"Katrs bērns ir unikāls!" - LTV "Gudrinieku" mamma Ina Kronberga par televīziju, Eirovīziju un sirdsdarbiem

"Ja vismaz vienam bērnam vari uzsist pa plecu un pateikt – tu esi malacis, šito lietu labi izdarīji –, tas viņam var būt pamatīgs atspēriena punkts. Un katrs šāds stāsts man dod to lielo prieku," sarunā ar žurnālu "Rīgas Viļņi" saka Ina.

Jūsu kontā ir daudz un gana dažādu raidījumu, kurus iemīļojuši ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki.

Latvijas Televīzijā strādāju kopš 1997. gada, un jauniešu auditorijā tā kārtīgi ienācu jau 2000. gadu sākumā, kad tapa raidījums «SeMS». Tā bija jauno talantu skatuve, raidījums ēterā iznāca katru dienu un ilga vienu stundu, tāpēc gan raidījuma vadītājiem, gan visai pārējai komandai tā bija nepārtraukta gatavošanās. Tolaik jau nebija ne tādu sakaru, ne tik plašu iespēju kaut ko atrast interneta dzīlēs, tāpēc lielākoties rādījām to, ko piedāvāja producenti.

Bijušās «SeMA» komandas veikums ir raidījums «Vēstures skolotājs» – vasaras darbs par vēsturiskiem notikumiem. Kopā ar jauniešiem vērām vēstures lappuses un centāmies atrast kādus interesantus faktus, par kuriem tik daudz vai nemaz nav dzirdēts.

Vēl manis režisēts ir projekts «Mūziķene». Tas bija bērniem paredzēts izglītojošs raidījums par mūzikas instrumentiem un par to, kā nebaidīties paņemt rokās ikvienu instrumentu un sākt ar to darboties. Raidījuma idejas autore ir mana kolēģe, redaktore ar augstāko muzikālo izglītību  Eva Heinsberga, vadītāji bija divi jaunieši, pie kuriem viesojās dažādi savas jomas profesionāļi un stāstīja par kādu mūzikas instrumentu. 

Un, protams, mīļais, labais «Gudrinieks» jeb erudīcijas spēle skolēniem «Gudrs, vēl gudrāks». Nupat skatītāji varēja vērot pēdējo šīs – 11. – sezonas raidījumu.

Runājot par «Eirovīziju» – kāds izskatījās šīgada konkurss profesionāļa acīm?

Jau 12. gadu strādāju pie «Eirovīzijas» adapcijām, pie pusfinālu un finālu tekstiem, scenārijiem, kurus mums EBU atsūta, un tad skatāmies, ko runājam, ko darām, kādas ir dalībnieku vizītkartes u.tml.  Par šīgada lielo skatuvi... Tas bija citādi, drosmīgi, varbūt kaut kas par daudz, kādam kaut kas nesaprotams, bet tas parāda Eiropu, kāda tā ir patlaban. Parāda, ko cilvēki domā, ko viņi jūt, kā viņi lauž kodus, kas viņiem sāp, par ko priecājas. Skatītājam pašam jāsaprot, ko viņš pieņem un ko ne,  ko rādīt saviem bērniem un kā viņiem stāstīt par notiekošo.

Atgriežoties pie «Gudrinieka» – kopš pašiem raidījuma pirmsākumiem tajā bijis arī Valters Frīdenbergs. Daudziem joprojām šis raidījums saistās tieši ar viņu un Kasparu, kas šķita pat tāds kā neaizvietojams tandēms...

Jā, Valters ar Kasparu godīgi izgāja visus kastingus pirms tiem 11 gadiem, un Valters bija kopā ar mums kopš pirmā raidījuma līdz pat pēdējam ierakstam, kamēr vien viņš varēja būt. Mūsu «Gudrinieka» vēsturē tas ir ļoti skumjš stāsts. Mēs visi to izdzīvojām un pārdzīvojām, un lai viņam tur, augšā, viss labi! Ik pa laikam mums studijā notiek kādi brīnumi, un tad sakām – o, Valča mums kaut ko rāda, pamāca. Viņam tā patika. Valteram bija labi joki, un viņam patika arī melnais humors, ko ik pa laikam atceramies.

Esat draudzīgs kolektīvs.

Gribu uzsvērt, ka mūsu «Gudrinieka» komanda ir super komanda. Šo daudzo gadu laikā esam kļuvuši par īstu ģimeni, kur cits par citu rūpējas, daudz zina, palīdz, arī paplēšamies – viss, kā nākas kārtīgā ģimenē, un tā ir tik laba sajūta. Piemēram, ar Kasparu un Tomu divas reizes nedēļā astoņus mēnešus pēc kārtas braukājam uz skolām pa visu Latviju, un tie ir arī ļoti tāli braucieni – Daugavpils, Liepāja, Alūksne... Brauciena laikā notiek dažādas sarunas, smiešanās, jokošanās. Mēs cits no cita ļoti daudz mācāmies.

Pašā pirmajā gadā, kad sākām braukāt uz skolām, Kasparu vēl nepazinu, tikai Valteru, kuru zināju kā dziedātāju kopš «Dzeguzītes» un «Putnu balles» laikiem. Bijām tikušies vairākos koncertu ierakstos un albumu prezentācijās. Taču Kaspars ir fitnesa treneris, un, iepazīstot viņu, izrādījās, ka mums ir daudz kopīgu lietu, par ko runāt. Es pati interesējos par labbūtību – ilgtspējīgu un kvalitatīvu dzīvi, sportu un veselīgu uzturu. Tā šo daudzo gadu laikā nepārtraukti viens no otra mācāmies un analizējam, ko un kā labāk darīt.

Starp citu, tieši Kasparam esmu pateicīga par to, ka manā dzīvē ir aukstās peldes. Viņš mācījās, kā to pareizi darīt, un tad braucienu laikā abi pamazām sākām peldēt. Jā, ņēmām līdzi peldlietas un pa ceļam bridām ūdenī. Kaspars iedrošināja nebaidīties un ieiet kaut līdz potītēm, tā viņš mani pieradināja, un tagad visu ziemu peldu. Āliņģos eju lielos un drošos, jo man mazliet ir klaustrofobija, taču sajūtas, kas ir pēc šīm peldēm – tas ir kosmoss!

Tad tas ir jūsu labā izskata noslēpums?

Laba izskata noslēpums ir tāds: numur viens – kvalitatīvs miegs! Septiņas līdz astoņas stundas. Numur divi ir veselīgs uzturs. Jau ilgus gadus esmu veģetāriete, arī alkoholu nelietoju vairs nemaz un vēl mēģinu samazināt kofeīna daudzumu. Tas ir pats grūtākais, bet, kā saku, ir tik maz netikumu, ka viens jāatstāj.

Nu un numur trīs – klausīties savā ķermenī, ko tas saka. Manā dzīvē bija periods, kad pārstrādājos, un tamdēļ man sašķobījās veselība. Pēc tā man ļoti gribējās saprast, kas un kā organismā notiek, tāpēc pirms pandēmijas uzsāku studijas Rīgas Stradiņa universitātē, Tālākizglītības fakultātē, kur trīs gadus mācījos medicīnu. Veiksmīgi noklausījos visus kursus un ieguvu diplomu, pēc tam vēl noklausījos visus 10 kursus nutricitoloģijā, taču sākās pandēmija un vēl citas neražas, tāpēc kursu aizvēra īsi, pirms varētu iegūt gala diplomu. Šīs studijas man ļoti palīdzēja saprast, kā var dzīvot citādi, saprast sevi, savu organismu, kā tas strādā un ko tam vajag.

Starp citu, šī sfēra būtu tā, kurā man patiktu darboties kāda projekta laikā – par labbūtību, veselīgu dzīvesveidu, sportu un visām citām lietām, kuras dara cilvēku spējīgu priecāties par savu atraitnīti uz balkona, par savu auzu lati, par kolēģiem, kurus satiksi. Visiem vienmēr novēlu – lai tev par visu prieks, lai tev koši, un lai ir interesanti!

Režisējat arī «Dod pieci», labdarības akcijai jau 10 gadi! Pieļauju, ka darbošanās šajā jomā jums ir priecīga.

Tas ir viens no maniem ļoti lieliem sirdsdarbiem, kas atgādina un palīdz novērtēt to, cik tev patiešām ir laba dzīve. Ar tevi viss ir kārtībā, un tu vēl vari palīdzēt citiem – stāstot, rādot, darot.

Vēl LTV tapuši Latvijas kultūras kanona video stāsti ukraiņiem, kuriem esat līdzautore.

30 sērijās mēģinājām parādīt mūsu Latviju. Moderatori bija ukraiņi, kuri šeit dzīvo – gan aktieri, gan mūziķi, bijusī televīzijas diktore, vēsturnieks. Stāstījām un rādījām, kas ir mūsu krāšņumi, gardumi utt.

Esmu arī strādājusi lielajos koncertos pie Kongresu nama Ukrainas atbalstam, un pirmais notika jau nākamajā vakarā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Koncerts ilga kādas septiņas stundas, mūziķi nāca un pieteicās, viss notika dzīvā kustībā. Tas bija tik emocionāli, stundas aizlidoja, visi ne ēduši, ne dzēruši. Bijām emociju vilnī – dusmās, nesaprašanā, kā vispār kaut kas tāds var notikt. Un bija neticība, ka iebrukums tiešām noticis.

Cenšamies sniegt visu iespējamo atbalstu Ukrainas tautai, tostarp ziedojot un Rīgas Doma kora skolā ar bērniem kopā lejot ierakumu sveces.

Jūsuprāt, cik daudz bērnu būtu jāiesaista, viņiem jāstāsta par karadarbību? 

Tik, cik bērns prasa. Mūsu bērni ir gudri, viņi jautā, kad grib kaut ko zināt vairāk. Arī skolās pieejama laba informācija.

Apbraukājot Latvijas skolas, ko jūs redzat, vai mūsu bērni ir laimīgi?

Domāju, kopumā – jā, bet vienmēr ir procents, kur redzam, ka tomēr nē. Apstākļi ir dažādi, kāpēc tā notiek, un pusaudžiem pie vainas ir neapmierinātība gan ar savu izskatu, gan ar savām sekmēm u.tml.

Visvisļaunākais ir tad, ja mājās ir slikti. Ja vecāki nerūpējas par saviem bērniem, ir vienaldzīgi pret viņiem... Tas man sāp visvairāk. Tad arī visi tie brīnumi rodas, jo bērns mēģina sevi parādīt visos iespējamos veidos, un kā var izcelties? Tikai ar skaļām lietām – vai nu ar pārmācīšanos, ko saucam par teicamnieka sindromu, vai ir otrs grāvis – neiet uz skolu un tad tevi ievēro.

Katrs bērns, katrs jaunietis ir unikāls. Pie mums, studijā, šis cilvēks ir pilnīgi citādāks nekā tad, kad viņu ieraugām skolā, filmējot vizītkarti. Tās ir viņa mājas, un tur viņš ir pats. Tad arī redzam to vispārējo klimatu, kāds ir skolā, klasē. Jā, «Gudriniekā» nokļūst bērni, kuri labi mācās, viņiem ir atbildības sajūta pret zinībām, pret vecākiem, pret skolotājiem. Viņi ir piramīdas augstais gals, bet interesanti ir arī tas, kā viņi sadarbojas ar klasesbiedriem. Ieejot katrā klasē, uzreiz jau redz, kurš bērns nejūtas labi, kuram ir bēdīgi vai otrādi – viņš tur jūtas kā mājās, savā drošajā vidē.

Pēdējā gadā Toms ir ļoti aizņemts radio, Kasparam ir pilna laika studijas, tāpēc viņi vairs nebrauc uz skolām, taču iepriekš mēdzām ar kādiem bērniem parunāt, pajautājām, kas viņiem sāp, kas notiek viņu dzīvē. Citi negrib runāt, bet daļa atsaucas, un, ja vismaz vienam bērnam vari uzsist uz pleca un pateikt – tu esi malacis, šo lietu labi izdarīji –, tas viņam var būt pamatīgs atspēriena punkts. Varbūt mamma šim bērnam nekad nepasaka tādus vārdus, jo ģimenē viss ir ļoti bēdīgi...

Piemēram, meitene, kura atklāja – ja toreiz  viņai nebūtu pienākuši klāt, uzsituši pa plecu un pateikuši – tu to vari, tad viņa nebūtu tur, kur tagad ir. Atceros, ka tā bija viena no lauku skolām, kurā viņa mācījās, un toreiz šī meitene nevarēja noturēt skatienu runājot, tik kautrīga viņa bija, bet tik ļoti zinoša. Viņa piedalījās vairākos raidījumos, līdz uzvarēja, un ar katru gadu viņai galva cēlās augstāk, viņa kļuva gudrāka, pašpārliecinātāka un drosmīgāka, un tagad viņa var iet dzīvē un stāstīt par to.

Ja mēs ar savu darbu varam uzlabot kāda jaunieša labbūtību, iedodam viņam gaismiņu, tas ir ļoti daudz.  Katrs tāds stāsts man dod to lielo prieku.

Ir jau kādi zināmies rudens projekti?

Ļoti ceru, ka turpināsim «Gudrs, vēl gudrāks» 12. sezonu, un neredzu iemeslu, lai tas nenotiktu.

Vasarā man būs viens sirdsdarbs kopā ar Henrietu Verhoustinsku, Lauru Hiršu un pārējo komandu, jo pēc gada pārtraukuma «Kultūrdobe» ir atgriezusies. Man pašai ļoti patīk audzēt ziedus uz balkona un arī patīk paskatīties citu dārzos, kāds krāšņums tur iekopts.

Ko vēl nesīs nākamā sezona, pagaidām nezinu, redzēs, taču mums ir ļoti daudz darba «Gudriniekā», sākot ar dalībnieku atlasi, braucieniem uz skolām... Puse nedēļas paiet šajā zīmē, un tad otru pusi varu veltīt kādiem citiem projektiem, taču bērni, kā redzams, ir galvenie, un par viņiem arī visvairāk jārūpējas, jo viens vārds – malacis – var tā nostrādāt...

INA KRONBERGA

• Dzimusi Kuldīgā Vasaras saulgriežos.
• Nodarbošanās: Latvijas Televīzijas režisore, tostarp 11 sezonas veidojusi raidījumu «Gudrs, vēl gudrāks».
• Viena no skaistākajām bērnības atmiņām: ģimenes brīvdienu brokastis.
• Savu rītu nevar iedomāties bez: silta citronūdens,  sveiciena saulei, kapučīno. Un tieši šādā secībā!
• Mīļākā bērnu dziesma: «Pasakas» – «Brēmenes muzikanti», vinila plate.