Aktieris Egils Melbārdis: "Dēla izskološana ir mans mūža lielākais projekts"
Latvijas Nacionālā teātra aktieris Egils Melbārdis ar sievu aktrisi Annu Klēveri nepacietībā gaida brīdi, kad varēs sumināt dēlu Gustavu Melbārdi, tam Londonā absolvējot teātra un mūzikas augstskolu "Mountview Academy of Theatre Arts".
Plašāka publika pazīstamā aktieru pāra dēlu Gustavu Melbārdi iepazina pirms dažiem gadiem, kad izskatīgais puisis piedalījās TV šova "X faktors" pirmajā sezonā. Pēc tam ar kolēģiem nodibināja grupu "Insomnia", taču pēc Rīgas Doma kora skolas pabeigšanas profesionālo nākotni izlēma saistīt ar mūziku un aktiermākslu ārpus Latvijas.
Lai jaunais, talantīgais mūziķis Gustavs Melbārdis varētu piepildīt sapni un izglītoties vienā no pasaulē vadošajām teātra un mūzikas augstskolām, ģimene lūdza palīdzību. Tauta pirms trim gadiem saziedoja vairāk nekā 13 tūkstošus eiro. Tas bija neatsverams atbalsts jaunieša ģimenei, jo viena mācību gada izmaksas prestižajā britu augstskolā sasniedz 21 tūkstoti eiro, savukārt dzīvošanas izmaksas ir ap 15 tūkstošiem eiro.
Gustava tētis Egils Melbārdis nu sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atzīst, ka ir neizmērojami gandarīts un priecīgs par to, ka izdevies palīdzēt dēlam virzīties tuvāk savam nākotnes sapnim.
Kā jūties faktiski elpas pūtiena attālumā no dēla izlaiduma dienas?
Viss notiek! Cilvēks ir īstajā vietā! Trīs gadi ir pavadīti, un šovasar būs izlaidums! Vēl nezinām, vai būs iespēja tikt uz izlaiduma ceremoniju, bet nupat ar Annu bijām noskatīties dēla trešo diplomdarba izrādi – mūzikls! Iepriekš bija dramatiskā teātra izrāde, un pirmā bija bērnu izrāde.
Gustavs būs mūziķis aktieris – divi vienā. Šī ir samērā jauna profesija, bet ļoti pieprasīta. Redzēs, kā tālāk izvērtīsies. Ja uz Angliju viņš aizbrauca, prazdams spēlēt divus mūzikas instrumentus – bungas un klavieres –, tad nu jau prot spēlēt sešus – vēl arī basģitāru, akustisko ģitāru, akordeonu un kontrabasu!
Mans prieks, protams, ir vārdos neaprakstāms. Un lielākais par to, ka cilvēks zināja, ka tieši to grib. Ka cilvēks izvēlas un pats iet to ceļu uz savu sapni, tas ir apliecinājums tam – ja zina, ko grib, tad šī paaudze var sasniegt ļoti daudz.
Jūs, vecāki, bijāt tie, kas uzrunāja tautu, lūdzot atbalstu piepildīt dēla sapni par studijām Lielbritānijā.
Mēs par šo esam nebeidzami pateicīgi. Šī pirmā brīža palīdzība, kas nāca no sabiedrības, bija akūti nepieciešama. Tālāk kaut kā mistiskā veidā esam paši tikuši ar to galā.
Cilvēku atbalstu lūdzām pašam startam. Summa, ko ļaudis saziedoja, nosedza pirmā gada kopējo izmaksu vienu trešdaļu.
Jums, vecākiem, tāpat bija jāraujas mellām mutēm!
Jā! Bet bija prieks censties.
Vai varētu būt kādi kopīgi projekti, uzstāšanās tēvam ar dēlu?
Skatīsimies, kā viņam viss izvērtīsies tur, Londonā. Jo tā ir pavisam cita pasaule. Tagad nu ir tas brīdis, kad nāk viņu skatīties tur – gan aģenti, gan aģentūras.
Vai Gustavam pašam sanāk ko nopelnīt?
Nedrīkst! Ir konkrēts stundu skaits, ļoti minimāls, ko viņš drīkstētu pavadīt algotā darbā. Kopš Lielbritānija vairs nav Eiropas Savienībā. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc saņēmām dūšu lūgt ziedojumus tautai. Bijām pilnīgā strupceļā, jo Anglija vairs nedod studējošo kredītus ES dalībvalstu pilsoņiem, bet ES nedod studijām Anglijā. Līdz ar to arī darba iespējas ir minimālas, jo studentiem ir studentu vīza, ar ko drīkst strādāt vien pāris stundu nedēļā. Savukārt uz tādiem noteikumiem neviens darbā neņem. Par laimi, Gustavs pēc pirmā studiju gada par labām sekmēm sāka saņemt stipendiju, kas vismaz daļiņu, kaut ēšanu nosedz.
Vai abiem ar Annu bija grūti spert to lūgšanas soli? Vai šī ticība bija tik ļoti pa īstam, ka lūgums izšāvās kā tāds salūts?
Ir tādi brīži, kad racionāli ir grūti tiem pieslēgties. Vienkārši cerējām, ka dabūsim to gatavu jebkādā veidā. Līdzekļu iegūšanai tika izskatītas pilnīgi visas reālās un nereālās iespējas. Pasaulē šādu ziedojumu vākšana sapņu piepildīšanai nav nekas unikāls, taču Latvijā sabiedrība lielākoties tiek uzrunāta, lai palīdzētu kādam izārstēties vai, piemēram, ziedotu līdzekļus, kad pēc ugunsnelaimes kādai ģimenei ir nodegusi māja.
Mums nebija variantu – darījām visu, ko tajā brīdī varējām. Gājām uz visu banku.
Nezinājām ne par pašu pirmo, ne nākamajiem gadiem, vai to spēsim. Gada maksa par studijām ir vairāki desmiti tūkstoši eiro. Tur ietilpst arī dzīvošana. Kā zināms, Londona nav no tām lētākajām vietām, kur dzīvot. No šīs pieredzes varu teikt – ja ir sapņi, uz tiem ir jāiet! Loģiskā domāšana reizēm nestrādā, ir jāstrādā ar citām maņām. Viņš pats šo skolu sameklēja, pats izturēja iestājpārbaudījumus un iestājās.
Kas par dūšu un neatlaidību ko tādu dabūt gatavu! Visai ģimenei.
Dēla izskološana ir mans mūža lielākais projekts.
Ar Annu runājām: kad mums ir kādas problēmas vai nebūšanas, sazvanot Gustavu un klausulei otrā galā dzirdot viņu – pilnīgi pārgurušu, bet tajā pašā laikā ar tik laimīgu balsi –, tas atsver visu. Pilnīgi visu.
Varbūt Gustavs Londonā ir arī jau atradis mīlestību?
Par to jājautā viņam pašam…
Uz kuru pusi Gustavs sliecas – teātra vai kino virzienā?
Pēc mūsu sarunām saprotu, ka viņu visvairāk interesē tieši šī jaunapgūtā profesija, kurā viņš var izpausties gan kā aktieris, gan mūziķis. Un tas der gan kino, gan teātrī. Turklāt Anglijā ir vēl daudz dažādu novirzienu un iespēju, par ko mums te pat īsti nav priekšstata. Piemēram, aktieri, kas piedalās datorspēļu izstrādē. Viņš skolā šo virzienu ir apguvis. Bet mūzikas ziņā ir aranžijas un muzikālā vadītāja iespējas, var arī komponēt mūziku izrādēm, vadīt muzikālās grupas, kas strādā izrādēs. Atkarībā no iespējām tad arī tā karjera viņam veidosies. Dažādības ziņā iespēju ir desmitreiz vairāk nekā Latvijā. Tad jau redzēs, kas būs piedāvājumā un ko viņš pats gribēs.
Nav nedaudz žēl, ka pats neesi sava dēla vietā?
Jā, man nereti uzdod šo jautājumu – vai pašam negribētos būt tur, viņa vietā? Nē! Mēs esam cita laika cilvēki. Es arī nevarētu realizēt to, ko viņš ir izdarījis tur līdz šim. To apzinos.
Ar Gustavu iepriekš esat kopā uzstājušies?
Gustavs no mazām dienām bija ar mums kopā teātrī un no divarpus gadu vecuma ir piedalījies kā aktieris bērnu izrādēs. Sīkstulis, Aicinājums uz pērienu Edmunda Freiberga režijā. Pepijā varbūt bija, bet atceros, kā viņš tur uzskrēja uz skatuves nelaikā, un vismaz vienā Teātra dienas koncertā mēs piedalījāmies visi trīs kopā. Bet tas bija agrā bērnībā, paaugoties viņš ar teātri nepavisam neaizrāvās.
Tad paši saindējāt ar teātri tomēr?!
Jāteic, viņš šo lēmumu pieņēma diezgan vēlu – tieši par teātri. Jo sākumā viņš pabeidza Rīgas Doma kora skolu, kur mācījās džezu, un tikai pēdējā gadā pārgāja uz mūziklu novirzienu, kas ir tuvāks teātrim.
Un cik darbos ir jāstrādā tēvam, lai varētu atļauties dēlu skolot Londonā?
Visu ko daru! Ne tikai strādāju Latvijas Nacionālajā teātrī, bet arī vadu pasākumus, vadu kāzas, dzimšanas dienas, strādāju TV, ierunāju filmas un seriālus, arī tulkoju filmas un raidījumus, pa drusciņai arī kaut kur muzicēju. Esmu arī Teātra darbinieku savienības valdē, vēl arī teātrī arodbiedrības priekšsēdētājs.
Cik ilgi ar sievu un dēla mammu Annu esat kopā?
Nākamgad būs sudrabkāzas!