Latvijas laiku foto albums. Seriāla "Pansija pilī" recenzija

Lietojot apzīmējumu  lielbudžets, protams, runāju par Latvijas standartiem, un uzreiz lūgšu nesalīdzināt ar «Apple TV+» vai «Netflix» atvēzienu un iespējām. Tomēr pretstatā ierindas pašmāju platformu seriāliem, «Pansija pilī» ir jūtami spēcīgāks un labāk nostrādāts darbs.

To producējusi tā pati studija, kas veidoja 2021. gada seriālu «Emīlija. Latvijas preses karaliene». Arī «Pansijas pilī» ceļš pie skatītājiem ir līdzīgs, jo vispirms seriāls pa divām sērijām pakāpeniski iznāk kinoteātros, lai pēc tam nonāktu arī mazajos ekrānos. Šāda stratēģija apliecina seriālu veidotāju ambīciju, ka šis nav tikai mazo ekrānu gabals, bet daudzsēriju filma ar kino kvalitātēm. Par to signalizē arī aktieru ansamblis, kurš satiekas Inciema pilī. Ekrānā ir gan Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Gundars Āboliņš, gan tādi klasiķi kā Ģirts Jakovļevs un Olga Dreģe.

«Pansijas pilī» vērtējums tapis pēc pirmo četru no septiņu sēriju noskatīšanās. Pieminētā astotā sērija nebūs aktierkino, bet gan producenta Ginta Grūbes režisēts dokumentāls stāsts par Eglīšu ģimenes likteni un Inciema muižu, kurā notikušais Anšlavu Eglīti iedvesmojis sarakstīt romānu «Pansija pilī». Stilistiski jauno seriālu gribētu apzīmēt kā tautisku romantismu. Nekādā veidā to nesaistot ar Latvijā sastopamu mākslas un arhitektūras apakšvirzienu, kas pazīstams ar tādu nosaukumu. «Pansija pilī» vārda labākajā nozīmē šķiet absolūti lokāls – pilns ar tikai šeit saprotamiem (nu, labi, varbūt vēl Baltijas brāļu tautas saprastu) jokiem vai sarunu tematiem un kultūrvēsturiskām atsaucēm. Tajā pašā laikā tas ir ļoti romantizēts skatījums. Tā nav 20. gadu Latvijas realitāte, ko redzam ekrānā. Tā ir autoru interpretācija par mūsu idealizēto, zudušo Atlantīdu – pirmo Latvijas brīvvalsti.

Tieši ar tādiem vizuāliem un stila līdzekļiem autori ķērušies klāt seriāla radīšanai. Tas ir krāsains un saulains kā Latvijas sapņu vasara. Seriāls nav vēstures izziņas materiāls. «Pansija pilī» acīmredzami rāda mums iztēles pasauli. Ja jāsalīdzina ar kaut ko pārskatāmā pagātnē tapušu, tad jaunajam seriālam ir jaušama zināma radniecība ar filmu «Homo Novus», it īpaši, ņemot vērā, ka arī šī filma veidota, izmantojot Anšlava Eglīša darbā rādītos notikumus. Tomēr notikumi «Pansijā pilī» ir jestrāki.

Sižets aizsākas ar Eglīšu ģimenes ierašanos muižā, kas ir piešķirta dzejniekam Viktoram Eglītim. Nesen dibinātā Latvijas valsts vācu baronam atņemto muižu piešķīrusi tautā populārajam dzejniekam. Muižā viņš ierodas kopā ar saviem dēliem Anšlavu un Vidvudu. Cerētās lepnās muižas vietā paveras pavisam cits skats. Tā ir nolaista līdz kliņķim, vienā stūrī ierīkots veikals, bet otru galu apdzīvo bijušie muižas kalpi, kuri drusku izskatās pēc tā laika bomžiem. Par spīti tam, ka pirmajā naktī žurkas kož kājās, Viktors Eglītis izlemj muižu uzfrišināt un ierīkot pansiju, lai tā kļūtu par inteliģentu latviešu kūrmāju. Šī ideja visiem, ieskaitot dēlus, nāk kā pamatīgs pārsteigums. Anšlavam gan nav iebildumu uzkavēties tur ilgāk, jo viņš jau paguvis ieskatīties šarmantā daiļavā. Protams, ceļš līdz pansijas dibināšanai ir pilns ar pārbaudījumiem, kas izvēršas gana komiski, pateicoties vecajiem muižas kalpiem, kuri grūti pakļaujas jauno laiku saimniekošanas metodēm. Dažādu komisku piedzīvojumu gaitā pansija tiek izveidota, bet tālāk ies ne mazāk jautri. Prasīgo viesu vēlmēm nemaz nav tik viegli izdabāt, tāpat kā vietējam korumpētajam policistam, kurš par katru cenu meklē iespēju piesieties pansijai, lai to aizslēgtu vai izspiestu kukuli. Paralēli dažādiem īpatņiem pansijā iegriežas arī Latvijas kultūras klasiķi, lai atpūstos vai iedzertu vietējo pašbrūvēto konjaku, kuru rotā uzlīme "Eau de Cologne".

Nedrošais farss

Lai ko es arī teiktu, prognozēju, ka seriāls kļūs tautā iemīļots. Tajā ir joki, vieglums, gaišums un pazīstami aktieri. Ko gan vairāk vajag? Par mana apgalvojuma patiesumu gan neliecina pirmā «Pansijas pilī» sērija. Ir izjūta, ka katrs no seriāla aktieru trupas ieradies no savas debess puses ar citu izpratni par to, kas tad īsti jādara kameras priekšā. Nevēlos mest akmeni aktieru dārziņā, jo visdrīzāk pārāk īss ir bijis režisoru darbs ar aktieriem pirms filmēšanas sākuma. Tas rezultējies uzņemšanas laukumā, kur pirmās sērijas režisors netiek galā ar seriāla intonāciju. Kāds spēlē, it kā atrastos uz teātra skatuves, cits mēģina būt reālistisks, kāds par katru cenu cenšas būt komisks, vēl kāds ar grimasēm par katru cenu mēģina attēlot scenārija lapās uzrakstīto. Tādējādi komiskais efekts iegūst mulsinošu un lētu piegaršu. Skatītājs var apmulst no tā, vai ekrānā redzamais ir jāuztver kā reālistisks stāsts vai farss. Turklāt brīžiem rodas izjūta, ka daži varoņi šeit ir tikai tāpēc, lai ansamblī atrastu vietu slaveniem uzvārdiem. Es ļoti cienu gan Olgu Dreģi, gan Ģirtu Jakovļevu, un arī «Pansijā pilī» savā cienījamā vecumā viņi vēl arvien ir spici. Tomēr viņu tēlu nepieciešamība scenārijā ir apšaubāma. Tādējādi ainas ar viņu dalību kļūst neveiklas.

Pēc pirmo četru sēriju noskatīšanās būtu vēlme novēlēt autoriem lielāku izlēmību pirms seriāla filmēšanas. Tā ievadā ir jūtama vēlme atkāpties no reālisma stila un doties komiska absurda jeb farsa virzienā. Tomēr tas darīts nedroši, paliekot kaut kur pa vidu. Lai kā arī būtu, iesaku «Pansijai pilī» dot iespēju, pat ja sākums neiet pie sirds vai mulsina. Jaunais seriāls sevi pierāda, jo tālāk kļūst tikai labāk. Jau uz otrās sērijas beigu daļu viss sāk sastāties savās vietās. Aktieri gluži kā teātra izrādē iespēlējas, un noskaņa ir jautrāka un vieglāka.

Top pavisam skaidrs, ka ekrānā redzamais nav mēģinājums atdzīvināt Latviju divdesmitajos. Autori kopā ar mums vēlas vienkārši pasapņot par šo zudušo Anšlava Eglīša Latviju. Neveiklību seriāla ievadā aizstāj tā pati izjūta, kas, šķirstot senu ģimenes fotoalbumu. Tikai, ja senie ģimenes albumi ir melnbalti, tad «Pansija pilī» ir krāsām bagāts piedzīvojums. Par šo izvēli ir liels prieks, jo Latvijas ekrāna darbos pārlieku bieži esam iesprostoti mūsu pelēcīgās dabas toņos. Tāda, protams, Latvija ir daudzus mēnešus, bet mums taču ir arī vasaras. Paldies «Pansijai pilī» par šo atgādinājumu!

Gaumīgs jampadracis

«Pansija pilī» mūs ielūdz uz saturīgu atpūtu, kurā mūs vedīs komiski-romantizēti tēli. Varoņus izdodas gana ātri iemīļot. Šarmanti ir arī mūsu kultūras klasiķu otrā plāna varoņi. Viņu vārdi tik daudz dzirdēti skolas solā, bet pēkšņi šie uzvārdi no noputējušām grāmatām mūsu priekšā atdzīvojas, dzer kandžu un taisa pigorus. Ir daudzi brīnišķīgi epizodisku lomu atveidotāji, piemēram, Antas Aizupes kalpone ar košu malēnisko (Alūksnes) izloksni. Pieļauju, ka par viscitētāko varoni ar potenciālu ieiet folklorā kļūs Kaspara Znotiņa atveidotais Arnītis. Znotiņš atveido izbijušo muižas kalpu, žūpu un sliņķi, kurš, ja vajag, spēj atrisināt jebkuru problēmu, vienlaikus bārstot dzīves gudrības. Vietējo veikalnieku Viļa Daudziņa un Gunas Zariņas pāris ir kolorīts Arnīša pretstats. Maskētu zem kuplas bārdas, sastapsim arī karjeras renesansi piedzīvojušo Jāni Jarānu viņam neierastā lomā. No Eglīšu ģimenes atveidotājiem, kuri formāli skaitās galvenie varoņi, gan gaidīju spilgtāku sniegumu.

Viss jāvērtē kontekstā. «Pansijas pilī» pirmā puse uzrāda spēju kļūt par profesionāli noslīpētu un gaumīgu jampadraci. Nezinu, cik daudzi no mums zina, kā radies populārais Siguldas suvenīrs – spieķis.

Jaunais seriāls piedāvā ārkārtīgi koķetu tūristu piemiņas nieciņa rašanās stāstu. Tā ir tikai maza nianse plašajā notikumu un varoņu paletē, kas skatītāju sagaida ekrānā. Galu galā ne ar visu, ko Latvijā rada, vajag iekarot pasauli. Vai tad «Skroderdienas Silmačos» kļūst sliktākas tikai tāpēc, ka tās nav interesantas pārējai pasaulei? Nebūt ne! Latvija ir pietiekami liela, lai mums būtu izklaides arī tikai sev pašiem. Galvenais, lai tās būtu prasmīgi nostrādātas. «Pansija pilī» ir teju šāda gaumīga izklaide. Mazliet saldsērīgs, tomēr pietiekami jestrs un atmiņā paliekošs piedzīvojums kā mūsu mīļākie klasikas šlāgeri.