Egils Melbārdis par savas ģimenes kaislību: "Mums nav kredītsaistību, lai varam atļauties ceļot"

Aktieris spriež, ka piedzīvojumu kāre, vēlme izzināt un savām acīm redzēt citādo viņam iekodēta gēnos. To bērnībā attīstījuši vecāki, kopā ar bērniem, apceļojot Latviju un iepazīstot upes, laivojot vai braucot ar plostiem. Pusaudža gados daudz ceļots ar tautas deju ansambli Vektors.

“Iespējams, tas bija viens no impulsiem, kas ļāva saprast, ka man patīk ceļot. Un, kad piedzima dēls, jau biju nospriedis, ka viņam noteikti jābrauc mums visur līdzi un jāredz pasaule,” stāsta Egils.

Kopīgs ceļojums vismaz dažas reizes gadā kļuvis par ģimenes tradīciju un vienīgo veidu, kā visiem būt kopā ārpus ikdienas steigas un darbiem, veltot nedalītu laiku un uzmanību. Protams, arī gūt iespaidus, informāciju un pieredzi.

“Nu tā ir kļuvusi par nepieciešamību, bez kuras dzīvi būtu grūti iedomāties. Manuprāt, jaunu informāciju vislabāk var iegūt, tieši ceļojot, nevis lasot grāmatas vai skatoties ceļojumu raidījumus,” saka aktieris.

Visus braucienus Egils plāno pats. “Man tas šķiet viegli, un sieva domā, ka man arī padodas. Iespējams, vēlme visu plānot pašam ir saistīta ar profesiju, kurā esmu ļoti atkarīgs no citiem. Citi plāno manu ikdienu no rīta līdz vakaram, un man atliek tikai visiem spēkiem šos plānus realizēt. Dodoties ceļojumā, vēlos pats uzņemties atbildību par savu laiku, kas nav nemaz tik vienkārši, ja jāmēģina sabalansēt vairāku cilvēku vēlmes.”

Ceļojuma plānošana sākas ar galamērķa izvēli, pēc tam seko aviobiļešu rezervācija un maršruta plānošana. “Man patīk visu izplānot diezgan precīzi, tajā pašā laikā atstājot brīvo laiku. Zinu, ka daudzi izmanto pēdējā brīža piedāvājumus, piemēram, veicot naktsmāju rezervāciju, bet es tā nedaru. Ir bijusi rūgta pieredze, kad liekas – gan jau sarunāsim naktsmājas uz vietas, bet, nonākot galamērķī, tas nav nemaz tik vienkārši. Ir grūti paredzēt, kāda būs situācija, it sevišķi dodoties ārpus Eiropas.

Protams, ir vietas, kur plānot ir bezjēdzīgi. Šrilankā, Kendi pilsētā, mūsu rezervēto viesnīcu bija aizslaucījis dubļu nogruvums. Par laimi, tās vietā tika piedāvā līdzvērtīga. Jāpatur prātā, ka pasaule ir ļoti dažāda, un paļauties uz to, ka visur būs man saprotamā veidā organizēta vietējā industrija, nevar. Man tomēr patīk nodrošināties.

Turklāt man nekad nav bijusi iespēja ceļot neierobežotu laiku. Ceļojums vienmēr ir jāieplāno konkrētā laika periodā, un pārsvarā tā ir vasara. Pat ja tā nav vasara, tās ir četras, piecas dienas vai – augstākais – nedēļa, un šajā periodā ir noteikti jāiekļaujas. Un, ja šāda iespēja rodas, negribu zaudēt laiku, meklējot naktsmājas.”

Galamērķi, kas pārspēj pastkartītes

Ceļots ir tiešām daudz, un apetīte rodas ēdot – jo daudzveidīgāka vide, jo interesantāk. Iedvesmojoties no aprakstiem un fotogrāfijām, ģimene mēģina apskatīt vietas, kas šķiet pārsteidzošas. Taču, ja pēkšņi iekrīt trīs vai četras brīvdienas, tiek izvērtētas pieejamo lidojumu iespējas uz saistošiem galamērķiem, kur nav būts.

Aktieris pārliecinājies, ka tikai dažas dienas pilnīgi citā vidē sniedz jaunus impulsus mesties ikdienas darbā. Tā, piemēram, šovasar Egils spontāni aizbrauca uz Grieķiju, jo izdevās atrast čarterreisu uz Krētu ar iespēju izmantot tikai lidojumu turp un atpakaļ.

“Mums bija četras brīvas dienas, tāpēc sāku pētīt, ko vēl var apskatīt Krētas tuvumā. Santorīni atrodas salīdzinoši netālu, un es atcerējos, ka sieva vairākkārt ir teikusi, ka gribētu tur nokļūt.

Bieži mēdz gadīties, ka attēlos izvēlētais galamērķis izskatās iespaidīgāk nekā realitātē, bet Santorīni nebija tas gadījums. Es pat teiktu, ka dzīvē tā pārspēj fotogrāfijas, un tādu vietu manā pieredzē nav daudz.”

Vēl viens galamērķis, kas raisa līdzīgas izjūtas un nebeidz pārsteigt, ir Taizeme. Egils smejas, ka ar šo valsti ir “saindējis” savu ģimeni un aizvedis turp arī vecākus un māsu un palīdzējis izvēlēties, kur palikt un ko apskatīties draugiem un paziņām.

“Taizemē esmu pamatīgi izceļojies, lai gan ir vēl vietas, kur nav būts. Tā ir pasakaina valsts, kur no Latvijas aukstās ziemas var nokļūt diametrāli pretējos laikapstākļos, un viss ir citādāk. Aiz katra stūra gaida pārsteigums, un līdz galam tā arī neizdodas atkost tautu un tās domāšanas veidu – tā ir mūžīgā intriga. Ārkārtīgi cilvēcīgi silti, gaiši cilvēki.

Netālu no Huahinas atrodas Samroijot nacionālais dabas parks. Tā centrālajā alā atrodas neliela – mūsu izpratnē – lapene, bet patiesībā tas ir mazs templītis, kuru uzbūvējis viens no Taizemes karaļiem. Ejot kādu stundu, pusotru cauri kalniem un lejām, nonāksiet vietā, kur no skaistuma aizsitas elpa. To dabas varenību nevar iemūžināt neviena fotogrāfija, tas ir jāredz savām acīm. Līdzīgi kā Santorīni saulrieti, kad tu sēdi klusumā Tiras pilsētā ar skatu uz krastu gluži kā pastkartītē. To nav iespējams iemūžināt nevienā fotogrāfijā, un emocijas un iespaidi saglabājas ļoti ilgi, ja ne uz visu mūžu. Taizemē ir vairākas tādas vietas, kuras nešķiet reālas.”

Ceļojot Egils nealkst aplūkot tūristu iecienītas vietas, jo uzskata, ka svarīgāk un interesantāk ir sajust vietējo kultūru, un tūrisma centros to notvert ir grūti. Tajā pašā laikā aktieris jūtas kā zivs ūdenī metropolēs – Bangkokā, Ņujorkā, Londonā, Berlīnē –, taču vienmēr cenšas no tām izbraukt, lai gūtu pilnīgāku iespaidu par valsti.

“Lielo metropoļu burzma nav salīdzināma ar Latvijas burzmiņu. Te katrs pats sev ir ļoti svarīgs, un mums ir svarīgs katra viedoklis. Tikai nokļūstot tādā reālā bišu stropā, sāc apjaust savu patieso vērtību, izplēn egocentrisms un pārdzīvojumi. Tu saproti, ka esi tikai piliens milzīgajā jūrā, un tas ļoti sakārto domāšanu. Pieļauju, mums, latviešiem, pat labāk nekā lauku miers.

It sevišķi aktiera profesijā, kad katra pirmizrāde ir milzīgs stress un tu esi tam tik ļoti atdevies, ka tas, man negribas teikt, ir dzīvības un nāves jautājums, bet ļoti bieži – augstākais punkts. Un teātrī, mūsu sistēmā, tā patiešām ir. Piemēram, kad dēls bija mazs, nevarēju tikt uz 1. septembri un Ziemassvētku eglīti. Sava sapņa un “sava svarīguma” dēļ tu atsakies no ļoti būtiskiem notikumiem, jo bez tevis taču nevar...

Un tad tu nokļūsti vietā, kur neviens nezina, ka pastāv tāda valsts, nemaz nerunājot par tautu... Sakāpinātais svarīgums un no tā izrietošās problēmas vienkārši atsijājas. Tu sāc uz to skatīties ar vēsāku galvu, un man šķiet, tas ir būtiski.”

Ceļojiet un ņemiet līdzi bērnus!

“Ja tādas iespējas pastāv, jebkādas – iesaku ceļot un, ja ir bērni, ņemt viņus līdzi. Tas iedod pilnīgi citu pieredzi, kas šeit nav iespējama. Man ir brīnišķīgs dēls, un domāju, lielā mērā arī tāpēc, ka viņš ir redzējis pasauli,” ir pārliecināts Egils.

Puika jau sešu gadu vecumā brauca uz Taizemi, sēdēja ziloņa mugurā, tirgū “staipīja” čūskas, ēda žurkas un sienāžus... Nu jau pieaudzis un ceļo arī patstāvīgi. Vecākiem sirds ir mierīga, jo zina, ka jauneklis atradīs risinājumu jebkurā situācijā un zinās, kā rīkoties arī nestandarta apstākļos.

Egila sieva, aktrise Anna Klēvere, sākumā labprātāk izvēlējās palikt mājās, taču ar laiku arī viņai jaunu apvāršņu iepazīšana ir kļuvusi par nepieciešamību. “Ceļošana ir kā saldais ēdiens, kas tevi gaida kaut kur tepat aiz stūra un kas ikdienā brīžiem liek darīt vairāk, nekā gribētos, jo zini, ka varēsi kaut kur aizbraukt.

Mums nav kredītsaistību, un viens no iemesliem ir ceļošana – tāpēc, lai mēs varētu to darīt,” stāsta aktieris un piebilst, ka tas ir viņa dzīvesstils, kas ļauj atgūt līdzsvaru un būt saskaņā ar sevi.

“Cilvēki ir ārkārtīgi dažādi. Ar draugiem un kolēģiem esam daudz par to runājuši. Brīžiem viņi par mani smejas – jau atkal kaut kur brauc? Un jautā – vai tas ir dārgi? Bet tik un tā tas taču kaut ko maksā... Loģiski, ka maksā – par velti nekur neaizbrauksi. Katrs izvēlas to, kas der viņam. Teiksim, kolēģis saka – jūs atkal braucat, bet es atkal nevaru aizbraukt...

Saku – tu savukārt esi nopircis un iekārto lauku māju un jūties tur labi. Tad varbūt nemaz nevajag braukt?! Tas, kas der vienam, neder visiem. Katrs esam citādāks. Svarīgākais – ja nejūties labi, meklē iemeslus un mēģini to risināt,” saka Egils.

Viņa ģimenei ceļošana sniedz jaunus iespaidus un ļauj uz ierasto paskatīties citādāk un uzzināt kaut ko jaunu par sevi un citam par citu. “Iepazīstot pasauli, atklājām, ka esam dzīves baudītāji, un tas savukārt atstāj iespaidu uz to, kā dzīvojam ikdienā. Mums dzīves baudīšanai nav nepieciešami lieli finansiāli līdzekļi – zinām, ka baudījumu sniedz salīdzinoši vienkāršas lietas.

Pateicoties ceļošanai, mūs ir grūtāk apmānīt, neiekrītam uz viltojumiem vai draņķīgas kvalitātes eksotiskiem augļiem, jo zinām, kā tie garšo patiesībā. Tāpat, ja esi ēdis taizemiešu ēdienu Taizemē, ir ļoti grūti atrast kaut ko līdzvērtīgu šeit, un tu nemaz to nemeklē. Anna ir iemācījusies gatavot taizemiešu ēdienus, paši atvedam sastāvdaļas, sasaldējam – tas ir pavisam citādāk. Mainās skatījums uz elementārām ikdienas lietām. Tu vairs netērē laiku, domas un finanses tam, kas patiesībā nav tā vērts.”

Egils uzsver, ka ceļabiedriem ir nozīme, jo vides un apstākļu maiņa var atklāt nenojaustas šķietami labi pazīstama cilvēka personības šķautnes. “Bijušas vairākas reizes, kad, nolaižoties lidmašīnai un izejot citā gaisā, notiek kaut kas mistisks, un cilvēks pārvēršas līdz nepazīšanai. Un mēdz būt, ka ne labākajā nozīmē. Tajā pašā laikā mēs dzīvojam līdzās cilvēkiem, ar kuriem kopā ir iespējams kolosāli ceļot, un tad tu uzzini otru – to skaisto pusi un domāšanas veidu, ko ikdienas skrējienā neizjūti.

Ceļojums viennozīmīgi ir pārbaudījums. Arī mūsu ģimenei. Savstarpējās attiecības ietekmējusi ne tikai ikdienas sadzīve, bet arī kopīgie piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Ir bijis visādi. Esam nokļuvuši arī diezgan bīstamās situācijās. Pats galvenais – jebkuru, arī negatīvu, pieredzi uztvert nevis kā nepatikšanas, bet gan kā piedzīvojumu. Un to mēs visi esam iemācījušies.”

Uz jautājumu, kuras vietas nevilina, Egils nosauc Krieviju, lai gan apzinās tās kultūrvēsturisko mantojumu un daudzveidīgās dabas bagātību. “Es tur nejūtos labi. Lai cik paradoksāli, tā būtu viena no pēdējām vietām, uz kurieni es dotos. Gribētos aizbraukt visur, kur nav būts. No Taizemes esam aizbraukuši uz Laosu un Mjanmu, tuvākajā nākotnē ir mērķis nokļūt Vjetnamā un Kambodžā.

Šogad vēl gribas uz pāris dienām aizbraukt uz Londonu – vēlos aizvest mammu uz kādu izrādi. Gribētos nokļūt Dienvidamerikā un īstā tuksnesī, arī Āfrika vēl nav iepazīta. Ir daudz neatklātu vietu, un patiesībā visur ir ko redzēt. Galvenais, lai būtu laiks un finanses.”

Egils iesaka galamērķus, kas pārsteigs

* Taizeme. Galvenais ir nokļūt – ceļa izmaksas. Budžets, kas jāparedz dzīvošanai uz vietas, noteikti būs daudz mazāks nekā Eiropā. Ja nebiedē ierastā komforta zaudēšana, dodies ārpus iecienītajām tūrisma takām (Puketa, Krabi), kur uzdzīvot un izklaidēties brauc visa pasaule, un atklāsi neticamu skaistumu.

* Gruzija, Azerbaidžāna, Armēnija. Neparasti galamērķi un kultūršoks, kur labi jutīsies tie, kuri neprot angļu valodu, bet prot krievu valodu. Jārēķinās ar zināmu postpadomju eksotiku.

* Austrālija. Interesanta zeme tiem, kurus interesē daba, kultūra un cilvēku domāšana. Austrālijā esmu bijis tikai uz pāris nedēļām, bet redzētais un piedzīvotais ļoti pārsteidza. No vienas puses, esi kā starp savējiem (vizuāli), bet, no otras puses, dzīves uztvere, attiecības ar dabu, arī cilvēku savstarpējās attiecības ir pilnīgi citādas.