"Labvakar, dāmas un kungi!" - leģendārais LTV diktors Uldis Štokmanis par televīziju, cenzūru un pensiju

Jūsu bērnība bija laiks, kad maziem zēniem tika stāstīts: labi ir kļūt par kosmonautiem, lidotājiem vai vismaz šoferiem. Vai varējāt iedomāties, ka būsit gan radio, gan televīzijas diktors un šai profesijai veltīsiet apmēram divdesmit gadus?

Radio mani vilināja kopš bērnības, mājās tas skanēja nepārtraukti, un es visus diktorus pēc balss pazinu. Sadarbība ar Latvijas Radio sākās jau tad, kad mācījos piektajā sestajā klasē. Tolaik bija raidījums «Pionieru radio» un es rakstīju vēstules par skolas dzīvi. Tās diezgan bieži tika lasītas ēterā, un, mācoties sestajā klasē, es kā labs jaunais korespondents tiku uz pionieru nometni «Arteks». Vēlāk Kokneses vidusskolā ar vienu paralēlklases puisi bijām pārņēmuši savā pārziņā skolas radiomezglu. Divas reizes nedēļā no rītiem bija raidījumi, ko paši gatavojām. Tajās dienās es no mājas nesu pilnu somu ar skaņuplatēm. Daudzas bija no Vācijas Demokrātiskās republikas, populārs bija čehu dziedātājs Karels Gots.

Vai atceraties savu pirmo darbu Latvijas Radio?

Pēc vidusskolas 1969. gadā iestājos Latvijas Universitātē žurnālistos. Biju kontaktējies ar Raiti Kalniņu, kad viņš bija bērnu raidījumu redaktors, un viņš mani uzaicināja atnākt uz radio. Es aizgāju, un režisore Mārīte Romāne piedāvāja sagatavot raidījumu no Jelgavas Jauno naturālistu stacijas. Nebija ne jausmas – kas tā tāda un ko tur dara. Man parādīja, kā jāstrādā ar reportieru magnetafonu, es aizbraucu, ierakstīju. Gāju uz autoostu, bet tāda sajūta, ka nav kaut kas riktīgi… kaut kā pietrūkst… Attapos, ka esmu ierakstījis tikai pedagogu stāstīto, bet nav neviena jaunā naturālista. Gāju atpakaļ un intervēju vēl. Atbraucu Rīgā, jāgatavo materiāls. Žurnālistēm Dzintrai Krašauskai un Rasmai Rubezei tika palūgts: «Palīdziet Uldim, parādiet, kā magnetafona lente jāgriež un jāmontē.» Viņas saka – iešot iedzert kafiju, lai es montāžas telpā pasēžu un pagaidu. Labi. Pagāja minūtes desmit... divdesmit... pusstunda... man kļuva garlaicīgi. Materiāls uz lielā magnetafona lentas ruļļa uzkopēts, domāju – kas būs, ja pamēģināšu to lentu griezt un salīmēt? Biju iepriekš redzējis, kā to dara. Sanāca! Kamēr viņas dzēra kafiju, es biju samontējis visu raidījumu.

Kad pabeidzu universitātē pirmo kursu, Latvijas Radio nodibināja diktoru skolu, kur paredzēta divu gadu apmācība. Sāku mācīties. Vadītāja bija Antonija Apele, un konsultants – režisors Arnolds Liniņš.

Par Antoniju Apeli kā par izcili profesionālu un ļoti stingru pedagoģi vēl tagad klīst leģendas. Kā jums veicās?

Vai... Bija jārēķinās – ja ar Antoniju Apeli atradi kopīgu valodu, viss bija kārtībā. Neatradi... Ātri un ļoti audzēkņu skaits kursā samazinājās... Mums mācīja artikulāciju, loģisko runu – kurus vārdus uzsvērt, kā savienot teikumu. Pēc pirmā apmācību gada, kad vasarā radio diktoriem bija atvaļinājumi, vajadzēja cilvēkus, kas strādā. Tā sāku. Sākumā uz pusslodzi, vēlāk uz pilnu. Uz lekcijām universitātē, protams, aizgāju tad, kad bija laiks. Bija parādi, un pie stipendijas es netiku, taču pabeidzu laikā. Pēc tam mani no radio pārcēla uz televīziju.

Daudzus gadus jūsu vārds asociējas visvairāk ar vakara ziņu raidījumu «Panorāma», vai atceraties pirmo ēteru?

Lasīju ziņas pirms un pēc raidījumiem, un kādā reizē diktors

Valdis Čukurs saka: «Tu pabeigsi vakara programmu, atnāks Laimdota Rone uz «Panorāmu», man slinkums iet uz grimētavu, nolasi manā vietā.» Nu labi – kas man?! Mazliet nervozi bija, bet tas mani nebaidīja. Iespējams, tāpēc, ka bija jau radio prakse. Pirmajā sekundē tikai acis noraustījās. Tas bija 1974. gads.

Kāda tolaik bija cenzūra, kontrole, «vadošie norādījumi»? Kā tas izpaudās?

Visi teksti bija Galvenās literatūras pārvaldes* apstiprināti, bet mēs mācējām ar skatu parādīt zemtekstu. Man teica: kad tu lasi ziņas, ir skaidrs, ko tu par to domā. Taču mēs ļoti labi zinājām, ko drīkst un ko nedrīkst teikt vai rādīt. Es gan divas reizes iekritu. Vairākkārt intervēju vienīgo latvieti pilotu PSRS Gaisa karaspēkos. Kādā reizē viņš man raidījuma ierakstā stāsta: «Mēs paceļamies gaisā Igaunijā, lidojam virs Somu līča, skaidrs laiks, es pa kreisi redzu Tallinu, pa labi – Helsinkus...» Tik skaists, tēlains stāstījums... Pēc ieraksta atnāk cenzors un saka: «Helsinkus viņš NEKĀDI nevarēja redzēt...» Vajadzēja to vietu lielajā ieraksta lentē atrast un izgriezt. Otrajā reizē kādos valsts svētkos gatavoju «Panorāmai» reportāžu no Dobeles, un bija redzami godasardzes karavīri. Esot jāgriež ārā! Dobelē nedrīkst būt karavīri, tur viņu NAV! Patiesībā Dobelē atradās militārās daļas. Cenzori skatījās visus raidījumu ierakstus, visus tekstus.

Atceraties kādu komisku situāciju?

Reiz bija kaut kas noticis ar tehniku, un attēls visu raidījuma laiku raustījās – kādas 10 vai 15 minūtes. Nolēmām, ka pēc raidījuma atvainošos skatītājiem. Ieeju kadrā un saku: «Mēs atvainojamies par tehniskiem traucējumiem raidījuma laikā. Mēs vairāk tā nedarīsim!» Jūtu caur visām biezajām studijas sienām, kā kolēģi smejas.

Jūs esat leģendārs ar to, ka pirmsatmodas laikā pirmais ēterā skatītājus uzrunājāt: «Labvakar, dāmas un kungi!»

Es sapratu, ka ir pienācis laiks... Tā vēl nebija Atmoda, bet pats, pats sākums, un varēja būt nepatikšanas. Bet es tā biju izdomājis un izlēmis. Tajā vakarā, ejot uz studiju, jutu, ka tomēr esmu mazliet uztraucies. Taču sapratu, ka atpakaļceļa vairs nav. Un tā arī pateicu. Nopratu, ka kolēģi ir sajūsmā un visiem ļoti patīk. Iegāju diktoru istabā. Tur sēdēja Laimdota Rone. «Nu... Nu... Nu...» viņa nogrozīja galvu un daudznozīmīgi noteica. Nekādus iebildumus vai pārmetumus no vadības es nesaņēmu, un bija skaidrs, ka turpmāk es uzrunāšu tā.

Jūs pieredzējāt pāreju no melnbaltās uz krāsu apraidi 1974. gadā. Apmēram divdesmit gadus vēlāk nekā Amerikā... Kā tas notika?

Pirmā krāsu filma bija par deju kolektīvu «Dzintariņš». Sākotnēji krāsu ierakstu aparatūra bija tikai pārvietojamajā televīzijas stacijā, bet diktori un studija melnbalta. Mēs ar Laimdotu Roni bijām uzaicināti vadīt koncertu, un to ierakstīja. Televīzijā lielā priekšnieka kabinetā tika saaicināta visa priekšniecība. Tur bija divi krāsu televizori. Skatīsies, kas ir sanācis... Atcerieties, senāk veikalu vitrīnās bija rinda televizoru, kur katrs rādīja savu krāsu un savu bildi? Te bija tāpat. Visi apspriežas, viss labi, bet... tās krāsas ekrānos atšķiras. Toreizējais televīzijas galvenais režisors Mihails Pjarns ierosināja, ka vajag kadrā vienu priekšmetu, kura krāsa visiem zināma, un pēc tā pieregulēt visas pārējās. Pagāja vēl kāds laiks, un arī studijā parādījās krāsu kameras. Un tad jau ātri aizmirsās, ka tāda melnbaltā televīzija vispār bijusi.

Vai jums studijā mainījās nosacījumi attiecībā uz vizuālo tēlu? Nācās vairāk piedomāt?

Nedrīkstēja neko sarkanu, tad tā krāsa kadrā vizuāli it kā «atleca» no cilvēka silueta. Nedrīkstēja arī neko zilu, tajā vietā tad bija redzams fons. Nedrīkstēja būt nekas ar smalkām rūtīm, tad uzreiz viss ņirbēja. Grimētājiem arī mainījās nosacījumi, bet ar visu tikām galā veiksmīgi. Studijā vajadzēja lielāku gaismu, bija lieli prožektori un tādējādi palielinājās karstums. Atceros, ka «Panorāmas» laikā bija grūti nosēdēt, tāda izjūta, ka pa muguru skrien sviedru lāses. Kadrā gājām privātajās drēbēs, vēlāk piešķīra simts rubļus drēbju iegādei, bet ko tad par simts rubļiem var nopirkt... Mēs jokojām, ka jāizvēlas draugi pēc apģērba izmēra, lai var ar drēbēm mainīties.

Kāpēc aizgājāt no televīzijas?

Es neaizgāju, mani «aizgājināja». 1994. gadā. Mainījās Latvijas Radio un televīzijas vadība, un diktori tika iznīcināti kā šķira. Tika pateikts, ka mēs neko neprotam, ka tā ir nevajadzīga padomju laika palieka. Kļuva arvien mazāk un mazāk darba, un nāca gadījuma rakstura cilvēki. Mēs klausījāmies, kā jaunie censoņi ar ziņām mokās. Tas bija smags periods. Pēc televīzijas nevarēju nekur dabūt darbu, visur bija jautājums: «Ko tu tur savārīji? Tādus cilvēkus jau tāpat vien neatlaiž...» Iesaistījos dažādos projektos, darbojos privātās radiostacijās.

Vai skatāties televīziju, klausāties radio? Kuras programmas? Kā vērtējat diktoru un raidījumu vadītāju darbu?

Skatos LTV1 un klausos Latvijas Radio 1. Iespējams, tāpēc, ka esmu tur strādājis. Dažreiz kādi raidījumi piesaista arī citos kanālos. Diktori dažādi, bet mēdz būt arī katastrofāli – nav sajēgas, kā jāpasniedz materiāls un kā jārunā, ir problēmas ar tā dēvēto loģisko runu, nejūt klausītāju. Protams, ne visi, bet daži.

Ko darāt patlaban?

Esmu pensijā. Brīvajā laikā spēlēju Vecpilsētas teātrī. Aktiera darbu iepriekš esmu darījis ne vienu gadu vien – Filharmonijā un Rīgas Kamerteātrī senāk biju štata aktieris. Patlaban strādāju pie jaunas lomas amerikāņu autora lugā «Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks», un, kā es saku, vārdiņi jāmācās. Lugā ir divi cēlieni, praktiski no skatuves nenoeju, visu laiku ir teksts, ir dialogs, un tas ir kā pinpongs. Jāgatavojas pirmizrādei.

Uldis Štokmanis

• Dzimis 1950. gada 23. novembrī Valkā.
• Mācības. Jelgavas 1.vsk., Limbažu 1.vsk., Kokneses vsk., Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļa.
• Latvijas Radio. Rakstījis vēstules raidījumiem jau bērnībā. Vēl būdams students, 1971. gadā sāka strādāt par diktoru.
• Latvijas Televīzija. No 1974. gada 1. decembra līdz 1994. gada pavasarim – Latvijas televīzijas diktors un raidījumu vadītājs.
• Pēc tam. Darbojies dažādos projektos, strādājis privātās radiostacijās, lasījis lekcijas par runas tehniku un runas kultūru saistībā ar publisko runu.
• Tagad. Pensijā. Sava prieka pēc spēlē Vecpilsētas teātrī.

_

* Galvenā literatūras pārvalde – žargonā dēvēta par «glavļitu», represīva PSRS okupācijas iestāde, kuras uzdevums bija politiskā cenzūra. «Uzraudzīja» visus medijus. Tika likvidēta 1990. gada augustā.