Taisnīgs, drosmīgs un dzīvespriecīgs - kolēģi dalās atmiņās par viņsaulē aizgājušo TV leģendu Edvīnu Dāvidsonu
Aizvadītās nedēļas pirmdiena Latvijā atnāca ar sēru vēsti - 84 gadu vecumā mūžībā aizsaukta Latvijas sporta žurnālistikas leģenda, ilggadējais Latvijas Televīzijas darbinieks Edvīns Dāvidsons.
Viņš bija īsta sabiedrības dvēsele, bet savus ziņu sižetus spēja veidot ar tādu knifu, ka tie vienmēr iespiedušies atmiņā. Savu kaislību uz kino Edvīns izmantoja arī žurnālistikas darbā, mākot notikumos saskatīt ko īpašu un to parādīt arī skatītājiem. Žurnālam "Kas Jauns" atmiņās par Edvīnu Dāvidsonu dalās viņa kolēģi televīzijas sporta redakcijā Māris Rīmenis un Normunds Melderis.
Lielisks stāstnieks
“Kad astoņdesmito gadu beigās sāku strādāt Latvijas Televīzijā, tad Edvīns jau bija liels korifejs, gandrīz vienīgais, kurš sporta ziņās “gāja kadrā”. Edvīns savos ziņu sižetos izcēlās ar īpašu pieeju, un tas viņam nāca no kinofilmām, ko mīlēja skatīties, jo bija ļoti, ļoti liels filmu cienītājs, īpaši franču kino. Edvīns savus sižetus vienmēr taisīja ar kādu odziņu, viņš vienmēr mācēja atrast ko īpašu,” atminas Māris Rīmenis, uzsverot: “Viņa reportāžas patiešām bija ļoti labas, viņš cītīgi piestrādāja pie tām, spēja izdomāt specifiskas kadra nianses, stāvēja operatoram aiz muguras un stāstīja, ko un kā vajag nofilmēt. Edvīns bija ļoti radošs.”
“Daudzi viņu atceras kā sporta komentētāju, bet patiesībā viņš sporta pārraides komentēja diezgan maz. Viņš savā būtībā bija izcils sižetu taisītājs, stāstnieks,” piebilst Rīmenis, sakot – ar viņu bijis interesanti runāties, turklāt par jebkuru tēmu, ne tikai par sportu: “Edvīns bija labākais anekdošu stāstītājs, kādu esmu pazinis. Viņš bija sabiedrības dvēsele, bet pats galvenais – ļoti, ļoti drosmīgs. Īsts cīnītājs! Viņš nebaidījās paust savu viedokli, iestājās par taisnību un arī drosmīgi rīkojās. Kā jau bijušais bokseris, viņš ne no kā nebaidījās.”
Iekļūst OMON bāzē, intervē Havelu
Un te Māris Rīmenis izstāsta vairākus notikumus: “Barikāžu laikā Edvīns bija pirmais žurnālists Latvijā, kurš iekļuva OMON bāzē. Visticamāk, izmantojot savas pazīšanās cīņu sportā, Edvīns to kaut kā sarunāja un kopā ar operatoru Mārtiņu Jurjānu devās uz OMON bāzi Vecmīlgrāvī. Tajā laikā bija jābūt lielai drosmei, lai ko tādu paveiktu, jo nebija zināms, ko omonieši varētu ar viņiem izdarīt. Taču Edvīns to īstenoja, ieguva vairākas intervijas ar omoniešiem, safilmēja unikālu, visā pasaulē ekskluzīvu sižetu, bet... notika ļoti nesmuks gadījums. Edvīns bija sataisījis pusstundu garu sižetu, taču toreiz pie šprices bija jau Edvīns Inkēns no "Labvakar", un "Panorāmā" šo Dāvidsona veikumu Inkēns parādīja tikai nepilnas minūtes garumā! Edvīns par to bija nenormāli nikns, naids uz Inkēnu bija uz visiem laikiem. Savukārt, kad notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai, tovakar viņš bija izkāpis no trolejbusa pieturā pie Latvijas Universitātes.
Izdzirdot šāvienus, Edvīns jau nebija tas, kurš muks prom, nē, viņš gāja turp, nebaidoties, ka varēja dabūt lodi.
Savukārt augusta puča laikā, kad Latvijas TV bija ieņēmuši omonieši un padomju armija, televīzijas darbinieki pulcējās Latvijas Universitātes aulā. Un tieši Edvīnam ienāca prātā aiziet līdz Zaķusalai un izpētīt, kas LTV ēkā notiek. Tad nu mēs – Edvīns, es un Aloizs Zeps – kājām gājām pāri Akmens tiltam, pie Zaķusalas mūs apturēja jau pirmais armijnieku postenis, taču Edvīns vēsā mierā teica, ka esam sporta žurnālisti, mums jānokļūst televīzijā, lai paņemtu nepieciešamos materiālus. Tā izdevās apvārdot vairākus posteņus, līdz nonācām LTV vestibilā. Tur gan mūs izlamāja un izmeta ārā! Jā, Edvīnam patiešām bija drosme un liela uzņēmība. Starp citu, Edvīns bija arī pirmais no Latvijas, kurš klātienē intervēja Nobela prēmijas laureātu, dramaturgu un Čehijas prezidentu Vāclavu Havelu. Tas bija 1990. gadā, Edvīns atkal caur kaut kādām paziņām, visticamāk, Čehoslovākijas motosportistiem, tika pie Havela, prezidenta, pie kura uz intervijām pasaules visietekmīgākie telekanāli gaidīja rindā mēnešiem ilgi! Edvīns pat Havelam, kurš bija kaislīgs pīpētājs, uzdāvināja bloku ar cigaretēm "Elita".”
Māris Rīmenis teic, ka Edvīns Dāvidsons bijis godprātīgs un čomisks, taču ienīdis čekistus, viņam nekad nav patikuši uzpūtīgi un lecīgi cilvēki. “Bija mums televīzijā viens tāds puspriekšnieciņš, nu ļoti iedomīgs un augstprātīgs tips. Viņš reti kad sveicinājās, bet Edvīns viņu vienreiz pasveicina, visiem dzirdot, otro reizi, trešo, līdz pa visu LTV vestibilu, vairākiem kolēģiem dzirdot, šim priekšniekam tā arī pateica: “Biedri, jūs tur Brīvības ielā dzīvojat?” – “Jā, un kas?” – “Tur netālu no jūsu mājas ir veikals, kur var iegādāties ļoti labus dzirdes aparātus, kas ir vajadzīgi tādiem kā jūs!” Kopš tās reizes šis puspriekšnieķelis vienmēr visus sveicināja.”
Mūža nogalē cīnījās ar veselības problēmām
2003. gadā Dāvidsonu otro reizi piemeklēja insults, taču Edvīns atveseļojās un atgriezās darbā Latvijas Televīzijā. Viņš vēl kādu laiku veidoja sižetus, bet pēc tam, lai pašam nebūtu jābraukā uz sporta pasākumiem, pārgāja uz režisora darbu, montēja sižetus. Bet, kad LTV pilnībā pārgāja uz digitālo formātu, Edvīnam bija grūti pielāgoties jaunajām tehnoloģijām, arī veselība vairs nebija no tām labākajām, tāpēc devās pensijā. Viņam tad bija jau pāri 70 gadiem, LTV bija nostrādājis vairāk nekā 50 gadu. Edvīns, paliekot mājās, laiku veltīja mazbērniem, it sevišķi mazdēlam Otto, palīdzot viņam īstenot sapni par hokejista karjeru.
Par Edvīna Dāvidsona mūža nogali žurnālam "Kas Jauns" stāsta LTV sporta žurnālists Normunds Melderis – viņi par kolēģiem kļuva 1994. gadā. “Kad Edvīns aizgāja no darba, dažkārt ar viņu satikāmies, sazvanījāmies. Mums parasti bija ļoti ilgas sarunas, varēja ieilgt pat līdz pusotrai stundai. Viņu joprojām interesēja sports, kā arī žurnālistika un politika. Mājās Edvīns aktīvi skatījās visdažādākās sporta pārraides, šad tad braucu pie viņa ciemos uz Berģiem, kopā skatījāmies futbolu. Diemžēl pēdējos gados Edvīns diez ko labi vairs nejutās, un, kad piedāvājos aizbraukt, viņš atteica, sakot, ka neesot pietiekami labā formā, ka neizskatoties tik labi, lai uzņemtu ciemiņus. Pēc balss pat izklausījās možs, es pat jokoju – ja jau vēl par sportu un meitenēm var interesēties un runāt, tad jau viss ir kārtībā, taču Edvīns patiešām negribēja, lai pie viņa brauc ciemos.”
Melderis stāsta, ka veselības problēmas Dāvidsonam saasinājās īsi pirms kovidpandēmijas, tad Edvīns nonācis slimnīcā. “Viņu piemeklēja gan insults, gan infarkts. Tas bija 2020. gada janvāris, toreiz vairākas reizes viņu apciemoju slimnīcā, viņam bija grūti runāt, taču Edvīns atguvās. Un interesanti, ka vēlāk daktere Edvīnam stāstījusi, ka viņam tad slimības gaita bijusi ļoti līdzīga kovidam. Bet pēdējo reizi ar Edvīnu sazvanījos kādas divas nedēļas pirms viņa aiziešanas mūžībā. Viņš tad bija senioru aprūpes centrā, un varēja just, ka ir pavisam vājš. Bija grūti ar viņu runāt, jo viņš praktiski neko vairs nedzirdēja. Edvīns man atklāja, ka nejūtas labi ne psiholoģiski, ne fiziski. Bija skaidrs, ka viņam patiešām nav labi,” nopūšas Normunds Melderis.
