Šarmantā Viktorijas laika dumpiniece - stāsts par populāro detektīvseriālu "Mis Skārleta un Hercogs"

Britu un amerikāņu kopražojuma seriālam, kura pirmās sērijas pie skatītājiem Lielbritānijā nonāca pirms četriem gadiem, 2020. gada 31. martā, jau ir daudz cienītāju. Un nav brīnums, jo tajā ir viss, kas patīk klasiskā detektīvstāsta cienītājem. Kolorīti, šarmanti varoņi, piedzīvojumi un neparasti sižeta pavērsieni, groda detektīvintriga, ik pa brīdim laba humora pērlītes. Un, protams, arī romantiskā līnija, kas šeit nebūt nav salkana, tieši otrādi – ar pipariņu!

Pasaule, kurā valda vīrieši

Seriāls tiek dēvēts par «Viktorijas laikmeta detektīvu», jo tā darbība sākas 1882. gadā – un tobrīd Londonas ielas ir bīstama vieta ikvienam.

Par Viktorijas laikmetu dēvē Lielbritānijas un Īrijas karalienes un Indijas imperatores Viktorijas valdīšanas laiku Britu salās, kas ilga veselus 64 gadus – no 1837. līdz 1901. gadam. Katrs no britu valdniekiem savas valdīšanas laikā ieviesa savas vēsmas, kas iespaidoja visu, sākot no modes līdz sabiedrības uzvedības normām. Viktorijas laiks iezīmējās ar lielām pārmaiņām, kas notika arī citur pasaulē – strauji attīstījās zinātne, rūpniecība, tika veikti ģeogrāfiski atklājumi. Lielbritānija turpināja savu koloniālo ekspansiju. Popularitāti guva misticisms un romantisms. Viktorijas laikmets pazīstams ar puritānismu, konservatīvismu, striktām sabiedrības normām, valdīja stingrs morāles kodekss. Bija izteiktas sociālo šķiru robežas. Bet visos slāņos «sava vieta» bija vīriešiem un sava – sievietēm, turklāt pēdējām tā nebija visai plaša. Tā bija pasaule, kurā visu nosaka vīrieši. Valdīja arī stingri uzskati par to, kas pieklājas un nepieklājas, kas ir jāprot, ko darīt ir nepieklājīgi, kā izturēties un kā dzīvot.

Protams, visos laikos ir bijuši robežu lauzēji, bez viņiem nebūtu progresa. Un arī tolaik dzīvoja drosmīgas sievietes, kas neuzskatīja, ka sievietes būtība ir tikai ģībt vai izšūt mutautiņus, vai tīrīt māju un gatavot ēst (zemākajās šķirās), bet galvenais – pēc iespējas ātrāk apprecēties, dzemdēt bērnus un visā paklausīt vīram.

Seriāla «Mis Skārleta un Hercogs» galvenā varone Elīza Skārleta ir tieši tāda. Viņas tēvs bija neparasts privātdetektīvs, vientuļais tēvs, kurš dažādās gudrībās apmācīja arī savu attapīgo, zinātkāro meitu. Izaugot viņa pārņem tēva rūpalu, bet 19. gadsimta beigās tam ir daudz šķēršļu…

Sava ceļa lauzējs Velingtons

Elīzai seriālā ir biedrs un draugs, un potenciāls romantiskais partneris, kaut dzirksteles tā arī šķīst starp abiem.

Vīrišķīgo skotu, inspektoru Velingtonu, tēlo Stjuarts Mārtins, kas arī pats patiešām ir skots. Viņa zināmākās lomas ir komēdijdrāmā «Babilona», vēsturiskajā drāmā «Mediči: Florences meistari», kā arī seriālā «Džeimstauna». Viņš piedalījies «Troņu spēlē». 

Mārtins ir studējis aktiermākslu Skotijas karaliskajā konservatorijā un tālāk pamazām veidojis savu karjeru. Ar sievu Lizu, arī aktrisi, viņš iepazinās liderīgā gaisotnē Nacionālā teātra bārā Ziemassvētku ballē, bet tagad dzīvo kārtīgu ģimenes dzīvi, abi audzina divus bērnus un par nekādiem skandāliem nav dzirdams.

Viņa varonis toties mīl gan sievietes, gan viskiju, turklāt jaunībā gandrīz nogājis no ceļa. Policijas inspektors Viljams Velingtons ir burtiskā nozīmē izsities no pašiem zemākajiem slāņiem – viņš bērnību pavadījis Skotijā tā dēvētajā «darba namā», kur katru dienu nācās cīnīties par izdzīvošanu. Savu iesauku Hercogs dabūjis kā ironisku atsauci uz slaveno Velingtonas hercogu. Elīzas tēvs viņu paglābis no ielas dzīves un visu mūžu attiecies kā pret savu dēlu, tādēļ pēc viņa nāves Viljams jūt atbildību par viņa meitu Elīzu, turklāt attieksmē pret viņu Hercogā cīnās prāts ar sirdi. Abu attiecības atgādina deju – te partneri satuvinās, te attālinās. Spriedze un dinamika nemainīgi notur skatītāju uzmanību. «Viņu strīdus ir visai uzjautrinoši vērot. Arī spēlēt šīs ainas bija interesanti, jo tur vienmēr dzirksteļo zobgalība. Kas man patīk šajā duetā – tas, ka viņi attīstās, viņiem ir savs ceļš, kas jāiziet, daudz lietu, kas jāiemācās,» saka Elīzas lomas atveidotāja Keita Filipsa.

«Kad pirmo reizi izlasīju scenāriju, es uzreiz biju sajūsmā,» kādā intervijā stāsta Stjuarts Mārtins. «Tas ir kā doties aizraujošā ceļojumā kopā ar seriāla varoņiem. Tu domā, ka viss notiek tā, bet pēkšņi situācija mainās, un viss pavēršas pavisam citādi. No vienas puses, tas ir kā Viktorijas laika kriminālstāsts, bet tajā ir savs stils, augsta kvalitātes latiņa, labs humors. Sižets ir skaidri iezīmēts, varoņi ir spilgti, tās ir dzirkstošas, interesantas personības, un tas kopā ir patiesi aizraujoši.»

Viņa varonis nedaudz atgādina gan inspektoru Salivanu no «Tēva Brauna» –  attieksmes un skatiena dēļ, gan Viljamu Mērdoku – attēlotā laikmeta un vārda dēļ. Un arī Mērdokam blakus taču ir stipra, neatkarīga sieviete, kas cīnās par labāku dzīvi sievietēm, par tiesībām un līdzvērtīgām iespējām – gluži kā Elīza Skārleta.

Aktrise apbrīno savu varoni

Jo tieši glītā, enerģiskā, drosmīgā un atjautīgā Elīza Skārleta, neapšaubāmi, ir seriāla centrs.  Viņu atveido aktrise Keita Filipsa, kura kļuva pazīstama ar lomu panākumus guvušajā miniseriālā «Wolf Hall». Daži kritiķi gan bilda, ka aktrise esot «pārāk jauka, lai spēlētu Henrija VIII trešo sievu», tomēr viņas tēlojums tika augstu novērtēts, un ietekmīgais kino jomas medijs «Screen Daily» viņu pat nodēvēja par «rītdienas zvaigzni».  Filipsa spēlējusi miniseriālā «Karš un miers», filmā «Dauntonas abatija» un citur. Aktrise patiesi ir ne vien glīta, bet arī talantīga, ar savu īpašu odziņu, kas atšķir viņu no daudzām citām vienkārši glītām aktrisēm. Savu privāto dzīvi Filipsa sargā, zināms vien, ka viņa ir precējusies ar profesionālu golfa spēlētāju, un abi ir vecāki diviem bērniem.

Seriāls nav balstīts uz konkrētu literāru darbu, tam rakstīts speciāls seriāls. Galvenā seriāla radītāja un scenārija autore arī ir sieviete – Reičela Ņū. Rakstot scenāriju, Elīzas tēlam viņu iedvesmojusi britu rakstnieces Džeinas Ostinas romāna «Lepnums un aizspriedumi» varone Džeina Beneta.

Pati aktrise par to, kā no šodienas skatpunkta ir spēlēt varoni laikā, kad sievietēm nebija teju nekādu tiesību, intervijā saka tā: «Tas ir interesanti, jo tieši par šo aspektu domāja arī Reičela, kad radīja šo varoni. Elīza dzīvo Viktorijas laikmeta Londonā, iesprostota savā laikā, tā kontekstā. Ļaudis, uzzinot, ka sieviete ir privātdetektīve, ir šokēti. Bet, kas ir patiesi interesanti – tas, ka skatītājs var sekot līdzi tam, kā viņa atbrīvojas no ierobežojumiem, neraugoties ne uz kādiem šķēršļiem. Protams, nav jāaizmirst, ka tas ir radošais lidojums – realitātē  man nav zināms neviens avots, kas vēstītu par to, ka kāda sieviete tajos laikos tik azartiski būtu cīnījusies ar noziedzību. Bet tik ļoti gribas ticēt, ka, iespējams, tomēr bija kāda vientuļa cīnītāja, tikai neviens par viņu nav uzrakstījis. Man ļoti patīk, ka, lai kāds arī būtu attēlotais laiks, seriāls tomēr ir ļoti mūsdienīgs. Tāds, ka skatītāji var teikt – velns parāvis, man patiesi gribas ticēt, ka toreiz bija arī tādas sievietes!»

Aktrise teic – viņai gribētos, lai arī pašā būtu kas vairāk no mis Skārletas: «Es nebūt neesmu tik drosmīga, ar tik asu prātu. Es vēlētos būt vairāk līdzīga viņai, īpaši – prast bārstīt asprātības!»

Par kaitinošāko, bet tajā pašā laikā labāko īpašību Elīzā aktrise uzskata spītību, neatturamību, kas robežojas ar neapdomību, par ko seriālā pārdzīvo uzticamā saimniecības vadītāja Aivija: «Nabaga Aivija rūpējas un uztraucas, un, kaut arī var cienīt Elīzas drosmi, tomēr ir nesaprātīgi, piemēram, nakts melnumā vienai doties Londonas ielās un darīt to, ko nu viņa kuro reizi tur dara. Domāju, ar Elīzu kopā dzīvot ir īsts pārbaudījums! Un tomēr – spītība ir arī viņas labākā īpašība. Viņa ir neapturama un uzstājīga, novedīs visu līdz galam, ja reiz ko ieņēmusi prātā, un tas mums viņā patīk. Turklāt pārdzīvotais viņu nesalauž, Elīza ir allaž labdabīga un optimisma pilna. Un ir brīnišķīgi novērot, kā galvenais varonis allaž vēlas darīt labu. Tas ir arī viņas galvenais dzinulis.»

Atpakaļ pie korsetēm

Kā jau vēsturiskā seriālā, atsevišķs vizuālais baudījums skatītāju acīm ir tērpi. Elīza ne tikai zina, kā šķetināt noziegumus, bet arī kā ģērbties. Seriāla galvenā kostīmu māksliniece Leonija Prendergasta intervijā atzīst: «Strādāt ar Keitu ir īsts baudījums, viņa ir tik skaista un tik labi iznes tērpus! Jo tas ir galvenais – lai apģērbs «nenoēstu» valkātāju.»

Lielākoties Elīza ģērbjas sarkanā un zilā. Tērpu māksliniece teic – zilā krāsa bijusi scenārija autores iecere, ņemot vērā vairākus aspektus, pat tādu niansi, ka zilā krāsa saskan ar policijas uniformu krāsu. Tērpu māksliniece arī atzīmē, ka nācās atrast līdzsvaru starp to, ka Elīzai sākumā nebija ne plika graša, attiecīgi viņai nevarēja būt arī bagātīga garderobe, un starp to, ka skatītāji tomēr vēlas varoni redzēt dažādos tērpus. Laika gaitā tērpi kļūst gaišāki un vienkāršāki, lai varētu brīvi kustēties, īpaši, tēlojot cīņu un pakaļdzīšanās ainās. Tomēr laikmetam raksturīgās detaļas tiek saglabātas.

Atbildīgie par seriālu tērpiem nereti tos mēdz iznomāt vai sameklēt specializētos veikalos, nedaudz pielāgojot, taču šim seriālam pilnīgi visi tērpi, arī statistiem, ir speciāli šūti. Vēl kāda tikko jaušama nianse – seriāls ir par 19. gadsimtu, tomēr vienlaikus tajā jūtamas netverami mūsdienīgas dvesmas. Piemēram, tērpu formas un līnijas ir senlaicīgas, aktrisēm bija jāvelk arī korsetes un tā tālāk, tomēr kaut kas, kādas krāsu nianses, tekstūra tomēr liek apjaust arī 21. gadsimtu. Keita Filipsa teic, ka daži tērpi viņu īpaši uzrunājuši un, piemēram, Aivijai šūto blūzi ar uzrakstu «Brīvība» viņa labprāt vilktu arī ikdienas dzīvē.

«Reičela gribēja, lai šajā seriālā būtu jūtams mūsdienīgums. Turklāt galvenajai varonei ir jāizceļas uz apkārtējo sieviešu fona, jābūt atšķirīgai. Tāpēc saglabājām pareizo Viktorijas laika tērpu siluetu, līnijas, bet ir detaļas, kuru toreiz nebija – piemēram, kabatas sieviešu tērpu svārku daļai,» stāsta Prendergasta. Turklāt kabatas līdzēja ainās, kur somiņai nebija vietas, bet varonei pēkšņi jāpielieto kāds rekvizīts. Par kabatām īpaši priecājusies galvenās lomas atveidotāja, jo īpaši statiskās ainās aktieriem bieži nākas saskarties ar problēmu – ko darīt ar rokām, lai neizskatītos pārāk stīvi, bet arī lai nebūtu nedabiskas žestikulācijas? «Es biju tik priecīga, ka svārku daļai ir kabatas! Reizēm tā ir problēma – ko iesākt ar rokām? Bet es varu ielikt rokas kabatās un justies lieliski!» smejas aktrise. Turklāt šis žests vēl vairāk akcentē galvenās varones neatkarību, jo tolaik tas bija raksturīgi tikai vīriešiem. Elīza visādā ziņā apsteidz savu laiku, arī sērās ilgi nestaigā, bet atgriežas pie ikdienas drēbēm, lai varētu strādāt un pelnīt iztiku.

Arī Leoniju Prendergastu bija uzrunājis scenārijs, un viņa formulē, kāpēc mūslaikos atkal kļūst populāri šāda tipa darbi: «Kad saņēmu scenāriju, man to lasīt bija ļoti viegli. Turklāt esmu romantiķe! Romantika tomēr tuva it visiem. Un mūslaikos ir jauki paskatīties arī ko vizuāli skaistu. Jā, tas ir eskeipisms*, bet tajā nav nekā slikta. Nav nekā slikta, ja cilvēks vēlas mazliet atslēgties un pasapņot.»