"Viņš pat īsti nepaspēja pamosties..." Ivara Lūša mīļotā par režisora dzīves pēdējiem mirkļiem
Aizvadītā nedēļa sākās ar sēru vēsti – pēkšņi mūžībā tika aizsaukts kādreizējais Liepājas teātra direktors Ivars Lūsis (55). Kopā ar dzīvesbiedri aktrisi Jūliju Ļahu, ar kuru partnerību plašāka sabiedrība ievēroja laikā, kad abi filmējās seriālā "UgunsGrēks", pēdējos gadus viņš vadīja Daugavpils teātrī, kur strādāja par režisoru un aktieri.
“Tas ir negaidīti, nesaprotami un neticami…” par Ivara Lūša nāvi žurnālam "Kas Jauns" teic mākslinieka dzīvesbiedre Jūlija Ļaha. Abi ir kopā vairāk nekā 20 gadus, nupat vēl spēlēja uz vienas skatuves, bija daudz plānu… Bet nu tiem svītra pāri. Torīt aktieru jaunais kurss Ivaru tā arī nesagaidīja uz nodarbību. Un Jūlijai būs pašai jāsaprot, ko tālāk darīt ar gurķu un tomātu dēstiem, kas pretī saulei visi kā viens jau pastiepuši pirmās lapiņas.
Mīlasstāstu nospēlē arī uz skatuves
Abu aktieru mīlasstāsts sākās pirms 20 gadiem, kad Ivars no Liepājas ieradās Daugavpils teātrī, kur strādāja Jūlija, lai iestudētu Leldes Stumbres lugu "Skatiens no augšas". Vēlāk Ivars aizveda kolēģi sev līdzi uz Liepāju. “Pēc sajūtas mēs mūžību esam kopā. Man tā šķita jau tad, kad tikko satikāmies. Ja mēdz teikt, ka divas pusītes viena otru meklē un atrod, tad tas ir par mums. Mēs viens otru bijām atraduši par visiem simt procentiem,” attiecību pirmsākumus atminas Jūlija.
Abi laika gaitā lielākoties strādājuši tandēmā. Ja Ivars režisēja izrādi, tad Jūlija tai veidoja kostīmus. Jūlija teic, ka abi viens otra vēlmes sapratuši bez vārdiem. Pēc Liepājas perioda pāris pārcēlās uz dzīvi un darbu Rīgā, kur nodzīvoja ilgus gadus. Milzīgu televīzijas skatītāju interesi abi guva, filmējoties leģendārajā seriālā "UgunsGrēks". Jūlija tajā atveidoja Santu – viltīgu un pavedinošu būtni, bet Ivars spēlēja staļļa puisi Krisu.
Šā gada 14. februārī Lūsis atzīmēja savu 55. jubileju ar aizkustinošu komēdiju "Sniega gūstā" Daugavpils teātrī. “Viņš iestudēja šo izrādi kā dāvanu sev un man. Viņš bija izrādes režisors, un tajā spēlējam mēs divi vien. Paspējām nospēlēt tikai divas izrādes, trešā bija paredzēta 10. maijā, kas jau gandrīz ir izpārdota. Izrādē bija ieliktas mūsu attiecības, raksturi. Mūsu attiecību stāstam gan nav sakarības ar izrādes sižetu. Izrāde stāsta par to, ka viena ļoti aktīva sieviete ierodas pie ļoti noslēgta vīrieša. Abi ir tik dažādi, bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka viens varētu papildināt otru. Ivars ar šo izrādi gribēja dāvāt svētkus sev un teātra skatītājiem,” stāsta Jūlija. "Sniega gūstā" nu ir kļuvusi par pāra pēdējo kopdarbu, bet diemžēl nav pagūts to iemūžināt video. Tik vien kā neliels sižets Latvijas Televīzijas arhīvā no pirmizrādes.
1993. gadā Ivars Lūsis absolvēja Liepājas teātra 4. studiju, 1997. gadā – Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot režisora specialitāti. Ar īpašu prieku viņš iestudēja izrādes bērniem un jauniešiem, spējot saistoši runāt par šai auditorijai aktuālām tēmām. Viņa talants tika atzīmēts, nominējot un apbalvojot vairākas izrādes ar "Spēlmaņu nakts" balvu: "Sniegbaltītes skola" Liepājas teātrī (2007) – gada izrāde bērniem un pusaudžiem, "Miskastes bērns" teātrī "Skatuve" (2010) – gada izrāde bērniem vai jauniešiem. Savukārt viņa režisētā izrāde "Bērniņi" (Liepājas teātrī, 2008) saņēma piecas "Spēlmaņu nakts" nominācijas, tostarp kā gada labākā dramatiskā teātra izrāde. Taču viena no nozīmīgākajām balvām Ivaram bija skatītāju mīlestība, viņu patiesie smiekli un prieks.
Pēdējā svētdiena
8. aprīļa rītā Ivars aizmiga mūžīgā miegā, esot savās mājās. Nepamodās. Atskatoties uz pēdējām dienām, Jūlija aizdomājas – itin nekas neliecināja, ka Ivaram būtu slikti vai viņš izturētos kaut kā savādāk, nekā ierasts. “Nebija nekādas priekšnojautas. Pavadījām ikdienišķu svētdienu kopā, lai pirmdien dotos ierastajās gaitās. Es biju blakus... Tas viss notika pēkšņi. Viņš pat īsti nepaspēja pamosties, apstājās sirds, un viss. Aizgāja miegā... un ļoti ātri. Tās ir sekundes... Atbrauca neatliekamā medicīniskā palīdzība, vēl mēģināja reanimēt, bet… Ivaram nebija nekādu nopietnu veselības problēmu.”
Tiem skatītājiem, kas pēc lomas "UgunsGrēkā" Ivaru ieraudzīja tikai sēru paziņojumā, šķiet, ka vizuāli viņš bija ļoti izmainījies. “Tikai tagad, kad šķirstīju bildes, pamanīju, ka ir citādāks,” to dzirdot, teic Jūlija. “Laikam tāpēc, ka mēs gandrīz visu laiku bijām kopā. Tāpēc, iespējams, viņa vizuālās pārmaiņas nemaz neredzēju. Tas jau arī ir normāli, ka dzīve kaut kādas pēdas atstāj. Šī profesija, it sevišķi, ja to dara ar tādu atdevi un emocionālajiem pārdzīvojumiem, protams, atspoguļojas arī vizuāli,” aizdomājas Jūlija.
Režisora mūza
Kad sākās kovida pandēmijas ierobežojumi, Jūlija un Ivars no Rīgas pārcēlās uz Daugavpili. Pateicoties pilsētas un teātra atbalstam, viņi šeit iekārtoja savu ģimenes māju. “Mums bija raksturīgi pieņemt pēkšņus lēmumus, varējām pāris sekundēs savu dzīvi apgriezt kājām gaisā. Ivars ieradās Daugavpilī iestudēt izrādi, un es atbraucu līdzi kā kostīmu māksliniece. Atgriežoties Daugavpilī, bijām patīkami pārsteigti, jo pilsēta bija kļuvusi sakoptāka un skaistāka. Mums bija viegli mainīt dzīvesvietas. Vienmēr visus lēmumus pieņēmām kopā. Dzīvojām noslēgti un pašpietiekami – kā savā saliņā, tā mums bija izveidota diezgan nomaļa,” atklāj Jūlija.
Lai arī Ivars bijis visai noslēgts – “burkšķis!”, kā Jūlija viņu sauca izrādē –, “viņa acīs varēja nolasīt, ka ir bezgala labsirdīgs”. “Ivars ļoti pārdzīvoja par netaisnībām un pāri darījumiem. Viņa pēdējo dienu pārdzīvojums – netālu no mūsu mājām mežā sāka cirst kokus: “Vai tad tos kokus visus cirtīs?!” Viņš nepaspēja noskaidrot, kas par lietu. Uzzināju, ka tā ir tikai meža atjaunošana – tīrīšana, ka visus nenocirtīs. Viņš ļoti mīlēja dabu. Bija arī kaislīgs makšķernieks. Varēja arī viens pats stundām ilgi sēdēt upes krastā. Pirms es iepazinos ar Lūsi, man likās, nu kur var būt tik muļķīga nodarbošanās? Tad viņš mani paņēma sev līdzi Liepājā uz mola. Kad izvilku pirmo buti, tajā brīdī viņu sapratu. Protams, es blakus ar makšķeri stāvēju tajās vietās, kur ķērās zivis, bet, tikko kļuva garlaicīgi un zivs neķerās, tā mums bija savs rituāls. Man bija līdzi grāmata – es sēdēju blakus un skaļi to lasīju, līdz ar to sanāca, ka mēs abi vienlaikus lasām vienu grāmatu. Skaists bija mūsu mīlasstāsts, tikai… par īsu,” nopūšas Jūlija. Aktrise bija režisora mūza, kas viņu iedvesmoja jauniem darbiem. Kad Lūsis iestudēja izrādi, lugas eksemplāru mīļotā lasīja viņam skaļi priekšā, un Ivaram pavērās cits redzējums. Ivars vienmēr esot prasījis Jūlijai viedokli.
Grandiozi plāni
Tie, kas Ivaru pazina pirms 15 vai 20 gadiem, būtu pārsteigti par viņa pēdējo gadu interesēm. “Mums ir stiklots balkons, un pagājušā vasarā tas viss bija zaļš. Tas bija viņa ļauciņš, viņa zaļie pirkstiņi un sajūsma. Arī šajā pavasarī viņš jau paguva gurķu, tomātu un paprikas sēklas iesēt kastītēs, un pilnīgi viss simtprocentīgi ir arī izdīdzis. Tagad laistu un skatos. Mēģināšu pārņemt viņa iesākto. Nelaidīs jau postā to, ko viņš iesācis. Es zinu, kā viņš teica, kā gurķiem apmēram jāaug... Mūsu mājas ir zaļā rajonā. Tepat ir mežs un upe. Tāda sajūta, ka esi paradīzē. Būtu muļķīgi, ja es tagad kaut kur skrietu no šīs vietas prom. Tieši pandēmijā mēs ar Ivaru kā brīvmākslinieki sapratām, ka savu dzīvi vajag veidot stabilāku. Daugavpilī mēs jutāmies gaidīti un mīlēti. Arī tagad jūtos droši. Ir cilvēki, kas gaida, lai tikai pasaku, kā palīdzēt, un es zinu, ka tas ir no sirds – viņi tā arī domā, nevis tikai formāli piedāvā atbalstu,” par vietējo attieksmi aizkustināta ir aktrise. Viņa piebilst, ka joprojām šķiet, ka tūlīt pamodīsies un “tas viss” izrādīsies tikai nakts murgs... “Es šobrīd neredzu savu dzīvi, kāda tā būs tālāk. Mani pie kāda ritma notur vienīgi bēru organizēšana un mūsu suns, kas jāved pastaigās…”
Ivara atvadu ceremonija notika Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrālē. Lai arī mākslinieka aiziešana bija pēkšņa, viņš savulaik Jūlijai atklājis, kādas atvadas vēlētos. Aizgājēja urna ar pelniem tiks vesta uz dzimtajiem Skrīveriem, kur dzīvo Ivara vecāki un atrodas dzimtas kapi.
