"Nav vērts sūkstīties!"- Baiba Sipeniece-Gavare par savām vājībām un sarkanajām līnijām

Humoriste, pasākumu, televīzijas un radio raidījumu vadītāja Baiba Sipeniece-Gavare vienmēr bijusi humorpilna, tajā pašā laikā ar asu mēli un tieša izteikumos par Latvijas aktualitātēm. Intervijā žurnālam "Kas Jauns" Baiba parāda sevi no citas puses, nebaidoties stāstīt gan par vājībām, gan par “sarkanajām līnijām”, gan to, kas viņas dzīvē ir personiski ļoti svarīgs. Baiba arī atklāj sapņus, ko vēlas dzīvē īstenot, un galu galā beidzot izstāsta, ar ko leģendāras ir Sipenieces Jāņu svinības Sāremā!

Mūsu sarunai esi izvēlējusies omulīgu vietiņu Rīgas klusajā centrā. Esi šādu vietu zinātāja?

Patiesībā tagad esmu ļoti slikta Rīgas izklaižu vietu pārzinātāja, jo dzīvoju Jūrmalā. Padaru Rīgā visus darbus un uzreiz braucu mājās. Taču reizēm tomēr ir žēl, ka man vairs nav to Rīgas vakaru, sarunu, nejauši satikto paziņu... Arī pēc vakara koncertiem un pasākumiem ātri laižu uz mājām.

Vecums...

Nezinu.... Kaut gan, kad “pašauju vaļā”, tad esmu pēdējā, kuru met ārā. Man patīk būt līdz galam. Bet nav tā, ka bez tā nevarētu elpot. Lai gan vakaros, kad Jūrmalā sēžu dārzā, esmu aizdomājusies – ko darītu, ja būtu Rīgā? Noteikti būtu kādā “kvartālā”, kur kūsā dzīve!

Bet tomēr jābūt izturībai šādi “pašaut vaļā”. Cilvēkiem pēc 50 nākamā diena tomēr vairs nav tik sprauna kā agrāk...

Protams, gadi attiecas arī uz mani – vairs nevaru pa taisno no balles uz kuģi. Bet... Pietiekami daudz esmu bijusi savu vienaudžu bērēs, un tad skatos uz visu to un domāju: “Bāc! Ja viņš būtu zinājis, ka tik ātri viņam šī “ballīte” jeb dzīve beigsie, ko viņš būtu darījis citādāk? Noteikti būtu vairāk ballējies. Tāpēc es visas savas dzimšanas dienas un vārdadienas kārtīgi svinu.

Tu visu laiku esi cilvēkos, tavs darbs ir sarūpēt svētkus citiem – vai pēc tā visa cilvēki nenogurdina?

Nē! Tad jau sen būtu meklējusi savrupāku darbu. Un man ir svēta lieta – trīs nedēļu atvaļinājums. Braucu uz lauku īpašumu Sāremā, kur esam divatā ar vīru Gati un mūsu suņiem. Tad gan redzu vien savu vīru un dažreiz kādu kaimiņu. Kaimiņos ir gan igauņi, gan somi, gan latvieši. Tur viss ir igauņu stilā, nu gluži kā tajā kovida laiku jokā, kad sabiedriskās vietās parādījās uzlīmes par divu metru distances ievērošanu un igauņi protestēja, ka tik tuvu viņi cits citam neies! Vispār Sāremā igauņi ir kas īpašs. Piemēram, mums ir laiva, ar kuru šad tad dodamies izbraucienos pa jūru no vienas salas uz otru. Vienreiz jūrā noslāpa motors, un skatāmies – pēkšņi no krasta tieši mūsu virzienā dodas laiva, piebrauc vīrs, nesakot ne vārda, pamet mums virvi un izvelk krastā. Gatis pat pēc tam skrēja viņam pakaļ un gribēja dot kādu naudiņu par palīdzību, taču viņš pat nepaskatoties atmeta ar roku un aizgāja. Sāremā igauņi ir ļoti savrupi. Un tieši tur es no publiskiem pasākumiem un cilvēkiem arī atpūšos.

Tajā pašā laikā par Jāņu svinībām Sāremā pie Sipenieces jau klīst leģendas...

Jā! Jāņi man ir ļoti nozīmīgi svētki. Bērnībā klausījos izrādes "Skroderdienas Silmačos" plati, un tur viss notika tik jautri – dziesmas, dejas, mīlēšanās... Viss iet ņigu-ņegu. Uzbūru sev prātā ainiņu, ka tieši tādiem ir jābūt Jāņiem. Taču Jaunpilī, kur uzaugu, Jāņu svinības bija baisie dzeršanas svētki. Es kā bērns redzēju, ka pieaugušie vienkārši ātri, ātri sadzērās, un man šķita, ka, nē, tā nevar būt – ka Jāņi taču nav viena vienīga dzeršana. Tāpēc sev nosolījos, ka mani Jāņi būs skaisti svētki! Svinam Sāremā, tiek uzaicināti muzikanti, viesiem ir nosacījums, ka jābūt skaisti saģērbtiem – tautas tērpos vai vismaz baltos kreklos –, un tad mums ir dažādas tradīcijas. Puiši iet meijās, meitenes pin vainagus, cep pīrāgus, noteikti sagaidām saullēktu un dziedam, dziedam, dziedam... Tāpēc vīrs tagad nopietni mācās spēlēt instrumentus, lai varētu mūsu dziedāšanai piespēlēt.

Un ko kaimiņi igauņi?

Man joprojām ir liela mīkla par igauņu Jāņu svinēšanas tradīcijām. Jo tie, kas kaimiņos, nāk pie mums, viņiem ir interesanti skatīties, kā tie latvieši svin. Bet viņi paši nesvin tieši 23. un 24. jūnijā, viņi Jāņus atzīmē tajā nedēļas nogalē, kas sanāk vistuvāk vasaras saulgriežiem, un katru gadu tas ir citā datumā. Jā, viņiem arī ir ugunskurs, bet Līgo dziesmu, šīs līgotnes, ko dzied latvieši, igauņiem gan nav. Savukārt somu kaimiņi, kas arī nāk pie mums uz Jāņiem, reiz pateica, ka viņiem vasaras saulgriežu tradīcijas jau lēnām izzudušas.

Tad jau Sāremā salas igauņi un somi latviešu tradīcijas iepazīst ar Sipenieces palīdzību.

Tik spēcīgi gan nevajadzētu apgalvot. Bet patiesībā man ir liels kauns, ka vēl neesmu iemācījusies runāt igauniski. Veikalā maizi nopirkt varu, bet, kad reiz ostā kasē igauniski paprasīju divas prāmja biļetes pieaugušajiem, kasierīte lauzītā krievu valodā atbildēja: “Nenada.” Laikam jau runāju pārāk briesmīgi, un viņai kļuva manis žēl. Savukārt vīrs gan igauniski māk diezgan labi.

Toties Sāremā tevi neviens neatpazīst, vari mierīgi atpūsties...

Ja jau tā būtu... Kad bijām nesen kā apprecējušies, Gatim vēl bija grūti pieņemt manu publicitāti, viņam nepatika, ka cilvēki visur mums pievērš uzmanību. Kad, braucot uz Sāremā, šķērsojām Latvijas un Igaunijas robežu, viņš vienmēr teica: “Tā viņu Baiba Sipeniece palika tur, bet tagad tu esi vienkārši mana sieva.” Līdz brīdim, kad vienā no pašiem pirmajiem gadiem draugi brauca pie mums ciemos, bet bija pazaudējuši plānu, kā līdz mūsu mājai Sāremā tikt. Toreiz vēl nebija navigācijas mobilajos telefonos, nebija iespējas atsūtīt lokāciju, tāpēc bez uzzīmētā plāna nu nekādi. Todien mūs sazvanīt arī nevarēja, taču cilvēki tomēr mūs atrada. Kā? Vispirms jautājuši vietējiem, kur te dzīvojot latvieši. Neviens nav zinājis. Tad prasījuši: “Kur dzīvo Gatis?” – “Gatis?! Nē, nezinām!” – “Tad kur dzīvo Baiba?” – “Ak, Baiba! Protams, ka zinām!” Kad viņi atbrauca un mums izstāstīja šo stāstu, Gatis sabruka... (Smejas.)

Kā vispār ir ar slavu sadzīvot?

Nu kādu vēl slavu?! Slavens ir tas cilvēks, kurš dzīvē paveicis ko nozīmīgu, paliekošu un vērtīgu visai sabiedrībai. Savu lomu sabiedrībā es zinu un ceru, ka to nepārvērtēju. Esmu vienkārši atpazīstama, ne slavena. Atceros, ka reiz jaunākā meta Hermīne bija vēl pavisam maziņa un gāja bērnudārzā, un viņa vienreiz man jautāja: “Mammu, tu tiešām esi slavena? Bērnudārzā saka, ka mana mamma ir slavenība!” Un tad es viņai skaidroju, kas ir slava, kas ir atpazīstamība.

Taču tevi pazīst vai uz katra stūra! Netraucē?

Tā ļoti, ļoti nē.

Nevari taču pa pliko aiziet uz jūru papeldēt...

Kāpēc ne? Es to daru diezgan bieži. Atpazīstamība? Mana laime ir tā, ka tad, kad sāku strādāt televīzijā un lēnām kļuvu atpazīstama, vēl nebija ne sociālo tīklu, ne mobilo telefonu ar jaudīgām videokamerām, turklāt cilvēkiem bija citādākas vērtības, viņi nebija tik kāri ielīst citu dzīvē. Tāpēc tad, ja arī atļāvos kādu vaļību, tas palika nepamanīts. Turklāt pati taču lieliski saprotu, ka publiskās vietās ir attiecīgi jāuzvedas. Ir jārēķinās, ja dejosi bārā uz galda, to var kāds arī nofilmēt un publiskot. Protams, ja tas ir vienalga, vari arī dejot, bet pēc tam nesūksties, ka tas ir nonācis publiskā apskatē.

Kaut gan – ir bijuši gadījumi. Jā, man ir jārēķinās, ka esmu atpazīstama, tā ir mana darba blakne.

Šī atpazīstamība ir kādu reizi arī palīdzējusi?

Bet, protams! Sveiciens maniem mīlulīšiem ceļu policistiem! Žēl gan, ka ātruma kontroles radaru tagad ir tik daudz...

Patīk braukt ātri?

Nē! Bet man taču katru rītu jābrauc uz darbu radio. Man patīk no rītiem ilgāk pastāvēt dušā, ilgāk krāsoties, matus sakārtot... Un tad iestājas pēdējais brīdis līdz tiešajam ēteram, un man jāsteidzas uz darbu. Ceļi taču tukši, kāpēc gan nepabraukt ātrāk? Diemžēl manā maršrutā ir pieci radari. Es gan neteikšu to summu, ko gadā samaksāju sodos par ātruma pārsniegšanu. Toties pensionāram jaunu gūžu ielieku. Vismaz tā sev iestāstu, ka manis samaksātā soda nauda aiziet valsts budžetā, tā ir mana artava mūsu pensionāriem.

Piecelies taču dažas minūtes agrāk, ietaupīsi naudu!

Ja tas būtu tik vienkārši… Es jau tā ceļos pulksten piecos! Bet vispār man ļoti patīk agrie rīti. Turklāt es neesmu no tiem lielajiem gulētājiem. To var pateikt jebkurš mans draugs, ar kuru esam braukuši ekskursijās un gulējuši kopā vienā viesnīcas numuriņā, – ka es krītu uz nerviem ar savu agro celšanos un dīdīšanos no rītiem. Man jau šķiet, ja ilgi guli, tad noguli dzīvi.

Tev bērni jau lieli, prom no mājām. Kā pašai šķiet, dzīve tikai tagad sākas un uzņem apgriezienus?

Hermīnei rudenī būs 18 gadu, viņa jau otro gadu mācās licejā Nīderlandē, arī Grieta sen prom no mājām. Jā, man ir iesācies cits dzīves posms, kas saucas – kad bērni jau izlidojuši no ligzdas. Nekādas vainas! Nevajag bērnus ilgstoši turēt pie sevis. Es pati no mājām aizgāju 15 gados, un tas bija labākais lēmums dzīvē! Projektā "Saimnieks meklē sievu" esmu tik daudz redzējusi tos “gūstā” paņemtos dēlus, kurus mātes nelaiž dzīvē... Ne viņos patstāvības, ne uzņēmības! Vēl trakāk, ja ģimenē vienā virtuvē kopā ir divas sievietes – māte un meita. Ķīniešiem pat esot hieroglifs, kas apzīmē vārdu “nelaime”, un tajā attēlotas divas sievietes zem viena jumta. Arī pēc pašas pieredzes varu teikt, ka man ir tāds ego, ka manā virtuvē ir tikai mani noteikumi. Kad atbrauc Grieta vai Hermīne, lai arī cik mums būtu mīļas un labas attiecības, tiklīdz redzu, ka manā virtuvē tiek ieviesta viņu kārtība, varu uztaisīt reālu traci! Lai gan viņas ir vienīgās, kuras var tur šiverēt, jo man taču vajadzēs kādu, kas to slaveno ūdens glāzi kādreiz pienesīs. Mana virtuve ir mana sarkanā līnija!

Pieminēji sarkanās līnijas. Vai ir vēl kāda?

Protams! Piemēram, mans privātums. Manā mājā var nākt tie, kurus vēlos pie sevis redzēt, nevis tie, kas iedomājas, ka var to darīt. Bet visvairāk es baidos nodot savus principus. Jo dzīve taču tik ļoti kārdina spert kļūmīgo soli.

Kas tie ir par principiem?

Ir jābūt skaidrai saprašanai par vērtībām, kas ir tava valsts, tava zeme. Ir jāsaprot, ka brīvība, kas dota, lai dzīvotu pašam savā valstī, ir nenovērtējama dāvana. Ir jāsaprot, kā var palīdzēt savai zemei, un te ir ļoti strikta robeža – nekoķetēt ar ienaidnieku. Es šo robežu sev novilku ar Krieviju 2014. gadā un uzskatu, ka Latvijas iedzīvotājam, kuram ir sirdsapziņa un svarīgas vērtības, ir skaidri jāpieņem lēmums – jo mazāk sakaru ar to zemi, jo labāk. Ir jānovelk šī robeža un skaidri jāpauž – ar jums man nav pa ceļam! Un tās ir manas lielās sarkanās līnijas – es nesaprotu šos kolaborantus, kuri koķetē: “es nosodu, bet to asiņaino naudu tomēr aizbraukšu papelnīt”. Ja kāp uz lielās skatuves, ja ar savu piemēru rādi, ka esi ideāls un pareizs, ar savām dziesmām paud dzīves vērtības, bet tajā pašā laikā esi gatavs grābt asiņaino naudu, tad es paturu sev tiesības skaļi pateikt, ko par to visu domāju. Un vēl viena sarkanā līnija – ja kāds manā klātbūtnē slikti runās par manu zemi...

Vīriešiem tā sauktajā četrdesmitgadnieku krīzē uznāk vēlme beidzot īstenot visādus untumus – nopirkt moci, kāpt kalnos. Tev februārī būs 55, kādi untumi ir tev?

Es gribu iemācīties braukt ar ūdensslēpēm, lai ķertu tādu pašu kaifu kā no kalnu slēpošanas. Noraidīju šo vēlmi kosmosā un nu esmu no vīra dzimšanas dienas dāvanā saņēmusi ūdensslēpošanas kursus. Trenerīte jau zvanīja, vaicāja, kad sāksim mācīties. Man gribas piešķirt vasarai jēgu, es nevaru tā vienkārši gulēt pludmalē un neko nedarīt. Vēl man gribētos iemācīties skaisti dejot tango. Tikai diemžēl nav, ar ko, jo vīrs kategoriski atsakās. Viņš pat ieteica, lai es ejot dejot ar saviem draugiem gejiem.

Toties esi lieliskā formā! Kā izdevās atbrīvoties no liekajiem kilogramiem?

Sniegšu visiem padomu – tas notika stingrā ārstu uzraudzībā. Man sākās gastroenteroloģiskās problēmas, un ar savu ārsti mēģinājām atrast tam iemeslus. Izrādās, ka nepanesu miltu izstrādājumus, tāpēc no tiem atteicos. Protams, vajag arī izvairīties no cukura. Papildus man palīdzēja arī tas, ka man patīk fiziskas nodarbes, un būsim atklāti – jāsaprot, ka vecumā pēc 50 gadiem nevar vairs rēķināties, ka “pulveris būs sauss”, tāpēc ir divreiz vairāk jākustas. Ir jāatrod sev sporta veids, kas interesē un patīk. Joga man bija par lēnu, es atradu lielisku treneri Inesi Ļubinsku, bijušo mākslas vingrotāju, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas pasniedzēju, pie viņas individuāli trenējos sporta zālē pēc speciāli man izstrādātas programmas. Trenažieri, spēka vingrojumi un daudz kas cits. Un, re, ir rezultāts! Vēl es daudz staigāju, kas tad man – iziet pastaigās gar jūru ar suņiem. Lai gan, kad eju savā tempā, suņus neņemu līdzi, jo viņiem tas ir par ātru! Tātad, ja gribi novājēt, tas ir jādara kompleksi – ārsts, kurš nopietni izmeklē veselību, pēc tam treneris un pašdisciplīna.

Un nevis kaut kādas pretdiabēta tabletes, kas palīdzot novājēt...

Ko tik es savā dzīvē neesmu darījusi, lai nomestu svaru! Pat dzērusi ābolu etiķi no rītiem! Un jēga? Vienkārši ir jādisciplinē sevi, jāaiztaisa mute, lai mazāk ēstu, un vairāk jāsporto.

Nu nākas savu drēbju skapi pamatīgi izrevidēt, pilnībā nomainīt garderobi...

Nav tik traki. Turklāt man ir, kam savas drēbes atdot. Es pat pērku tās ar skaidru domu, ka atdošu tam un tam. Mans amats pieprasa, lai staigātu ne gluži pašās lētākajās kleitās, un jāapzinās, ka nevaru vienu un to pašu uzvilkt uz katru pasākumu, tāpēc rēķinos, ka jānopērk kas šikāks. Un man nav žēl, jo zinu, kur šīs drēbes nonāks tālāk. Tas ir tāpat kā ar grāmatām, es tās pērku ar domu, ka izlasīšu un nodošu tālāk citiem. Lasīt man vajag daudz, jo grāmatas bagātina valodu, bet mans profesionālais darbības žanrs ir runas māksla.

Oktobrī tev būs jauns runas žanra projekts – stāvizrāde "Ir vēl".

Jā! Pirmā mana monoizrāde bija pirms pieciem gadiem. Kāpēc nākamā nebija ne agrāk, ne vēlāk? Man reiz draudzenei bija salūzis telefona aparātam zvans, un mums bija noruna, ka stundās un pusstundās viņa drošības pēc pacels klausuli, lai vismaz tā mēs varētu sazināties. Ar mani ir kaut kas līdzīgs, pirms pieciem gadiem bija tā apaļā stunda, kad biju gatava runāt, un tagad ir kārta pusstundai. Tā pirmā izrāde bija liela mana saņemšanās, jo nezināju, vai cilvēkiem patiks, vai viņiem būs svarīgi tas, ko stāstu. Taču man ir vēl daudz lietu rezervē, ko stāstīt. Man pat draugi saka, jāraksta grāmata, jo manā dzīvē bijuši tik daudzi un dažādi notikumi. Taču es neesmu rakstītāja, tas nav mans žanrs, es pārvaldu runas žanru. Tāpēc labāk to visu stāstu. Mums visiem šie pēdējie pieci gadi bija ļoti dīvaini, un mans uzdevums cilvēkiem ir pateikt, ka nav vērts sūkstīties, ka šajā jokainajā laikā var atrast arī, par ko priecāties un pasmieties. Varbūt kādam tas palīdzēs šos laikus pārvarēt vieglāk. Ir jāpaskatās uz dzīvi no ironiskās puses. Ir jāmāk pasmieties par situācijām, arī tām, par kurām parasti pieņemts sūkstīties. Tieši tā es mēģinu dzīvot!