"Nokavēsi pusdienas, meklēs ar policiju!" - Artūra Reinika Itālijas ceļojuma rozīnītes
Populārais mūziķis, pedagogs un zemessargs, aizrautīgais ceļojuamu iespaidu krājējs Artūrs Reiniks atgriezies no brauciena pa Lombardijas un Pjemontas reģioniem Ziemeļitālijā. Reiniks Itālijā ir jau piekto reizi, bet joprojām krājas īpašas rozīnītes, ar kurām padalīties.
“Itālijas teritorija savulaik sastāvējusi no sīkām karaļvalstīm, un pēc to apvienošanas arī mūsdienās pastāv atšķirības. Piemēram, sardīnieši neuzskata sevi par itāļiem, bet pārējie itāļi savukārt uz sardīniešiem skatās ar pārākumu. Neapolieši arī sevi neuzskata par itāļiem. Toties visi itāļi draudzīgi saka, ka Roma vispār nav nekāda Itālija. Ziemeļi, bagātais gals, vīzdegunīgi runā par dienvidniekiem, un otrādi – dienvidnieki ne visai labi izsakās par ziemeļniekiem. Kaut arī ziemeļi un dienvidi neizjūt lielu mīlestību viens pret otru, taču tajā pat laikā kaut kāda kopības sajūta tomēr ir. Teiksim, ziemeļitālim prasīsi, kur ir vislabākā olīveļļa, un viņš pat nedomājot šaus laukā – Dienviditālijā!” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Reiniks, kas uzzinājis, ka itāļus ne visai labi ieredz blakus esošās Šveices iedzīvotāji: “Jo itāļi brauc “lielās masās” iekšā Šveicē strādāt, tādējādi atņemot vietējiem darba vietas.”
Nokavēsi pusdienas, meklēs ar policiju!
Itāļi ēd stingri noteiktos laikos, un tie ir dzelžaini jāievēro. Ja, piemēram, pulksten 12 ieplānotas pusdienas, tieši tajā stundā tev jāierodas. “Kad mūsu gide Itālijā mācījās, diezgan ilgstoši bija jādzīvo itāļu ģimenēs. Viņa atzina, ka tas ir bijis gana smags pārbaudījums. Vienreiz neesot ieradusies uz pusdienām, un saimnieki viņu meklējuši gandrīz vai ar policiju. Ja cilvēkam nav nopietnu iemeslu un viņš neierodas uz pusdienām, tātad notikusi nelaime. Pēc tam viņa nedēļu staigājusi vainīga un mēģinājusi saimniekiem visādi izdabāt, lai piedod “baiso grēku”,” smaida Artūrs.
Zinām, ka itāļi masveidā ēd pastu visos iespējamos variantos un arī picas. “Tā kā tie ir miltu izstrādājumi, vienmēr tūristiem, kuri atbrauc uz Itāliju, pirmais jautājums – kāpēc itāļi nekļūst korpulenti? Par picām nezinu teikt, bet ar makaroniem ir tā – ēd tos bieži, bet saimnieces pirms katras ēdienreizes rūpīgi sver porcijas, kuras svārstās svarā no 80 līdz 100 gramiem. Tāpēc arī itāļi nekļūst resni. Saka, ka cilvēkam vajag dienā ēst bieži, bet maz, un izskatās, ka itāļi pieturas pie šī principa,” spriež pieredzējušais ceļotājs.
Stipras kafijas tasīti izmet kā šņabja glāzīti
Itāļi arī interesējas par latviešiem. Nevarot saprast, kā latvieši brokastīs var ēst kaut kādas desas, uzgriežamās gaļas, treknumus. Tas turieniešiem esot pilnīgi nepieņemami – šādas “smagas” lietas galdā likt brokastīs! Savukārt Artūrs novērojis kādu karstasinīgās tautas paradumu: “Man šķita, ka visās valstīs tās stiprās kafijas malko maziem malciņiem, izbauda, izgaršo. Bet itāļi stiprās kafijas krūzīti izmet kā šņabja glāzīti. Toties šņabi, ko pie mums veči mīl izraut vienā elpas vilcienā, viņi izgaršo pa malciņam…”
Starp citu, itāļiem viena no galvenajām sarunu tēmām pie pusdienām esot – ko ēdīsim vakariņās? “Itāļu ģimenēs ir tradīcija, ka kopā dzīvo dēli, meitas, vedeklas, mātes, tēvi, vairākas paaudzes. Un tur valda matriarhāts, māte gandrīz vai nosaka, ar kuru meiteni dēlam precēties, ar kuru neprecēties. Māte kopā ar ģimenes sievietēm gatavo visas ēdienreizes. Beidzas viena, gatavo nākamo ēdienu, bet veči pa to laiku iedzer vīnu vai ko stiprāku, sievietes mazgā traukus un veic praktiskus darbus. Viņas visu laiku ir kopā. Gide stāstīja, ka tur ģimenēs sievietes visu laiku kopā čupojas, viņa reiz nav izturējusi un pavaicājusi: jums kā meitenēm, kā jaunām sievietēm negribas kaut mirklīti norobežoties kaut kādā savā privātajā telpā? Vienām pašām, nevis visu laiku atrasties kopā?"
Itālietes bija lielā nesaprašanā par šo jautājumu: kam tas vajadzīgs? Viņām nav absolūti nekādas vajadzības būt pašām ar sevi. Vēlas būt barā.
Itālijā sievietes cenšas dzemdēt pēc iespējas vēlāk, jo uzskata, ka maksimāli jāizbauda dzīve un jāiegūst dzīvē stabilitāte, bet, kad redz, ka “pulkstenis zvana”, kad vairs nevar vilkt garumā, tad dzemdē. Ne velti Eiropas Savienībā itāļu sievietes esot tās visvecākās dzemdētājas. “Itālijā daudzi vīrieši līdz pat 40 gadu vecumam dzīvo pie mammas, viņa arī apmaksā komunālos maksājumus, pabaro, izmazgā dēlam drēbes. Tas Itālijā skaitās normāli, ka četrdesmitgadnieki ir absolūti memmes dēliņi,” nošausminās Artūrs.
Īpaša attieksme pret dzīvniekiem
Izrādās, Itālijā suņi drīkst iet pilnīgi visur, arī bez uzpurņiem. “Problēmu neesot absolūti nekādu, jo šīs suņu šķirnes jau gadu desmitiem un pat simtiem tiek mērķtiecīgi selekcionētas. Kad kucēns piedzimst, tam jau gēnos ir tas, kā pareizi jāuzvedas. Savukārt klaiņojošu kaķu Itālijā nav vispār. Ja pēkšņi kaķenītei “gadījies”, visi kaķēni tiek adoptēti. Itālis nekad nepaies garām, ja kaķītis vienkārši klīdīs pa ielu. Atradīs saimnieku vai adoptēs – tas viņiem ir kā likums. Dzīvnieku šajā valstī no rokas nevar vispār iegādāties – šāds variants nepastāv. Viss ir jādara oficiāli, vajag reģistrēt ar dzīvnieku pasēm, un tikai tad, kad esi izgājis īpašu skolu, kur kārtīgi māca, kā jāizturas pret dzīvniekiem, kā tie pareizi jāaudzina, drīksti domāt par tā iegādi. Ja esi izdomājis iegādāties kaut vai papagaili vai kaķi, vienalga ko, tev obligāti jāņem pāris, jo uzskata, ka vientulība dzīvniekam ir traumējoša. Ja neesi gatavs ņemt divus, tad vispār neko nevari iegādāties. Tas ir tiešām kolosāli, ka Itālijā domā par dzīvnieku labsajūtu,” priecājas Reiniks.
"La Scala" uzgavilēja latviešiem
Uz Artūru lielu iespaidu atstāja Milānas operteātris "La Scala", kurā jau pirms gadiem esot bijis. “Savulaik dziedāju Dobeles skolotāju korī, braukājām pa dažādiem konkursiem, bijām arī Milānā un gājām skatīties operu. Vai tur risinājās remonts vai kas cits, bet mēs tālāk par vestibilu netikām. Taču – ja esam atnākuši, jāuzdzied! Tad nu mūsu koris tur nodziedāja latviešu tautas dziesmu. Saradās japāņu tūristi, mūs fotografēja, uzņēma video, visi bija sajūsmā. Vestibilā ir lieliska akustika – mēs vareni izskanējām. Kad atbraucām uz Latviju, mums prasīja, kā tad gāja konkursā? Mēs ar humoriņu teicām – mūsu dziedājumam uzgavilēja "La Scala" operā! Protams, nepiebilstot, ka tā nebija skatuve, bet operas vestibils.”
Nu atkal ierodoties Milānā, Reinikam radusies iespēja tikt tālāk par vestibilu. “Tie, kas bijuši Milānas opernamā, noteikti piekritīs – āriene nekāda. Pat Vjetnamā opernams ārēji bija daudz grandiozāks, nerunājot nemaz par Rīgas Balto namu, kurš jau no ārienes izskatās pompozs un prestižs. Milānas opernamam paskats ir ļoti necils, nevar pat iedomāties, ka tas ir slavenais "La Scala", uz kura skatuves kaut vienreiz mūžā dziedāt tiecas visas pasaules dziedoņi. Toties, ieejot telpās, – jā, tur valda greznība.”
Teātris esot celts par milāniešu naudu, augstmaņu līdzekļiem, un ievērojamākie no tiem pirkuši paši sev ložas. “Augstmaņi uz operizrādēm veda līdzi savus pavārus, jo opernamā atradās virtuve, kurā visi pavāri, kamēr kungi skatījās izrādi, gatavoja bagātniekiem izmeklētas maltītes. Tieši tā dēļ "La Scala" bieži degusi. Tāpat zināms – ja apmeklētājiem apnika skatīties izrādi, tad opernamā atradās arī kazino, kas bija vērtīgs ar to, ka tolaik bija vienīgais tāds Milānā. Ja gribēji tikt šajā spēļu ellē, bija jāpērk biļete uz operteātri. Un kazino vienmēr bija kupli apmeklēts,” vēstures faktus izklāsta stāstītājs.
“Itāļiem ir talants “taisīt” naudu tur, kur nevienam citam tas neienāktu prātā. Tas ir no dabas dots, vienmēr kaut ko izdomā. Piemēram, kāds itālis, tagad miljonārs, izdomājis pārdot pudelēs Milānas gaisu emigrantiem. Pēc tam izprātojis vēl vienu fīču. Kad valstī pieņēma likumu obligāti autovadītājiem likt drošības jostas, viņš izdomāja T kreklu ar virsū uzdrukātu drošības jostu. Tie “aizgāja” pasakainos kvantumos, radītājam atnesot milzu naudu. Kas par domas lidojumu!” pasmej ceļotājs.Bet kas itāļus šokē latviešos? “Viņi ir vienkārši apstulbuši, ka Latvijā ļoti svarīgi ir kapu svētki. Itāļi nevar saprast, kā var kapu svētkos klāt galdus, ēst, dzert. Tāpat bērēs – nupat apglabāts cilvēks, un tagad visi mielosies? Itāļu skatījumā tas ir kaut kāds barbarisms, ka mēs savdabīgus nāves svētkus svinam,” stāstu pabeidz Artūrs Reiniks.
