Ar džinsiem par dzīvi. Pašmāju jaunā seriāla "Padomju džinsi" recenzija

"Padomju džinsi" pie Latvijas nozīmīgākajām kino balvām paradoksālā kārtā tika pat vēl pirms seriāla iznākšanas. Tomēr tas nemazina apbalvojumu nozīmi. Seriāls triumfēja kā labākā daudzsēriju filma, saņēma balvu par labāko scenāriju, un Kārlis Arnolds Avots tika atzīts par labāko pirmā plāna aktieri. Vēl iespaidīgāks bija kopējais nomināciju skaits. Seriāls cīnījās par balvu 12 kategorijās.

Liels starptautisks solis "Padomju džinsiem" ceļā pie skatītājiem ārpus Latvijas ir tā iekļūšana prestižajā Berlīnes kino festivāla seriālu programmā starp 15 nozīmīgākajām pasaules jaunajām daudzsēriju filmām. Kopš šī panākuma seriālu savā paspārnē ņēmusi vācu kompānija «Beta films», kas darbosies ar seriāla izplatīšanu Eiropā un pasaulē. Visa šī atzinība rada intrigu. Vai beidzot pašu mājās būs izdevies radīt seriālu ar eksporta potenciālu? «Padomju džinsus», gluži tāpat kā 2024. gada pirmo lielo Latvijas seriālu «Pansija pilī», vispirms pa daļām izrādīja kinoteātros. Savukārt jau aprīlī filma nonāca "Go3" platformā.

Lai nu kas, bet Latvija tiešām drīkst stāstīt savu vēsturi ar džinsu bikšu palīdzību. Galu galā tieši no Rīgas nāk džinsu izgudrotājs Jākobs Jufess, kurš 19. gadsimta vidū, emigrējot uz Ameriku, pārtapa par Džeikobu Deivisu. Tieši viņš izdomāja īpaši izturīgo bikšu veidu, kas pēc tam iekaroja pasauli, pateicoties Levi Strausa kompānijai. Atšķirībā no manis «Padomju džinsi» gan tik senā vēsturē negremdējas. Arī skrodera arods seriālā ir tikai fons cilvēcīgajām kaislībām, kas ir pakļautas padomju varas diktātam.

Jaunais seriāls mūs ved ceļojumā uz 70. gadu beigām Padomju Savienības stagnācijas posmā. Divdesmitgadnieks Renārs padomju Rīgā nodarbojas ar kontrabandas preču tirgošanu – tā saucamo spekulēšanu. Viņš ir labs mazdēls, dzīvo kopā ar savu vecmāmiņu un Dailes teātrī strādā par šuvēju, bet, no otras puses, ir izmanīgs avantūrists, kurš no tūristiem cenšas nopirkt džinsus, lai laistu tos melnajā tirgū. Savu afēru rezultātā Renāram nākas būt arī čekas ziņotājam. Aģents, kuram regulāri jāatskaitās, ir Māris. Viņa bērnības pagalma draugs tagad ir neveikls čekists. Māris ir kļuvis par glumu sistēmas cilvēku, kuru pašu nepārtraukti žņaudz gan paša vēlme izsisties, gan priekšniecības prasības. Tajā pašā laikā Renārs ar savu afērista lunkanumu gana labi spēlē ziņotāja lomu, nekad īsti neko nopietnu arī nenododot. Lietu ierasto ritējumu sagroza Tīna, jauna teātra režisore no Somijas, kura ierodas Dailes teātrī, lai iestudētu izrādi. Padomju varas organizēts akts, lai publiski demonstrētu, cik sabiedrība ir atvērta.

Kā gadījies, kā ne, Renārs un Tīna neglābjami iemīlas. Tomēr laimei nav paredzēts garš mūžs. Kādu rītu Renārs pamostas psihoneiroloģiskajā slimnīcā jeb, kā viņš to sauc, – traķenē. No šī brīža patiešām nonākam padomju represīvās sistēmas anatomijā. Puslīdz traki Renāra palātā ir tikai divi no pacientiem. Pārējie ārstējas no nepareizām politiskām pārliecībām. Tomēr Renārs tik viegli nepadosies. Viņam izdodas sazināties ar sava kontrabandas rūpala biedriem, un dzimst plāns izkļūšanai un izdevīgam biznesam. Ar psihoneiroloģiskās slimnīcas galvenā ārsta gādību slimnīcas šūšanas cehā Renāra vadībā sāk šūt džinsus, kas Rīgā kļūst par pieprasītu preci. Afērā iesaistās arī Tīna, cerot ātrāk tikt pie mīļotā, bet ātri vien par visu šo aizdomas sāk rasties čekai.

Viss sākas ar scenāriju

Ar labu scenāriju var uztaisīt sliktu filmu, bet ar sliktu scenāriju labu filmu nav iespējams radīt. It kā banāli, bet fakts. Vēl spilgtāk šī patiesība izgaismojās seriālos. Ja pusotras stundas garumā vēl režisors var pietušēt stāsta trūkumus ar aktierspēli vai vizuāliem izgājieniem, tad septiņu stundu stāstā trūkumi atklāsies agri vai vēlu. Ja slavējam «Padomju džinsus», tad vispirms tas ir jāsāk ar scenāriju. Lai gan seriāls ir iedvesmots no patiesiem stāstiem, tomēr konkrētais sižets ir izdomāts. Scenāriju kopā rakstījusi starptautiska komanda. Viens no seriāla režisoriem Staņislavs Tokalovs ar Valdemāru Kalinovski ir sastrādājies pie scenārijiem savos iepriekšējos darbos, bet jaunums šajā komandā ir bulgāru scenāriste Teodora Markova.

Bulgārietes uzaicināšana «Padomju džinsos» bija vieds lēmums ne tikai viņas respektablā CV dēļ. No vienas puses, viņa spēj dot svaigu skatījumu no malas, bet, no otras puses, viņa nāk no valsts, kuras vēsturiskajā pieredzē sociālisma terors nav  svešs. Necentīšos zīlēt, kurš no trijotnes jāslavē visvairāk, bet skaidrs, ka tik grods scenārijs pašmāju kino vai seriālos ir bijis reti vai pat teju nekad. Tā spēks nav kaut kādos neredzētos paņēmienos vai dziļdomīgā simbolismā, bet gan tieši stāsta tīrībā un labā nozīmē vienkāršībā. Varoņu motivācijas ir ļoti skaidras, un sižets uz priekšu rit dinamiski. Neiztrūkst arī pārsteidzoši sižeta pavērsieni, lai gan tas nav seriāla galvenais trumpis. Nav nekāda lieka tūļāšanās vai nevajadzīgi varoņi. Piedevām «Padomju džinsos» ir gan spēcīga romantiska līnija, gan komiski elementi un spriedze, kā arī ļoti precīzs padomju cilvēku atspoguļojums un tas, kā sistēma spēja viņus salauzt.

Stāsta skaidrībai un dinamikai ļoti palīdz arī precīzi sadalītās sērijas un intrigas, kas neļauj pārtraukt skatīšanos. Neatceros, kad pašmāju seriālos tas ir darbojies tik labi. Laikam jau nekad. Tam visam talkā nāk aktieru ansamblis. Liktenīgo mīlētāju sniegums apbalvotā Avota un somu aktrises Āmu Milonofas izpildījumā ir pieklājīgs, bet mazliet vienveidīgs visa seriāla gaitā kopumā. Īpaši spilgti ir otrā plāna varoņi un antivaroņi. Ne velti trīs «Lielā Kristapa nominācijas tika tieši viņiem (Keišam, Novopoļskim un Šelegovskim). Vēl gribētu izcelt arī Gintu Grāveli, kurš pie labām ekrāna lomām tiek ļoti reti. Otrā plāna vīriešu ansamblis ir gan komisks, gan dramatisks vienlaikus. Vislielāko dziļumu savā tēlā atklāj Igora Šelegovska atveidotais glumais čekists Māris. Viņā sarežģīti savijas gan cilvēciskā vēlme būt mīlētam, gan čekista darba ciniskās puses, parādot, kā cilvēka vēlme kaut kur iederēties un būt atzītam var padarīt viņu par monstru.

Latiņa ir pacelta

Taisnības un uzslavu mērenības labad jāatzīst, ka vietām «Padomju džinsi» mazliet sirgst ar vēstures banalizēšanu. Neviens nav teicis, ka pienākums ir absolūti autentiskas vēstures atrādīšana. Ekrāns ir viena lieta un vēstures lekcijas – kaut kas cits. Tomēr vietām sižeta ritējuma vārdā, padomju realitāte ir stipri vienkāršota vai padarīta pat teju neticama un nepatiesa. Vēl vairāk žēl ir par seriāla romantisko līniju. Ja pēc pirmajām sērijām šķita, ka viss griezīsies tikai ap to, tad seriāla gaitā mīlestības tēma izčākst un finālā beidzas ar vienu virspusēju ainu. Turklāt ievadā Renāra un Tīnas jūtas bija ne tikai būtiska tēma un motivācija visam ekrānā notiekošajam, bet arī ārkārtīgi šarmanti izspēlēta.

Par spīti dažiem sižeta pavērsieniem, kuriem no vēstures iespējamības viedokļa ir grūti noticēt, jāatzīst, ka atsevišķās nianses nesabojā kopbildi. Dažreiz, lai izstāstītu spēcīgu un patiesu kopējo ainavu, nākas piemelot un piekrāsot atsevišķas detaļas tajā. «Padomju džinsi» tuvojoties savam finālam, patiešām spēj atklāt, kā sistēma salauž cilvēkus. Gan tos, kas tai pretojās, gan tos, kuri tās labā strādā.

«Padomju džinsi» kopumā ir pacēluši pašmāju kino un seriālu kvalitātes latiņu pavisam jaunā līmenī, izsvītrojot no mūsu argumentācijas tādus apzīmējumus kā «priekš latviešu seriāla ir labi». Labi ir ne tikai Latvijai. «Padomju džinsi» gluži vienkārši ir profesionāli augstas kvalitātes, sižetiski aizraujošs, asprātīgs un līdzpārdzīvojumu raisošs stāsts ar spēcīgu pašu, pašu finālu. «Padomju džinsi» ir spēcīgi salīdzinājumā ar jebko, kas top pasaulē. Tāpēc SKATĀMIES!