Masaki Nakagava - japānis, kurš Latvijā atrada mīlestību un sapņo dziedāt ar Ivo Fominu

Japānis Masaki bija plānojis palikt Latvijā tikai uz trim dienām, bet, tiklīdz spēra šeit savu kāju, tā uzreiz mūsu valstī iemīlējās. “Jau lidostā jutos kā mājās. Nesapratu, kāpēc. Skaistas debesis. Cilvēki ļoti jauki. Garšīgi ēdieni un dzērieni. Nolēmu, ka dzīvošu Latvijā,” savu stāstu sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" iesāk Masaki. Nu viņu atpazīst visā Latvijā, ko puisis panācis ar savu dziedātprasmi, – viņš piedalījies gan šova "X faktors" pēdējā sezonā, gan citos ar mūziku saistītos projektos.

Atrod mīlestību

Masaki ļoti interesēja japāņu izglītība Latvijā, tādēļ centīgi mācījās. Mācot Latvijas studentiem japāņu valodu, viņš iepazinās ar Artu. Pēc pieciem gadiem kādu dienu viņš pārsteigts bijušo studenti ieraudzīja Latvijas vēstniecībā Tokijā. Abu satikšanās atklājusi, ka latviete jau tekoši runā japāniski, Japānā dzīvo un strādā. Uzaicinājusi viņu ciemos, un kopš tā laika abi ir kopā.

Masaki ir mūziķis. Viņam dziedāšana ir sirdslieta, un īpaši aizrauj latviešu dziesmas. “Kad biju Latvijā pirmo reizi, apciemoju Rīgas Doma baznīcu. Tur uzstājās koris. Klausījos dziesmas latviešu valodā, to skaitā "Pūt, vējiņi!". Biju kā apburts, dziesmas skanēja tik skaisti! Latviešu valodas izruna, melodija, atmosfēra…” pirmo iespaidu, kas noveda pie vēlmes mācīties latviešu valodu un dziedāt latviešu dziesmas, atceras Masaki.

Meklējot dziesmas, kā pirmo viņš uzgāja "Prāta vētras" radīto skaņdarbu "Mana dziesma". Viņam tā joprojām ir viena no mīļākajām latviešu dziesmām. “Es vispār nesapratu vārdus, bet klausījos un biju pārsteigts, cik skaists meldiņš,” saka Masaki. Viņam tā ir īpaša arī ar to, ka ir pirmā, ko viņš nodziedāja latviski, nofilmēja un publicēja sociālajos tīklos.

“Ir man viens mīļš mūziķis no Japānas, kurš ļoti labi spēlē ģitāru. Es skatījos video un biju sajūsmā, viņš ir tik foršs! Ļoti gribu spēlēt ģitāru kā viņš, tādēļ trenējos katru dienu,” atklāj Masaki. Viņš ar mūziku nodarbojas jau kopš divu gadu vecuma. Spēlēja klavieres, bet vēlāk atskārta, ka ģitāra ir tuvāka. Mēģinājis arī elektrisko, taču priekšroku dod akustiskajai ģitārai. 

Runājot par Latvijas mūziķiem, Masaki atklāj, ka viņam ir sapnis sadarboties ar Ivo Fominu, jo “viņam ir ļoti skaista un īpaša balss”. “Vienu reizi ar viņu runāju pa telefonu, bet neesmu vēl saticis. Es ļoti vēlos viņu satikt. Kādreiz gribētu dziedāt kopā ar viņu,” neslēpj Masaki.

Labāk, lai ir dāvanas!

Japānis smaida par latviešu viesmīlību, pirms uzstāšanās restorānos un bāros viņam piedāvājot bez maksas ieēst un iedzert. “Masaki, konjaku? Masaki, viskiju? Masaki, džinu?” esot bieži piedāvājumi, kam japānis pieklājīgi atsaka. “Es paskaidroju, ka nevaru dzert un ēst pirms koncerta, jo tad nespēju pilnvērtīgi padziedāt.”

Japānis joprojām mācās latviešu valodu. Viņš atzīst, ka tas ir grūti. Šajā procesā viņam palīdz skolotāja no Liepājas, kas katru otrdienu ar viņu strādā deviņdesmit minūtes internetā tiešsaistē. “Jūtu, ka runāju arvien labāk,” priecīgs secina Masaki. Lielākās grūtības viņam sagādā tas, ka latviešu valodā ir sieviešu un vīriešu dzimte, jo japāņu valodā tādu nav. “Kāds cilvēks pienāca pie manis un teica, ka esmu “slavenība”. Es viņam atbildēju: “Kāpēc vārda galā ir “a”?” Esmu taču vīrietis, tāpēc nevis “slavenība”, bet “slavenībs”, vai ne?” uzjautrinās Masaki.

Masaki priecājas, ka Latvijā dzīvo jauki cilvēki. Ja viņš latviski ko nesaprot, saka: “Kā, lūdzu?” Un tad latvieši runā lēnāk. Viņš mēdz vēlreiz pārvaicāt, un latvieši saka: “Tas nekas, viss ir labi.” Tāpēc viņš jūtas labi un ērti Latvijā. Arī Japānā ir jauki cilvēki. “Ja pazaudē maku vai telefonu Japānā, simt procenti tev to atdos atpakaļ. Mums Japānā nav jāuztraucas un neko nevajag uzmanīt.”

Grib dzīvot Latvijā

“Mans sapnis ir dzīvot šeit, Latvijā,” teic Masaki. Kaut arī Japāna ir skaista valsts, piemēram, Fudzi kalns, kura augstums ir 3700 metri virs jūras līmeņa un kuru var pamanīt tālu jo tālu, Masaki tomēr vairāk patīk Latvija, jo te ir mazāk cilvēku. Šeit cilvēki nedalās pa grupām kā Japānā, bet jūtas vairāk brīvi. “Latvieši ir brīvi. Visiem cilvēkiem ir savas domas. Visi zina, ko viņi grib darīt,” piebilst Masaki. “Un man patīk šī atmosfēra.”

Piedevām Japānā laukos nav iespējams brīvi staigāt. “Latvijā cilvēki var sēņot, lasīt zemenes un citas ogas. Bet Japānā visas ir privātas teritorijas. Tāpēc mums vajag maksāt, lai šīs vietas apmeklētu,” skaidro Masaki. “Līdz ar to Japānā ir uzmanīgi jāskatās, pirms ko aiztikt. Japānā nav tik daudz ezeru, cik Latvijā. Un šeit pirmo reizi mūžā es ieraudzīju vāveri. Dzimtenē tādu netiku redzējis.”

Japānā viss ir citādi

Japānā cilvēki ļoti daudz ēd rīsus, it sevišķi no rītiem. Rīsus ēd arī pusdienās un vakariņās. Neiztiek arī bez zivīm, zupām un zaļās tējas. Dažiem japāņiem garšo maize. Masaki bija izbrīnīts, ka latvieši nūdeles ēd ar karoti. “Mēs Japānā nūdeles ēdam ar koka irbulīšiem, bet Latvijā visi cilvēki – ar karoti. To bija ļoti interesanti skatīties. Mēs arī ēdam ar karoti, bet mums tas ir sarežģīti,” stāsta japānis.

Masaki vēlas latviešiem parādīt Japānas īsto kultūru, jo daži latvieši domā, ka Japānā joprojām ir samuraji: “Man latvieši jautāja, kur ir samuraji. Biju pārsteigts par to, jo samuraji bija pirms 300 gadiem.” Tāpēc viņš latviešiem rāda origami, kur no papīra var izveidot dažādas figūras, stāsta par kimono, par to, kā ar koka irbulīšiem spēlēties ar pupiņām. Dzied japāņu tautasdziesmas, caur kurām uzbur dzimtenes tradicionālo atmosfēru.

Masaki nākas bieži ceļot uz Japānu un tad atpakaļ uz Latviju, jo viņš strādā Japānā, tāpat arī Arta. “Parasti mēs dzīvojam Japānā. Tā ir interesanta situācija, jo esmu mūziķis Latvijā, bet darbs man ir Japānā.” Lai no Japānas nokļūtu uz Latviju, ir jālido uz Helsinkiem, un lidojumu ilgums ir 13 stundas. Taču Masaki tas nesagādā problēmas, jo viņam patīk lidot.

Svin latviešu svētkus

Lauki ir vieta, kur Masaki visvairāk patīk pabūt, un Smiltenē viņš piedzīvoja saulgriežus. Viņš bija pārsteigts, ka divos naktī Latvijā ir tik gaišas debesis, jo Japānā tā nav. “Saulgriežos mēs dejojām, dziedājām, dzērām. Kad ap pusnakti jautāju cilvēkiem, līdz cikiem mēs dziedāsim, viņi atbildēja, ka līdz četriem pieciem rītā… Tas mani ļoti pārsteidza!” Arī Jāņus Masaki nosvinēja godam. Viņš galvā bija uzlicis vainagu. “Man ļoti patika. Vainags bija liels un mazliet pasmags. Lecu pāri ugunskuram un dzēru daudz…” atklāti stāsta Masaki. Viņam patīk jaunas pieredzes, un Latvijā tādu ir lērums. Bet Lieldienu pārsteigumu – olu krāsošanu un sišanos ar tām –, kāda nav Japānā, viņš piedzīvojis Latgalē, Preiļos.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.