Dziedātāji Miks Galvanovskis un Emilija bez naudas dodas cauri Eiropai
“Nekad nebija kas tāds darīts, guvu brīnišķīgu pieredzi, bet diez vai vēlreiz to darīšu!” atzīst mūziķis Miks Galvanovskis, kas kopā ar dziedātāju, šova "X faktors" piektās sezonas uzvarētāju Emiliju bez graša kabatās devās no Milānas uz Berlīni.
Miks izvēlējās piedalīties kādas enerģijas dzērienu ražošanas kompānijas rīkotā piedzīvojumā, kurā dalībniekiem septiņu dienu laikā jānokļūst līdz mērķim Berlīnē, turklāt bez naudas, bez mobilajiem telefoniem, katrā kontrolpunktā saņemot vien enerģijas dzēriena skārdenes, ar kurām tad varēja darīt, ko grib, – pārdot, iemainīt pret ēdienu, naktsmītnēm, transportu utt. Starp šīm 300 komandām no visas pasaules, kas no piecām dažādām starta vietām Eiropā devās līdz finišam, bija arī Miks un Emilija.
Miks ar Emiliju gan uz uzvaru pretendēt nevarēja, jo bija starp tām nedaudzajām satura veidotāju komandām, kas varēja piedalīties sacensībās, ņemot līdzi mobilos telefonus, lai filmētu savus piedzīvojumos, par tiem stāstot sociālajos tīklos. Līdz ar to viņu komandā bija vēl trešais cilvēks – video operators Daniels. Bet kā komandā nonāca Emilija? “Kad izlēmu doties šādā piedzīvojumā, vajadzēja kādu ceļabiedru. Tā kā jau agrāk pa dažādiem mūzikas pasākumiem biju tā vairāk satusējis ar Emiliju un man viņa atstāja iespaidu, ka ir atvērta trakām idejām, tad piedāvāju viņai. Un Emilija piekrita!” stāsta Miks, sakot, ka nebūt nav vīlies savā ceļa biedrenē. “Mājās atgriezāmies, un tas jau ir forši! Visu cieņu Emilijai, ka viņa to izturēja! Mēs katru dienu kājām nogājām ap 20 kilometru ar 20 kilogramu smagām mugursomām plecos, jo mums līdzi bija ne tikai telts un rezerves drēbes, stiepām arī enerģijas dzēriena bundžas, ko iemainīt pret naudu. Vienu dienu nesām kādas 70! Turklāt man jau otrajā dienā saplīsa apavi, līdz ar to visu laiku berza kājas.”
Ceļotāji apmeklēja piecas valstis un kopā reģistrējās astoņos kontrolpunktos. “Visvieglāk mums gāja Itālijā, bija sajūta, ka itāļi mūs gaida atplestām rokām. Ieguvām arī jaunus draugus. Bet Šveicē pamatīgi aplauzāmies. Turīnā bez problēmām apmainījām dzēriena skārdenes pret transporta biļetēm uz Ženēvu, bet tur gan bija briesmīgi. Viss jau it kā labi, cilvēki laipni, ar interesi uzklausīja mūsu stāstu, bet, tiklīdz runa bija par palīdzību, tā uzreiz – nē, nē. Mums pat viens tā arī paskaidroja, ka Ženēvā viss notiek tikai par naudu. Nācās nakšņot teltī pie Ženēvas ezera. Uzcēlām telti vietā, kur, šķiet, neviens nekad nebija to darījis, gulējām uz akmeņiem... Un vēl ar diezgan tukšiem vēderiem. Jā, vispār pa visu šo ceļojumu pāris kilogramu no vēdera taukiem ir mazāk, vismaz kaut kas pozitīvs,” smejas Galvanovskis.
Turpinot stāstīt par saviem piedzīvojumiem, Miks teic, ka turpmākajās dienās piekopuši stratēģiju braukt ar autobusiem naktīs, tad vismaz nav jāmeklē naktsmītnes, jo pagulēt var ceļā autobusā. “Taču no šādas gulēšanas man visai ātri iestājās sarežģījumi ar žokļa nerviem – sāka sāpēt puse sejas. Bet nekas, kaut kā izķepurojos. Nākamais pieturas punkts mums bija Dižona Francijā, kur gan radās problēmas, jo biļetes uz Strasbūru bija ļoti dārgas, tak nevaram tā vienkārši prasīt cilvēkiem 40 eiro par katru biļeti! Atcerējāmies, ka mēs taču esam mūziķi, un vismaz es pirmo reizi mūžā spēlēju uz ielas! Jā, mums bija līdzi ukulele, ar Emiliju uz maiņām to spēlējām un dziedājām, un pāris stundās naudu biļetēm nopelnījām! Bet, lai tiktu cauri Strasbūrai, izdomājām ietaupīt un sabiedriskajā transportā braucām “par zaķi”. Protams, kontrole mūs pieķēra, katrs dabūjām 100 eiro lielu naudas sodu, un nu gaidām, kad pa pastu atnāks rēķins, ko nāksies nomaksāt.”
Nonākot Frankfurtē, ceļotāji gan izlēma patērēt sakrāto naudu, lai nakšņotu viesnīcā, jo šī pilsēta atstāja tik baisus iespaidus, ka palikt vakarā uz ielas latvieši neuzdrošinājās. Turklāt Frankfurtē kontrolpunktā nācās izpildīt uzdevumu, kas no Mika prasīja lielu saņemšanos. “Mums bija jānoiet pa debesskrāpja sienu – no jumta līdz lejai. Protams, bijām iekārti visādās drošības sistēmās un trosēs, taču tai mājai bija vairāk nekā 100 stāvu, bet man ir ļoti bail no augstuma! Gandrīz vai ar sirdi aizgāju,” smejas mūziķis.
No Frankfurtes caur Eindhovenu Nīderlandē ceļotāji nonāca Ķelnē, bet pēc tam uz finišu Berlīnē. “Ķelnē benzīntankā satikām latviešus! No desmit automašīnām viena bija ar Latvijas numuriem, un tad viņi laipni aizveda mūs tālāk. Bet finišā jau visus šā pasākuma dalībniekus sagaidīja lielā balle. Tā gan bija forša, kādi 600–700 cilvēki! Protams, nogurums bija pamatīgs, visi bijām izbesījušies, taču prieks un gandarījums par to, ka esam tikuši galā, bija ļoti liels,” atceras Miks Galvanovskis.
