Holivudas zvaigzne pārsteidz pasauli ar latviešu mākslinieces Brendas Jansones mataino bikini

Džūlija Foksa ar provokatīvajiem tērpiem vēlas likt sabiedrībai aizdomāties par konkrētām problēmām. Arī Brendas Jansones radīto neparasto mākslas darbu pašmērķis nav prasti šokēt – katrā no darbiem ietverts vēstījums vai simbols, tāpēc arī Foksas pieeja un attieksme viņu uzrunāja, un māksliniece ar prieku piekrita darināt īpašo bikini aktrises vajadzībām. Process gan bijis diezgan ilgs un komplicēts.

Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", sācies viss ar to, ka pirms apmēram gada kāda draudzene pārsūtījusi īso videostāstiņu, kurā Džūlija Foksa savā sociālo tīklu profilā jautāja, vai kāds varētu viņai izgatavot bikini ar spalvainiem vīriešu krūtsgaliem, lai viņa tādā varētu doties uz pludmali. Pamatideja bija protests pret sieviešu krūšu seksualizāciju un to, ka vīrieši sabiedrībā drīkst atkailināt krūtis, bet sievietes – nē.

“Man likās – o, jā, tas būtu man! Es taču varētu to izgatavot no silikona, nevis apdrukāt audumu,” atceras Brenda. Jāpiebilst, ka viņa ir viena no ļoti retajām latviešu māksliniecēm, kuras pamatmateriāls ir silikons, turklāt viņa specializējusies tieši ķermeņa daļu atveidošanā. “Pēc tam arī citi draugi un pat personīgi nepazīstami cilvēki sāka sūtīt ziņas – hei, Brenda, mēs viņai aizrakstījām par tevi! Laikam jau pastkastīte bija pilna, jo Džūlija visai ātri man uzrakstīja, ka viņai ļoti patīk mani darbi, arī silikona peldkostīms "Shame", tāpēc viņa izdomāja, ka gribētu ne tikai krūštura, bet arī biksīšu daļu. Tālāk jau man tika iedoti aktrises stilistes kontakti, un turpmākā komunikācija notika ar viņu.”

Zvaigzne sajūsmā

Kad tikuši līdz skicēm, Džūlija bijusi sajūsmā. “Process ir diezgan ilgs, jo, piemēram, katrs matiņš tiek iestādīts pa vienam. Sašūt visu atdevu "Mare un Rols", un tas arī ievilkās vēl uz mēnešiem diviem. Bet man vienmēr liekas – labāk lēnāk, toties lai ir perfekti nostrādāts, lai ir precīzi un skaisti. Pērn septembrī nosūtīju, saņēmu atsauksmi, ka viss ir super un tiks gaidīts īstais brīdis, lai to uzvilktu.”

Īstais brīdis pienāca tikko aprīlī. Tiesa, lai gan solīts, jaunās mākslinieces vārds pagaidām nav minēts. Iespējams, tas tāpēc, ka Džūlijas Foksas parādīšanos apspriedusi tikai prese, bet pati aktrise nav ne publicējusi bildes savos tīmekļa kanālos, ne arī sniegusi intervijas saistībā ar tērpu. Attēlu kādā ārvalstu portālā bija pamanījusi Brendas draudzene Parīzē, pārsūtījusi ar jautājumu – vai tas nav tavs darbs? Tā arī māksliniece uzzinājusi, ka silikona bikini beidzot “izvests sabiedrībā”!

Jāpiebilst, ka šis mākslas darbs bija Brendas dāvana, samaksu šoreiz viņa nav prasījusi: “Man dažreiz nav žēl! Ja mani kaut kas vai kāds uzrunā, ja novērtēju otra attieksmi, to, kā cilvēks demonstrē savus uzskatus, un tie rezonē ar kaut ko manī, tad  – kāpēc gan ne? Tas ir mans darbs un mana izvēle, un visus savus objektus es primāri vienmēr veidoju pati sev.”

Brendu nebaida tas, ka, iespējams, drīz sāksies pakaļdarinājumu vilnis. Arī slaveniem mākslas darbiem ir reprodukcijas, kas tiek drukātas uz pastkartēm, krūzītēm, krekliņiem un visa iespējamā. Taču oriģināls ir un paliek tikai viens.

Tie nav tikai “pliki pupi”

“Diemžēl tas tā tiek atainots, lai gan stāsts ir pavisam par ko citu,” bilst Brenda Jansone. “Es to uzskatu par sociālu mākslas darbu, nevis provokatīvu apģērba gabalu. Mani gan absolūti neaizskar komentāri un cilvēku reakcija, tieši pretēji – mākslas darbam ir jāraisa sajūtas, pārdomas, jautājumi, un ir tikai normāli, ka reakcijas ir no pilnīgi noliedzošām līdz sajūsmas pilnām. Bet šis darbs ir kas vairāk nekā tikai “pliki pupi”. Katra detaļa kaut ko simbolizē, piemēram, sabiedrības nosodošo attieksmi pret sieviešu apmatojumu, ja vien tas nav uz galvas. Ir runa arī par dzimumu nevienlīdzību cilvēka ķermeņa seksualizācijā un normalizēšanā – kāpēc sieviešu krūtis tiek seksualizētas, bet vīriešu krūtis ne. Jau pirms 12 gadiem populārs kļuva sauklis “Free the  nipple!” (“Atbrīvo krūtsgalus”). Vagīna ir aizšūta, un arī tas liek aizdomāties par dažādām tēmām, arī ļoti smagām, piemēram, tā saukto "husband stitch"*, par dzimumorgānu izkropļošanu, galu galā par to, ka sievietes vienkārši mēdz nogurt no tā, ka tiek vērtētas un tiesātas par to, kas viņām starp kājām. Vārds closed norāda, ka sievietēm ir apnicis saņemt spriedumus un mēs vēlamies pašas pārņemt kontroli pār savu ķermeni, nevis ļaut to darīt citiem. Garāk varētu teikt “Closed to your interpretations” (“Citu interpretācijām slēgts”). Kāds saskatīs ko citu, varbūt to, ka sievietes ķermenis – vienalga, apģērbts vai kails – ir tikai viņas īpašums un tikai viņa pati ir tiesīga noteikt, kas un kā viņai drīkst pieskarties. Ir ļoti labi, ja katrs mākslas objektā saskata ko citu, jo katram ir arī sava pieredze ar savu ķermeni, tā lietošanu, izmantošanu, seksualizāciju. Man liekas, viss, kas ar to saistās, ir ļoti svarīgs temats, par kuru konstanti jārunā, lai arī tas mēdz būt grūti vai nepatīkami.”

Apēd savus kompleksus!

Šo tēmu teju psihoterapeitiska seansa līmenī Brenda aktualizēja pērn izstādē "Tēlniecības kvadriennāle Rīga 2024" ievadprogrammā "Drūmo meiteņu tumšās mākslas" – programma tika nominēta arī Latvijas sabiedrisko mediju balvai "Kilograms kultūras 2023" kategorijā "Pārsteigums".

“Koncepts bija tāds – es aptaujāju dažādus cilvēkus par viņu ķermeni: vai viņiem ir rētas, ko viņi paši uzskata par nepilnībām, vai tās ir no dzimšanas vai iegūtas, vai varbūt ir kāda ķermeņa daļa, kas nepatīk, un ar to ir, teiksim tā, dīvainas attiecības citu teiktā vai paša iedomu dēļ. Katram no mums ir savi kompleksi!” stāsta Brenda Jansone. “Lielākoties tas tomēr rodas no tā, ko citi par to saka. Tad es ļāvu cilvēkiem pastāstīt par šo ķermeņa daļu – kāpēc radusies tāda attieksme, kāpēc tu tā jūties. Izvēlējos piecpadsmit cilvēkus un atlēju viņu ķermeņa daļas, katru ar savu stāstu, tad sakarināju izstādē. Bet! Tās ķermeņa daļas bija no šokolādes, tikai nevis ierasti brūnajā krāsā, bet ar pārtikas krāsvielām ietonētas tā, lai izskatītos maksimāli tuvu dabiskajai ķermeņa krāsai.

Jo mans vēstījums bija: sabiedrība apēd mūs, bet mēs apēdam paši sevi. Cilvēki nāca klāt un stāstīja par savām sajūtām, par atbrīvošanos. Ja tu vari apēst savu nosacīto nepilnību, tādā veidā vari atbrīvoties no tās. Piemēram, bija kāda sieviete, kuras vēdera atlējumu veidoju, viņai viss kas tur bija bijis ar to vēderu, un viņa teica, ka nav rādījusi savu vēderu nevienam deviņpadsmit gadus! Un viņa, ļoti saviļņota, man teica, ka šis pasākums bijis ļoti atbrīvojošs. Jo viņa redzēja, ka cilvēkus interesē, patīk, ka viņas vēderu grib apskatīt, pagaršot. Tā bija atbrīvojoša sajūta, apjausma, ka viss taču ir labi, visiem viss patīk, ar manu ķermeni nav nekādu problēmu. Viens no vēstījumiem ir – tavs ķermenis ir garšīgs!”

Mats uz galvas vai zupā nav viens un tas pats

Brenda saka – tā ir konstanta cīņa par to, kas sabiedrībā šķiet pieņemami un “skaisti” un kas – nē. Un šie pieņēmumi liek zīmogus un daudziem cilvēkiem ar nosacītām nepilnībām dzīvi padara par elli. Par visu to viņa vēlas runāt arī savā mākslā.

Brenda beigusi maģistrantūru Latvijas Mākslas akadēmijā, bet izglītojusies arī Austrijā un Itālijā, daudz ceļojusi. Vai ir jūtama atšķirība publikas attieksmē pret viņas darbiem Latvijā un ārvalstīs? “Grūti pateikt. Latvijā cilvēki nav tādi, kas personīgi nāk klāt un saka – fui, fui, kas tas tāds? Viņi to varbūt uzrakstīs komentāros,” Brenda smejas. “Ir gan bijis pāris gadījumu. Bakalaura darbā kā viens no manas instalācijas elementiem bija silikonā atveidotas dzīvnieku ķermeņa daļas, viss, ko var nopirkt veikalā un ko mēs ēdam. Video turpat var vērot, kā mana mamma ķidā vistu, paralēli stāstot par vistas anatomiju, kā sauc katru orgānu, ko mēs ēdam, ko ne, ko citās tautās ēd un tā tālāk. Video skatoties, tas var likties nedaudz patraki, bet tā taču reāli notiek! Tā tiek sagatavota vista mūsu patērēšanai, kādreizi visi to mājās darīja, šodien pērkam gatavu fileju plastmasas iepakojumā. Un mana mamma bērnībā man to mācīja un rādīja, un man tas šķita interesanti, nevis briesmīgi. Izstādē pienāca klāt meitene un teica – ak dievs, vai tev vispār nav kauna kaut ko tādu darīt, tas taču ir tik pretīgi, kāpēc man tas ir jāredz? Mana attieksme – okei, es respektēšu tavu viedokli, es nestrīdēšos, tas ir labi, man ir jādzird šīs lietas! Pēc mēneša gan tā pati meitene man atvainojās, varbūt saprata, ka koncepcija jau nebija tikai “viss par gaļu”. Tur jau tālāk var filozofēt – redz, mēs redzam veikalos šīs dzīvnieku iekšas, pērkam, gatavojam, ēdam, bet, ja to atveido un parāda, tad ir cita attieksme. Jā, man patīk šīs tēmas, es tās saucu par grotesque (groteska). Piemēram, ja mats ir uz galvas, ir okei, ja uz galda vai zupā – fui. Kur ir tā robeža? Tikko kaut kas no mūsu ķermeņa atdalās – siekalas, mats, nags –, tas uzreiz kļūst par riebīgu svešķermeni.”

Starp citu, runājot par matiem, ko Brenda izmanto savos mākslas darbos, – tie ir īsti mati, turklāt nav anonīmi. “Tos man ir saziedojuši īsti cilvēki – gan draugi, paziņas, gan personīgi nepazīstami. Nereti man uzraksta: “Čau, Brenda, man ļoti patīk tas, ko tu dari, man ir šitāda bize, vai tev to vajag?” – Jā! Cilvēki ir iepazinuši, ko un kāpēc es daru. Ja sākumā daudziem tas bija kā šoks, tad tagad cilvēki saprot, ka es netaisu, nu, sūdu un ka viņiem nav jābaidās arī ziedot ko no sevis. Es pamanu, ka cilvēki man arvien vairāk uzticas, esmu ieņēmusi kaut kādu vietiņu viņu sirdīs. Un man ir svarīgi, ka tie mati ir manu draugu un atbalstītāju doti pēc pašu vēlmes, nevis es tos pērku internetā.” Runājot par ārzemnieku attieksmi, Brenda teic, ka viņi novērtē to, cik ļoti perfekti visi darbi ir nostrādāti: “Es tiešām varu teikt, ka visi latviešu mākslinieki ir ļoti talantīgi, attīstīti, ar lielu uzmanību pret detaļām. Mums ir ļoti kvalitatīvi darbi. Ārzemēs to ļoti, ļoti novērtē, to esmu pamanījusi.”

Arī Latvijā Brendas darbi ir pamanīti un novērtēti. Piemēram, viņas maģistra darbs "Stigma zem dermas", kuras pamanītākais objekts bija mātes maska ar gariem matiem skropstu vietā. Pa laikam viņai pasūta darbus filmām, pērn viņa veidoja arī fantastisko tērpu Elizabetes Balčus koncertperformancei "Aquis Lucidus" izstādes atklāšanā.

Ķermenis – tas ir dabiski

Brendas "Instagram" profilā stāv rakstīts: “obsessed wit hair, silicone, body” – apsēsta ar matiem, silikonu, ķermeni. “Par ķermeni man radās interese jau bērnudārza laikā. Mana mamma toreiz bija veselības mācības skolotāja, un es bieži devos viņai līdzi uz lekcijām, kur viņa stāstīja par ķermeņa uzbūvi, par reproduktīvajām sistēmām, bija zīmējumi, uzskates materiāli. Līdz ar to man viss, kas saistīts ar ķermeni, likās gluži normāla padarīšana,” atceras Brenda.

“Varbūt vēl viens iemesls, kāpēc man nešķiet traki skatīties arī uz nosacīti šausmīgām lietām, – vēl pirmsskolas vecumā es netīšām redzēju filmu "Nāves mušpapīrs" par narkomāniem, par heroīna atkarīgajiem Latvijā. Tur rādīja arī kājas un rokas, kas jau bija gangrēnas pārņemtas. Es skatījos un sapratu – ā, arī tādi cilvēki ir! Tas nebija šoks vai bailes, bet vienkārši izglītojoša atskārsme, ka ir visādi cilvēki, ka nav visi skaisti un “pareizi”. Vēlāk, jau mācoties Jaņa Rozentāla mākslas skolā datorgrafiku, kā diplomdarbu veidoju  3D animāciju, kas saucās "Grotesque". Tur bija tādas nasty (netīrs, neķītrs, piedauzīgs) lietiņas – uz mēles zobi, tārpi smadzenēs. Bet viss bija skaistā, jaukā manierē, lai var mierīgi noskatīties. Mākslas akadēmijā mums lika izmēģināt ļoti daudzus un dažādus materiālus – tas man ļoti patika! Un tad es sapratu, ka man padodas veidošana, kas man pašai bija pārsteigums, jo “rozentāļos” pasniedzēji apgalvoja, ka es nekad nevarēšot veidot, ka man slikti sanāk, un tobrīd domāju – nu, labi, skolotāj, ja jau jūs tā sakāt… Bet akadēmijā veidošana iepatikās, padevās, un tas atvēra vēl kaut kādas durvis, jo sapratu – wow, es varu uztaisīt vēl visu ko!”

Pienācis brīdis, kad jāveido bakalaura darbs, kas visiem studentiem ir izaicinājums, un pirmā doma, kas Brendai ienākusi prātā, bija par sienu ar “gaļām”. Bet kā to īstenot? Jau trešajā kursā viņa gan bija veidojusi darbu ar silikonā atlietu savu kāju, kurā bija salikts viss kas: sviests, sēnes, tārpi. Kursabiedrs viņai ierādījis silikonu, un tolaik viņa darbojusies ar parasto mājsaimniecībā izmantoto versiju – nu, ar to, kas tūbiņās, ko lieto izlietņu apmalošanai un tamlīdzīgi.

“Jā, tas šausmīgi smird, jāstrādā ar masku, bet man kā studentei nebija lielas izvēles, jo profesionālais silikons maksā ļoti dārgi,” atceras Brenda. Tomēr viņa eksperimentējusi, jaukusi klāt dažādas vielas un krāsas un aizrāvusies. Arī viņas maģistra darbi veidoti ar parasto “tūbiņu” silikonu. Bet talants vai nu ir, vai nav. Viņas darbi tika pamanīti un novērtēti.

Jāpiebilst, ka silikons ir izaicinošs materiāls – tas ļoti ātri sacietē. “Piecu minūšu laikā tas jāizspiež, pareizi jāietonē, jāsamaisa un jāieliek formā. Un izlabot, ja kaut kas ne tā, neko vairs nevar! Izmetusi gan neesmu neko, jo esmu cilvēks, kam nepatīk šķērdēties ar materiāliem,” saka Brenda.

Mīlestība no pirmā acu skatiena

Šobrīd Brenda gan nedaudz atgājusi no mākslinieciskām izpausmēm, vairāk pievēršoties kāzu plānošanai ar islandiešu mūziķi, dīdžeju un multimākslinieku Bjarki. Viņš ir pasaulē labi zināms savā lauciņā, savulaik īpašu vācu bulvārpreses uzmanību izpelnījies, esot attiecībās ar populāru TV šovu zvaigzni, aktrisi un modeli Elenu Karjēru. Bet islandieša un latvietes mīlasstāsts arī ir īpaša stāsta vērts.

“Tas daļēji notika caur manu draudzeni, ar kuru es iepazinos visai jocīgā kārtā, kā tas ar mani mēdz gadīties,” atceras Brenda. “Izstādē "Stigma zem dermas" pie manis pienāca viena sieviete un teica – ā, tu esi tā māksliniece? Es ļoti gribu ar tevi parunāt, bet man tagad jāskrien. Iedod savu telefona numuru! Pēc pāris dienām viņa man uzraksta: “Čau, es ļoti gribētu, lai tu izveido manu krūšu atlējumu!” Bet man bija jābrauc uz Igauniju, ko arī paziņoju, bet viņa saka – okei, es tad atcelšu lidojumu uz Ameriku un arī braukšu uz Igauniju, jo man ļoti vajag to krūšu atlējumu! Un viņa patiešām ar vēl diviem draugiem atbrauca. Un tad bija tā  – sveiki, mani sauc Brenda, velc nost kreklu, lejam!”  

Viena no līdzbraucējiem bija Sabinē (īstajā vārdā Sabina Inojatova), uzbekistāniete, kas dzīvo Rīgā un aktīvi darbojas elektroniskās mūzikas laukā, pati dīdžejo un arī rīko pasākumus. Uz vienu bija uzaicināts arī islandietis Bjarki.

“Es tajā dienā vienkārši bez nekādas domas piesekoju viņam "Instagram", bet slēptais profils, nu labi, neko. Gāju dienas gaitās, un pēkšņi telefonā iekrīt ziņa: “You are crazy! I love you! Let’s do something together!” (Tu esi pilnīgi traka! Es tevi mīlu! Mums abiem kopā kaut kas jādara!) Viņam tiešām patika tas, ko daru mākslā, bija gatavs sadarboties. Viņš prasīja: “No kurienes tu esi?” – “No Rīgas...”  – “Vai nāksi uz šodienas šovu?” – “Nu, es nezinu...” Beigās izrādījās, ka viņš par mani bija iejautājies Sabinē, un viņa bija teikusi – jā, es zinu Brendu, viņa ir kolosāla, jums noteikti jāsadarbojas! Un tad viņa man uzrakstīja, lai nākot uz pasākumu, iepazīstināšot klātienē. Kad satikāmies… Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena!”

Arī mākslā abi sadarbojas – rudenī notika kopīga izstāde Talsos, šobrīd plānā ir kāds iespaidīgs projekts. Abi gatavojas kāzām, lai gan Brenda atzīst – kāzu organizēšana esot viens šausmīgs pasākums. Ir doma svinēt kāzas vasaras saulgriežos Latvijā, jo Bjarki ir sajūsmā par Jāņu pagāniskajām tradīcijām, un pēc tam rīkot svinības arī Islandē, lai Bjarki vecākie radi, kam ir grūtāk ar ceļošanu, varētu izbaudīt svinības.

Šobrīd gan abiem mājas ir visa pasaule, jo jaunieši visai daudz ceļo un pa brīdim uzturas dažādās valstīs. Bjarki jau gadiem mīt Berlīnē, Brendas mājas ir Rīgā, kur ir darba studija, un arī Talsu pusē, Vandzenē, kur mīt viņas vecāki: “Ar ģimeni man ļoti siltas attiecības. Uzaugu dziļos laukos, visu bērnību bija jāstrādā – jāravē, malka jānes, jāpļauj, jāgrābj. Mēs tur arī dzīvojam tādā Dieva austiņā, tuvākie kaimiņi ir puskilometra attālumā. Tuvākie draugi bija vairāku kilometru attālumā, jābrauc pa lauku ceļu ar divriteni ciemos. Izaugu kaut kā atsevišķāk no centra dzīves. Mācījos Vandzenes vidusskolā, kas bija maza lauku skoliņa. Man vispār bijusi laime visu dzīvi būt tādā ģimeniskā atmosfērā, jo arī mākslas skolā bijām vien deviņi kursā, arī akadēmijā deviņi. Tā es tādās mazās ģimenītēs esmu dzīvojusies, un, man liekas, man tas ļoti patīk. Tas ir omulīgi.”

Brendai ir arī sešus gadus vecāks brālis, kas mācījies par sporta skolotāju, bet tad pakļāvies tāljūru vilinājumam, pabeidzis Latvijas Jūras akadēmiju un nu ir tankkuģu stūrmanis, drīz cer saņemt arī kapteiņa pakāpi.

No kurienes Brendai ir trakais mākslinieces gēns, viņa nezina. Vectētiņš esot brīvajā laikā gleznojis, varbūt no viņa… Lai gan pati sevi vairāk asociē ar tēvu – no viņa laikam esot perfekcionisma gēns: “Viņš ir amatnieks, un viņa specialitāte un arī aizraušanās ir akmeņu mūri. Un kā viņš to dara! Tētis laikam ir pedantiskākais cilvēks, kādu esmu līdz šim dzīvē sastapusi. Viņš var stundām ņemties ap to vienu akmenīti tā un šā, bet tad atmest – nē, neder, nebūs īstais! Man arī tā ir – varu nez cik ilgi bakstīt tos matus silikonā, un tad saprotu, ka nē, nav tā, kā gribu, visu rauju laukā un sāku no sākuma.”

* husband stitch – burtiski “vīra šuve”, neatzīta medicīniska manipulācija, pēc dzemdībām veicot fizioloģiski nevajadzīgu maksts šūšanu, lai it kā sagādātu vīrietim lielāku baudu, kas gan neatbilst patiesībai, turklāt kropļo sievietes dzimumorgānus un seksuālajās attiecībās sagādā sievietei lielas sāpes.

Dzīves šaustītā Džūlija Foksa

Ekscentriskā Džūlijas Foksas dzīve ir bijusi raibs, pārbaudījumiem, piedzīvojumiem un traģēdijām pilns virpulis, ne velti viņa šobrīd, vien 34 gadu vecumā, jau izdevusi memuārus, pēc kuriem tiks veidots arī teleseriāls. Foksa nekad nav bijusi nekāda “mīlīgā jaunkundzīte”, iespējams, cēlonis lielā mērā meklējams viņas skarbajā bērnībā un jaunībā.

Džūlija piedzima Itālijā itāļu mammai un amerikāņu tētim, bet vecāki drīz vien izšķīrās, un tēvs devās atpakaļ uz ASV. Meitene kādu brīdi mētājās starp abām valstīm un dzīvoja arī audžuģimenē, kuru bija jāatstāj smēķēšanas un skolas kavēšanas dēļ, un jau piecpadsmit gadu vecumā viņa visam atmeta ar roku un sāka dzīvot kopā ar puisi, kurš tirgojās ar narkotikām un drīz vien nokļuva cietumā. Džūlijai nācās cīnīties pašai – viņa strādāja veikalos un kafejnīcā, diemžēl arī pornoindustrijā un vēl nepilngadīga pusgadu pelnīja iztiku kā dominējošā persona seksuālajās sadomazohisma spēlēs. Sešpadsmit gadu vecumā pēc pašnāvības mēģinājuma Džūlijai psihiatriskajā klīnikā konstatēja personības robežstāvokļa traucējumus. Jaunajai meitenei izveidojās arī heroīna atkarība, un vien 17 gadu vecumā viņa pārdozēja un piedzīvoja klīnisko nāvi.

Džūlijai tomēr izdevās izkārpīties, un savu piepildījumu viņa rod dažādās radošajās aktivitātēs. Viņa darbojusies arī kā modele un pozējusi pēdējam drukātājam "Playboy" žurnāla “plikajam” numuram 2015. gadā. Arī pati piedalījusies izstādēs kā fotogrāfe un māksliniece, sarakstījusi arī divas fotomākslai veltītas grāmatas.

Iespējams, pašas sūrā pieredze viņā saglabājusi tieksmi uz pašdestrukciju – 2017. gadā notika izstāde "Dusi mierā, Džūlija Foksa!", kurā tika izlikti ar pašas asinīm apgleznoti zīda audumi. Pašas pārdzīvoto Foksa izmantojusi, arī sarakstot scenāriju un uzņemot īsmetrāžas filmu par pusaudzēm meitenēm, kas strādā seksa industrijā. 2019. gadā tuvs aktrises draugs nomira no fentanila pārdozēšanas, un, pēc pašas teiktā, šis fakts viņai šobrīd palīdz atturēties no narkotikām.

Bet lielajā kino Džūlija Foksa debitēja filmā "Uncut Gems" (2019), attēlojot izstāžu zāles pārdevēju un galvenā varoņa – narkomāna un ekscentriska juvelierizstrādājumu pārdevēja (spēlē Ādams Sandlers) – mīļāko. Acīmredzot viņas pašas pieredze ļāva šo lomu notēlot tik spilgti, ka Džūlija jau par savu pirmo lomu tika nominēta balvai "Gotham Award" kategorijā "Aktiermākslas atklājums". Viņa turpināja filmēties un dara to joprojām. Šī gada februārī Foksa debitējusi arī kā dziedātāja.

2018. gadā Foksa apprecējās ar privāto pilotu Pjotru Artemjevu, bet laulība nebija ilga, kaut tajā piedzima dēls Valentino. Īpašu sabiedrības uzmanību Džūlija izpelnījās 2022. gadā, kad pāris mēnešu bija attiecībās ar skandalozo reperi Kanji Vestu.

Džūlija ir kļuvusi slavena arī ar saviem tērpiem, īpaši uz Holivudas sarkanajiem paklājiem. Viņai bijušas gan matiem aplīmētas kurpes, gan tērpi no plastmasas, bet šomēnes pasaules prese raksta par viņas pastaigu Losandželosas ielās latviešu mākslinieces Brendas Jansones darinātajā bikini. Protams, lielākoties tas tiek pasniegts kā sāncensība – sak, Kanjes Vesta tagadējā dzīvesbiedre publicējusi savus “gandrīzkailfoto”, nu Foksa kā bijusī mēģinot sacensties un būt vēl plikāka.