Dzimis Spānijā, audzēts Latvijā - kāds ir "Latvijas sirdsdziesmas" uzvarētājs Havjers Fernandezs

Kā vēsta žurnāls "Kas Jauns". Francisko Havjers Fernandezs-Krūzs jau 20 gadu dzīvo Latvijā. Viņš ir spāņu valodas pasniedzējs, teicami runā latviski, šeit viņam ir ģimene un divi bērni, un Latviju viņš sauc par savām mājām. Havjera kaislība ir mūzika, viņš arī aizraujas ar latviešu folkloru, ir spāņu kultūras centra "Séneca" dibinātājs un direktors.

Ko pašam nozīmē šis notikums, ka esi Latvijas dziesmu aptaujas finālā?

O, tas ir interesanti! Nebiju par ko tādu pat domājis. Mēs ar Inesi esam ļoti sen pazīstami. Viņa ir franču valodas skolotāja, es – spāņu, mūs savienoja profesija. Turklāt Inese pie mums mācās arī spāņu valodu. Reiz Inese izteicās, ka grib dziedāt portugāļu valodā, un, tā kā esmu no Portugālei tuva apgabala un man portugāļu valoda ir kā otra dzimtā valoda, palīdzēju Inesei arī ar šo valodu. Tad arī sākām runāt par mūziku, jo es jau 17 gadu dziedu latino mūzikas grupā "Los Nens" un mūzika ir mans hobijs. Nonācām pie idejas, ka vajadzētu dziedāt kopā. Atcerējos, ka 2003. gadā, kad ierados Latvijā pirmo reizi, iepazinos ar Imanta Kalniņa mūziku, tā ir pasaules līmenī, viņš patiešām ir kaut kas īpašs. Es zinu gandrīz visas viņa dziesmas. Tā kā mums ar Inesi bija doma par duetu, nonācām pie dziesmas "Viņi dejoja vienu vasaru". Protams, taisot tik slavenas dziesmas savu versiju, tai ir jābūt cienījamai, nevar dziesmu, ko uzskatu teju par latviešu himnu, izķēmot.

Un ko par jūsu dziesmas versiju saka Imants Kalniņš?

Esmu dzirdējis, ka viņa sievai ļoti patikusi. Paša Kalniņa kunga viedokli gan nezinu. Diemžēl man vēl nav bijis gods ar Imantu Kalniņu iepazīties personiski. Bet atsauksmes par mūsu dziesmu ir labas. Pat Ainars Mielavs esot atzinīgi novērtējis šo versiju. Jā, kad dziesmu bijām jau ierakstījuši, pats lepojos ar rezultātu. Nebija kauns to iesniegt "Latvijas sirdsdziesmas" aptaujā.

Sadarbība ar Inesi Ērmani turpināsies, būs jaunas dziesmas?

Tagad ar Inesi strādājam pie savas koncertprogrammas, kurā dziedāsim dziesmas spāniski, franciski, portugāliski un, protams, arī latviski. Tas mums nav kā komercprojekts, bet gan sirdslieta. Mēs to ļoti gribējām izdarīt, un visu vasaru dosimies koncertos pa Latviju.

Man jau šķiet, ka katrs spānis kopš dzimšanas māk spēlēt ģitāru, bet kā tu nonāci mūzikā?

Spāņiem ir trīs talanti, un katram spānim noteikti būs kaut kas no tiem – mācēs dziedāt, spēlēs kādu instrumentu, dejos. Es ģitāru mazliet spēlēju jaunībā, bet ne jau flamenko, jo man patika metāls, es klausījos rokmūziku. Protams, flamenko ir ģimenes lieta – mans tētis, mans vectēvs – visi ģimenē spēlēja un dziedāja flamenko. Kopā pagalmā stundām dziedājām un ar plaukstām izsitām ritmu jeb palmas. Es jau kopš skolas laikiem vienmēr esmu bijis kādā mūzikas grupā. Man patīk dziedāt! Pārsvarā dziedu, jo, lai arī māku spēlēt ģitāru, citi to dara labāk par mani. Kad atbraucu uz Latviju, iepazinos ar Aleksandru Kuzminu – viņš tik izcili spēlē ģitāru latino stilā, ka es pat domāju, ka viņš ir no Malagas, nevis no Latvijas! Kopā izveidojām grupu "Los Nens".

Ko vispār nozīmē "Los Nens"?

Puiši! Kad sākām muzicēt, draugi teica: šie puiši labi spēlē! Tā arī nosaucām sevi par "Los Nens" jeb Puišiem. Mūzika man ir svarīga kopš pašas bērnības. Nezinu, vai vispār varētu bez tās dzīvot.

Pats reiz esi izteicies, ka nemāki dziedāt, taču ar "Viņi dejoja vienu vasaru" esi aizrāvis klausītāju sirdis.

Es tik tiešām nemāku dziedāt! It sevišķi, salīdzinot ar Inesi. Nē, nē, kas es par solistu! Kaut arī man ir pamatizglītība mūzikā, esmu divus gadus mācījies solfedžo. Starp citu, Spānijā nemaz nav tik izplatītas mūzikas skolas, nav kā Latvijā, kur reti kurš nedzied korī vai nedejo deju kolektīvā, vai nav pabeidzis mūzikas skolu. Latvieši ir muzikāli ļoti izglītota tauta, tas ir visur redzams!

Pieminēji, ka spāņiem ir trīs talanti – dziedāšana, muzicēšana un dejošana. Kā pašam ir ar dejošanu?

Kaut ko jau māku... Bet... Spānijā, ja nemāki dejot, diez vai kādreiz apprecēsies. Kaut gan tētis kopš manas bērnības vienmēr ir teicis: “Mācies stāstīt anekdotes un labi gatavot ēst, jo glīts neesi, tāpēc citādāk pie sievas netiksi!” (Smejas.) Vīriešiem mācēt dejot – tas ir ļoti svarīgi. Ja satiec meiteni, būs jādejo, agrāk vai vēlāk, bet būs! Esmu pārsteigts, ka latviešu puiši ļoti maz dejo. Negaidiet, ka ārzemju puiši izdancinās jūsu meitenes. Dariet to paši!

Bet tēta padomu par anekdotēm un ēst gatavošanu esi ņēmis vērā?

Ak, jā! Es to tik vien daru, kā gatavoju ēst un stāstu anekdotes!

Drīz būs 20 gadi, kopš esi Latvijā, un uz Latviju tevi atveda mīlestība. Saprotams, ka vīrieši sievietes dēļ ir gatavi uz visu, bet ar ko tevi paķēra Latvija, ja paliki šeit?

Biju jauns, iemīlējos latviešu meitenē, braucu ciemos pie viņas. Bija plāns te palikt tikai gadu, kamēr viņa pabeigs studijas. Taču iemīlējos ne tikai latvietē, bet arī Latvijā. Turklāt jau visai ātri tiku pie darba savā profesijā, jo šeit bija, kam pasniegt spāņu valodu, ne tā kā Spānijā, kur spāniski runā visi. Un dzīve Latvijā nav tik slikta, lai no tās bēgtu prom! Es tiešām iemīlējos šajā zemē un vairs netaisos prom. Ja ļausiet palikt, palikšu līdz mūža beigām.

Ar ko tieši Latvija tevi piesaistīja?

Pats pirmais bija aizraujošā daba. Jo mana pirmā iepazīšanās ar Latviju nebija Rīga, bet gan Piebalgas puse. Ja brauc uz Vecpiebalgu, tad vai nu tu iemīlēsies Latvijā, vai arī tev vienkārši nav sirds! Es iemīlējos Latvijas dabā, iemīlējos vēsturē, iemīlējos kultūrā, iemīlējos tajā oriģinalitātē, kas ir tikai šeit! Tas ir tik pārsteidzoši, ka tikai divi miljoni cilvēku spējuši radīt ko tik skaistu kā Latvija. Tas ir tik neiedomājami, ka no tautas, kurā ir tikai divi miljoni cilvēku, nāk tādi ģēniji kā Imants Kalniņš un daudzi citi. Jūsu ir tik maz, bet tik daudz talantu! Un tas liek iemīlēties šajā zemē. Vienkārši latviešiem vajag atbrīvoties no kompleksiem, ka esat maza tauta un ne uz ko neesat spējīgi. Nē, jūs esat izcili, talantīgi, jums tikai jāiemācās pasaulei to pastāstīt. Visi mani spāņu draugi un radinieki, kas atbraukuši pie manis uz Latviju, ir patīkamā sajūsmā par šo zemi.

Kā tev ir ar latviešu virtuvi? Tā taču ir pavisam atšķirīga no spāņu.

Ak, jūsu gastronomija ir burvīga! Protams, man nācās to iepazīt no nulles, taču tā nelika vilties. Latvijas virtuve ir izcils savienojums, kurā saplūdušas apkārtējo tautu un reģionu ēdienu tradīcijas. Es nenormāli fanoju par auksto zupu. Traki patīk! Principā ik gadu gaidu vasaru tikai tādēļ, lai varētu ēst auksto zupu. Un latviešu kūpinājumi... Tā ir īsta māksla, tāpat kā alus brūvēšana. Tagad droši varu teikt, ka Spānijā alu brūvēt nemāk. Ja kaut kur atrodu spāņu alu, nostalģijas pēc varu vienu mazu pudelīti pagaršot, bet, piedodiet, ne vairāk. Es esmu piebaldzēns!

Par ko sevi tagad vairāk uzskati – par spāni vai latvieti?

Kad aizbraucu uz ārzemēm un man jautā, no kurienes esmu, atbildu, ka no Latvijas. Protams, dzimis esmu Spānijā... Tā ka par mani var teikt, ka šis produkts ir radīts Spānijā, bet audzēts Latvijā. Bet es tiešām negribu izvēlēties – esmu spānis vai latvietis. Kāpēc es nevarētu būt abi divi? Vienīgi, kad notiek futbola čempionāti, tad gan esmu spānis. Kā gan es nefanošu par Spānijas futbolu? Un, par laimi, Latvija pret Spāniju spēlē ļoti reti, un, ja būtu šāda spēle, tad gan man rastos problēmas (smejas). Bet hokejā gan viss skaidrs, tad es esmu latvietis.

Ko darīji Pasaules kausā basketbolā, kur Latvija taču spēlēja ar Spāniju?

O, jā! Tad man bija ļoti grūti! (Smejas.) Bet, atbildot, kas es īsti esmu, vispareizāk būtu teikt – esmu Latvijas spānis! Es varu domāt spāniski, bet Latviju sevī jūtu katrā porā, tā ir mana zeme, mani cilvēki, mana kultūra.

Latviju sauc par mājām?

Protams, viennozīmīgi! Mana mamma gan vēl tagad, pēc šiem 20 gadiem, notur sevī cerību, ka kādreiz atgriezīšos Spānijā, bet, kad aizbraucu pie viņas ciemos, atgriežos Latvijā, jo Latvija ir manas mājas jau ļoti ilgi.

Latviešu valodu bija grūti iemācīties? Labi, esi filologs, zini vairākas valodas, tā ka pieredze jau ir, un tomēr?

Valodas nav ne grūtas, ne vieglas. Ir tikai attieksmes jautājums – ja gribi mācīties kādu valodu, tad arī iemācīsies. Es nekad neesmu gājis uz latviešu valodas kursiem, taču iemācījos diezgan ātri. Galvenais ir gribēt. Protams, ir grūti mācīties deklinācijas, ir grūti izrunāt garumzīmes, kas arī man joprojām ne vienmēr sanāk, bet, ja gribi komunicēt ar cilvēkiem viņu valodā, to var iemācīties.

Vai esi Latvijas pilsonis?

Es gribu beidzot sakārtot šo jautājumu. Agrāk tas man nebija tik svarīgi, es gribēju saglabāt Spānijas pilsonību, jo esmu dzimis Spānijā, tur ir mani draugi, mamma, bet tagad ļoti, ļoti apsveru iespēju kļūt par Latvijas pilsoni. Jo pasaule ir mainījusies, un es gribu iestāties Zemessardzē, lai aizstāvētu Latviju.

Tiešām plāno stāties Zemessardzē?

Vajadzētu! Un ne tikai man, bet visiem!

Kā Jāņus svinēsi?

Kā jau katru gadu, pa riktīgo! Laukos, ar dziesmām, dejām un ugunskuru. Agrāk katru gadu līgoju Piebalgā, kur ar lāpām rokās kaimiņi dziedot devās cits pie cita ciemos... Dziedāt Līgo dziesmas – tas ir ļoti, ļoti skaisti! Esmu svinējis arī Jēkabpilī, Daugavas krastā. Tas bija tik burvīgi – redzēt visus ugunskurus Daugavas pretējā krastā. Satriecošs skats!

Spāņiem vārds Jānis ir Huans, bet populārāks vārds ir Havjers? Ko šis vārds nozīmē, varbūt Dižjānis?

Nē! Havjers ir basku vārds, un basku valodā tas nozīmē ‘jaunā mājā’!

Ar meiteni, kuru iemīlēji un kuras dēļ iemīlējies Latvijā, esat šķīrušies, bet kā ir tagad – Latvijas spāņa sirds ir brīva?

Nē! Es šķīros ļoti, ļoti sen un esmu jau atkal atradis iemeslu neatgriezties Spānijā! Man šeit ir skaista ģimene.