"Pirmais taustiņš Lanai, otrais - man pašam," - Raimonds Pauls par savas ģimenes pieminekļa tapšanu

Lai gan komponists Raimonds Pauls saņem daudz atzinīgu vārdu par to, cik skaistas mūžamājas sarūpējis savai mīļotajai sievai Lanai, kas pērn augustā devās viņsaulē, Maestro uzsver: “Tas taču ir arī mans piemineklis, jo turpat, blakus Lanai, jau arī mani guldīs.”

Pieminekli domāja un plānoja kopā ar māsu

Piemineklis ar diviem simboliskajiem baltajiem klavieru taustiņiem, kam pa vidu ir viens melnais, pa galveno celiņu ieejot Lāčupes kapos, jau attālu uzreiz ir pamanāms. Pie tā pieiet daudzi ļaudis, kas ieradušies šajos kapos apraudzīt savus mīļos aizgājējus un sakopt to atdusas vietas. Piestāj, aplūko un aiziet tālāk, ļaujot Lanai mierā dusēt.

“Lanai ir pirmais taustiņš, man pašam būs otrais. Tā ir cieņas un mīlestības izrādīšana – šī sieviete to ir pelnījusi! Šo pieminekli uzstādīju, par Lanu un par mums abiem domājot, un ar izdarīto esmu ļoti apmierināts. Izdevās, sanāca vienkāršs, bez kādām figūrām, eņģelīšiem. Tikai klavieru taustiņi,” tā žurnālam "Kas Jauns" saka Raimonds Pauls, piebilstot: “Tur jau vēl ir jāpiestrādā – ir jāsakopj visriņķī. Bet to mēs izdarīsim, viss būs kārtībā!”

Paula kungs teic, ka, piedaloties pašam sava ģimenes pieminekļa veidošanā, nav juties nedz samulsis, nedz pārlieku emocionāls. Dizains tapis ciešā sadarbībā ar māsu tekstilmākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri. “Tas bija pavisam vienkārši – izdarījām to, kas bija jāizdara. Ilgi diskutējām, kā darīt. Edīte uzlika uz papīra, kā tam apmēram būtu jāizskatās. Māsa man arī ieteica tēlnieku, un par to esmu ļoti priecīgs. Viņš ir unikāls cilvēks, vēl no vecajiem meistariem. Paļāvos uz viņiem, pats nevēlējos tur daudz piedalīties. Dabīgi, ka negribēju neko šiku, man nekas tāds nav vajadzīgs.”

Raimonds Pauls pauž gandarījumu, ka kapavietu izdevies dabūt līdzās viņa vecāku apbedījuma vietai. “Tieši blakus! Mēs tur visi esam, visa Paulu mafija! Mammai jau arī skaists piemineklis, un arī tā idejas autore ir mana māsa. Viņa ir liela māksliniece,” stāsta Maestro, atklājot, ka uz kapiem pabūt pie Lanas un vecāku kapiņiem dodas regulāri. “Kopš man vairs nav automašīnas un pats nebraucu, jāpaļaujas uz savējiem, kas aizved. Bet reizi nedēļā uz kapiem aizbraucam noteikti.”

Vasaru izkārto no koncertēšanas brīvu

Vaicāts, kā jūtas un vai dziesmas un mūzika pie viņa nāk, Raimonds Pauls atzīst: “Nē, nekas nenāk, un nemaz arī negribu. Nekur arī nepiedalīšos, šovasar no koncertiem pilnībā esmu atteicies. Vienīgais, varbūt rudenī atkal ar aktieri Andri Keišu atsāksim savu programmu mūzikas namā "Daile".

Ja publika gribēs un joprojām nāks, tad turpināsim. Ja ne, tad ne. Šis tiešām mums ir izdevies projekts! Ja redzi, ka cilvēki sēž smaidīdami un dziedādami iet mājās, un atgriežas atkal, daudzi nāk pat trešo, ceturto reizi, par to esmu ļoti priecīgs. Paldies Dievam! Un tur nav nekāda vērienīga šova, nebija nekāda speciāla sagatavošana; izgājām ar vienkāršiem paņēmieniem. Bet dabīgi, ka publiku jau paņem arī tā Keiša meistarība! Viņš māk strādāt ar publiku. It sevišķi, ja vēl latgaļi ir zālē, tad viņš ir savā elementā,” apmierināti iesmejas Raimonds Pauls.

“Paldies Dievam par visu, es vairs nekādus koncertēšanas piedāvājumus negribu. Visu, ko esmu kādam solījis, esmu izdarījis. Tagad jāsaudzē veselība. Dzīvoju pa Rīgu un nekur bez vajadzības neeju. Arī Jāņos nekur nedošos, būšu pa mājām,” jaušami atguvies no nesenajām veselības likstām saistībā ar redzes pasliktināšanos, mundrā balsī saka viņš.

Tēlnieks Ojārs Feldbergs: “Pienākums un ļoti liela atbildība!”

Maestro mīļotā sieva Lana Paula dzimusi Ukrainas pilsētā Odesā, un tieši tur pirms vairāk nekā sešiem gadu desmitiem liktenis viņus arī saveda kopā. Zīmīgi, ka ģimenes mūžamāju memoriāla autors Pedvāles mākslas parka tēlnieks Ojārs Feldbergs jau divus gadus strādā pie sava sirdsprojekta, ar saviem mākslas darbiem atbalstot Ukrainu un ukraiņu tautu kara šausmu laikā.

Vaicāts par sajūtām, kad tika uzrunāts tik nopietnam darbam kā Raimonda Paula ģimenes kapavietas vizuālais noformējums, Feldbergs atzīst: “Tas bija mans pienākums un ļoti, ļoti liela atbildība! Pauls ir ļoti īpašs cilvēks mūsu tautai, mūsu zemei ar savu ieguldījumu. Tāpēc atbildība arī tautas priekšā. Arī pats visu mūžu esmu dzīvojis ar šī mūsu ģēnija mūziku. No bērnības Raimonda Paula mūziku esmu ievērojis, dzirdējis, jutis līdzi un arī dejojis pie tās,” neslēpj tēlnieks.

“Viens otrs grib būt drošs, vēlas nodrošināties, tāpēc taisa apbedījumu memoriālus un pieminekļus, vēl dzīvam esot. Paula kungam bija citādi. Viņam dzīve, pats liktenis tā izkārtoja, ka nācās to darīt un par šīm lietām domāt. Sākām drīz pēc Lanas Paulas aiziešanas mūžībā, un ir pagājis gandrīz gads, kad beidzot darbs ir pabeigts. Process bija laikietilpīgs, jo jāņem vērā ne tikai mākslinieciskā, bet arī materiālā puse. Materiāls bija jāsagādā – viens granīts no Indijas, otrs granīts no Somijas, marmors no Itālijas,” stāsta Feldbergs.

Ar Raimondu Paulu un viņa māsu Edīti Pauls-Vīgneri Ojārs Feldbergs ticies vairākkārt, līdz no vairākām idejām izkristalizējusies tā īstā. “Pats galvenais, ka Paula kungs negribēja, lai taptu kaut kas liels, milzīgs, pārspīlēts un ārišķīgs. Viņam bija svarīgi, lai piemineklis būtu ļoti vienkāršs, taču tajā pašā laikā estētisks. Tāpat kā pats – kad viņš uzstājas, viņam ir tumšs uzvalks, balts krekls un kaklasaite. To arī no šīm lakoniskajām formām var nolasīt,” uzskata pieminekļa autors.

“Šajā darbā ir atspoguļots mūzikas instruments, detaļas no klavierēm, kas ir simbols Raimonda Paula radošajam mūžam. Melna plāksne simbolizē klavieres. Un tur ir divi balti taustiņi, kam pa vidu ir melns taustiņš, – tie klavierēm, no kreisās puses ņemot, ir paši pirmie taustiņi, kas apzīmē noteiktu skaņu. Kapavietas laukums ir veidots tā, ka tā ir virsma – dzīves, mūža virsma, kurā rit laiks, rit gadi. Tajā pašā laikā, ja skatāmies, izejot no klavieru taustiņu vietas kā kompleksa sākumpunkta, uz šīs zemes plaknes kārtojas ritmā līnijas, kas arī var būt daudznozīmīgas – laika ritējums, skaņu plūsma, frekvences, mīlestības vibrācijas, skaņu plašu līnijas, kas seko cita citai. Formas un situācija nav izveidota burtiski, bet gan ļauj katram cilvēkam ar savu dzīves pieredzi, sajūtām, noskaņojumu veidot savu stāstu, savu redzējumu. Palūkojiet, pie melnās krāsas plaknes ir divas tādas pusaplīšu formas figūras piespiedušās – tie var būt gan klavieru pedāļi, gan personas, gan pakāpieni. Tas, ko tur saredz, ir atkarīgs no cilvēka, kas skatās, tulko un cenšas izdomāt,” darbu raksturo autors Ojārs Feldbergs.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!