. Braucām ar māsu automašīnā, es izslēdzu radio un viņai pateicu: “Man tev ir kas svarīgs paziņojams. Esmu gejs!” Sekoja neliela pauze, pēc kuras māsa atbildēja: “Vai varam tagad atkal ieslēgt radio?” Pēc tam to arī pateicu mammai un tētim. Nebija nekādu problēmu. Varbūt arī tāpēc, ka mamma bija māksliniece, atceros, ka viņai bija tāds profesors – ar gredzeniem pirkstos, šalli ap kaklu, vijīgām roku kustībām... Tā ka pilnīgi skaidrs, ka es nebiju pirmais gejs, ko mamma bija satikusi. Vēl interesanti, ka sagadījās, ka tieši ap to laiku pēkšņi zaudēju diezgan daudz svara, ārsti neko nevarēja atrast, tāpēc tika izlemts mani nosūtīt pie psihoterapeita. Man nezinot, tētis viņam piezvanīja un palūdza pie reizes parunāt ar mani arī par homoseksualitāti. Saruna starp psihoterapeitu un mani bija šāda: “Es saprotu, ka jūs esat gejs?” – “Jā!” – “Vai jums ir kādas problēmas ar to?” – “Nē!” – “Labi, tad parunāsim par jūsu svaru!”.
Astoņdesmitajos gados ASV homoseksuāļu vidū strauji izplatījās AIDS. Nesatraucies, ka vari saslimt?
Atceros pirmo reizi, kad uzzināju par šādu problēmu. 1984. gadā laikrakstā "The New York Times" izlasīju pašu pirmo rakstu par šo tēmu, ka 44 homoseksuālos vīriešos ir atrasts rets vēža paveids. Par sevi runājot – es nekad seksā neesmu darījis ko tādu, kā rezultātā būtu varējis inficēties. Turklāt uz Latviju pārcēlos 1989. gadā, kur bija pavisam cita situācija, līdz ar to man pagāja garām tas milzīgais HIV vilnis, kad gejiem mira draugs pēc drauga. Tas gan lielākoties notika Amerikas lielpilsētās, bet es augstskolā gāju salīdzinoši mazā pilsētiņā.
Kā ir būt pirmajam publiskajam gejam Latvijā?
Par to, ka esmu gejs, visiem bija vienalga līdz 1995. gadam, kad uzradās Aivars Garda ar savu avīzi "DDD". Viņi izdeva grāmatu: "Homoseksualitāte – cilvēces iznīcība un posts". Tā kā es biju vienīgais gejs Latvijā, tad mans uzvārds tajā grāmatā figurēja ļoti intensīvi. Bet paldies Dievam, ka ar laiku es vairs nebiju vienīgais oficiāli zināmais gejs Latvijā. Uzradās arī Valsts prezidents, kurš tad vēl bija ārlietu ministrs... Atceros, ka reiz vienā pasākumā runāju par to, ka tikai es un Rinkēvičs esam vienīgie Latvijā atklātie geji, un tad viens jaunietis teica: “Es negribu jūs aizvainot, bet jūs un Rinkēvičs mūsu vecuma grupā absolūti neesat svarīgi. Mums ir savi cilvēki, kas neslēpj un nekautrējas par savu orientāciju.”
Praida gājiena dalībnieki līksmi dodas Rīgas ielās (2024. gada 15. jūnijs)
Sestdien, 15. jūnijā Rīgas centrā notiekošā Baltijas praida gājiena dalībniekus pavada liels skaits policistu, viņus sagaida ielās izretojušies protestētāji un ...
Nesen bija praida nedēļa. Daļā sabiedrības ir uzskats, ka gejiem un lesbietēm nevajadzētu publiski izrādīties.
Mana atbilde ir ļoti vienkārša – ja tu man gribi teikt, ka mums nav tiesību sevi rādīt publiski, tad es to pieņemšu tikai tādā gadījumā, ja tu man apsoli, ka nekad vairs ar savu meiteni neiesi pa ielu sadevies rokās, nekad viņu publiski neapskausi, nekad publiski neskūpstīsies, jo arī tā ir tava seksualitātes publiska izrādīšanās. Praidos neviens seksualitāti neizrāda, tas ir lepnuma pasākums, tā ir savējo būšana. Labi, ir kāds arī piedauzīgāk saģērbies, bet ko tad teikt par tām meitenēm, kas ikdienā pa ielām staigā minibruncīšos?
