Leons Zviedris par savu raibo dzīvi: "Gribēju noslēgt fiktīvas laulības ar kundzi, kura pēc gadiem varēja būt mana vecmāmiņa"

Ko lai dara – tā iznācis, ka Leons daudziem atmiņā palicis tieši ar uzstāšanos kopā ar Bu-Bū (tā sauca pitonu), nevis ar spilgtajām erotiskajām varietē programmām.

Klišeja par Leonu Zviedri ar pitonu tik dzīva ir tāpēc, ka viesnīcu Intūrists un kazino Admirāļu klubs varēja atļauties apmeklēt tikai niecīga vietējās sabiedrības daļa, bet ar Bu-Bū Leons uzstājās arī tautai pieejamākās vietās. Tomēr tie, kam bijusi iespēja noskatīties kaut dažus varietē numurus, tos atceras vēl joprojām. Tie bija kā mazi šedevri – izsmalcināti un gaumīgi.

Nu jau kādu laiku Leons Zviedris noenkurojies Liepājā un ceļu uz Rīgu mēro tikai tad, kad sakrājusies kaudze kārtojamu lietu vai to prasa ģimenes apstākļi. Man paveicas – Leonam uz Rīgu jābrauc nākamajā dienā pēc mana zvana, un viņš ir gatavs izbrīvēt laiku sarunai.

Zviedri, tev būs viss, ko vajadzēs!

   Kas uzradās pirmais – pitons vai kārtējā unikālā ideja jaunam varietē numuram?

   Pitons. Bu-Bū pie manis nonāca deviņdesmitajos gados. Bandīti kaut kur bija dabūjuši žņaudzējčūsku, jo gribēja paskatīties, kā tā žņaudz un rij žurkas. Kad bija gana atskatījušies, radās jautājums, kur čūsku likt. Un kāds izdomāja piedāvāt to man – gan jau šovbiznesa darbonis zināšot, ko iesākt ar pitonu Kad viņi man to atnesa, aiz bailēm pat ar mazo pirkstiņu neuzdrošinājos čūskai pieskarties, bet profesionāļa gars uzstāja – tev jāņem, pārvarēsi bailes un uztaisīsi numuru, kas būs bomba! Tā arī notika, mēs ar Bu-Bū divdesmit gadus šokējām tautu.

   Vispār jau tas saistījās ar nepārtrauktu risku – tiki stāstījis, ka reiz pitons sāka tevi žņaugt.

   Tāpēc man zābaka stulmā vienmēr bija nazis. Es zināju, kur šādos gadījumos čūskai vajag iegriezt, lai tā atslābinātu muskuļus.

   Kad bija tavi ziedu laiki profesionālajā jomā?

   Būtībā, pašam to vēl neapzinoties, starts tiem tika iedots jau tad, kad strādāju Operetes teātra baleta trupā pie baletmeistares Janīnas Pankrates. Pateicoties viņai, man pavērās iespēja spert pirmo nopietno soli savas veiksmīgās karjeras ceļā. Pankrate visus savus dejotājus ļoti mīlēja, bet manī bija pamanījusi paša vēl neapjausto baletmeistara talantu. Kad Rīgas Modeļu nama galvenā māksliniece Ērika Pauzere viņu aicināja iestudēt modes skati, ko bija paredzēts demonstrēt starptautiskajā izstādē Expo, Pankrate aizņemtības dēļ savā vietā ieteica mani kā jaunu un perspektīvu baletmeistaru. Tā kā viņa bija visu atzīta autoritāte, Pauzere ieteikumu uzklausīja. Tas bija pirmais gads, kad Padomju Savienību Expo pārstāvēja Rīgas Modeļu nams. Pēc tam, lai cik dīvaini tas būtu, vēl deviņus gadus to uzticēja tieši Rīgas, nevis Maskavas Modeļu namam. Astoņdesmitie gadi, es vēl pavisam jauns gurķis, un tādas iespējas! 

   Kā nonāci līdz varietē?

   Līdz ar Intūrista (ko visi zināja kā viesnīcu Latvija) atvēršanu 1979. gadā. Tuvojās 1980. gada olimpiskās spēles Maskavā, tajās iekļautajai regatei vajadzēja norisināties Tallinā, tāpēc ārzemnieku pieplūdums bija paredzēts arī Rīgā. Jaunatvērtā viesnīca skaitījās visprestižākā, un tajā vajadzēja nodrošināt arī attiecīga līmeņa varietē, tāpēc tika meklēti mākslinieki, kuri spētu tādu uztaisīt. Rīgas Estrādes koncertapvienības ģenerāldirektors Sotikovs to uzticēja Pankratei, un viņa, lai nodrošinātu kvalitāti, iesaistīja savu baleta trupu. Tad nu mēs pēc izrādēm Operetē katru vakaru tikām vesti uz Intūristu. 

   Varietē programma bija gara, divreiz pa 45 minūtēm, un tā aizgāja uz urā. Bet, tā kā es jau strādāju Modeļu namā un biju arī sācis sadarboties ar Latvijas Televīzijas izklaidējošo programmu režisori Svetlanu Rudzīti, bija jādomā, no kura darba atteikties. Sotikovs ļoti gribēja mani dabūt štata vietā pie sevis, savukārt Pankrate negribēja atbrīvot no štata vietas Operetē, un tā nu viņi par mani cīnījās. līdz, ņemot vērā manu vēlmi pāriet uz koncertapvienību, vienojās, ka Operetē palieku kā ārštata mākslinieks. Tā es nostiprināju savas pozīcijas varietē. 

   Kad koncertapvienībā nomainījās vadība, mums radās domstarpības, par ko nopriecājās Jūrmalas koncertapvienība un steigšus savāca mani pie sevis kā viesnīcas Jūrmala un lepnā restorāna Kabūra varietē programmu māksliniecisko vadītāju. Piekritu, bet ar vienu noteikumu – neviens nedrīkst ierobežot manas mākslinieciskās idejas. To man apsolīja, un lai es droši prasot visu, ko vajag. Tajā laikā varietē numuros tad arī parādījās mans īpašais erotiskais rokraksts, un tas visus ļoti uzrunāja. Ja par citviet demonstrētajiem teica zdravstuj, užas! – tik prasti tie bija –, tad mani nebeidza vien slavēt, jo es erotiku pasniedzu pa skaisto, ar glanci. Skatīties manas programmas brauca pat valdības vīri no Maskavas. Jūrmalas koncertapvienība, protams, dižojās – Zviedris strādā pie mums! Drīz vien šīs runas nonāca līdz Rīgai un Latvijas kompartijai. Alfrēds Rubiks, tās izdzirdējis, programmu noskatījās arī pats un momentā deva rīkojumu viesnīcā Intūrists uztaisīt erotisko programmu, kuras režisoram – bez ierunām! – jābūt Zviedrim. Tikai tagad mani no Jūrmalas vajadzēja dabūt atpakaļ uz Rīgu. Bet, tā kā mana lieta nu jau bija pacelta valdības līmenī, viss tika sakārtots ātri. Un atkal tika piesolīts viss, ko man darbam vajadzēs.

   Arī attiecīga alga?

   Šis ilgu laiku man bija sāpīgākais jautājums, bet nu jau ir izsāpēts. Tikai pēc daudziem gadiem sapratu, kāda milzīga nauda uz mana rēķina tika pelnīta, bet es no tās nesaņēmu ne kapeiku. Honorārus taču man nemaksāja, tikai algu. Bet honorāri man pienācās, un kāds tos saņēma. Vienu no viņiem zinu, tādus nesmukumus viņš bija sastrādājis daudz, bet nu jau šis cilvēks ir zem zemes – lai viņam vieglas smiltis. Manas nozares speciālisti ārzemēs ir teikuši, ka tur es ar savu darbu sen būtu sapelnījis miljonus. Taču arī bez tiem esmu apmierināts ar dzīvi, viss ir puķēs! Galvenais, ka varu braukāt pa pasauli; tas tagad ir kļuvis par manu dzīvesveidu. Lai tikai būtu laba veselība!

Vēl par Intūrista laiku – atgriezies Rīgā, uztaisīju milzīgu furoru ar erotisko programmu, kurā pirmo reizi Latvijā viss sieviešu sastāvs iznāca kailām krūtīm. Pats tai izvēlējos mūziku, piedalījos kostīmu veidošanā, gaismas partitūru taisīšanā un tā tālāk, jo Dievs man devis izcilu spēju vizualizēt. Es redzu bildi kopumā, līdz ar to spēju visu sakompilēt tā, lai rezultāts būtu kā bumbas sprādziens. Intūristā nostrādāju no viesnīcas atvēršanas dienas līdz dienai, kad varietē tajā beidza pastāvēt, kopā desmit gadus. Pirmais uz tās skatuves uzkāpu, pēdējais nokāpu.

   Čeka šajā laikā par tevi noteikti zināja vairāk nekā tu pats.

   Precīzi! Mani gan tas neuztrauca, jo viesnīcā darīju tikai savu darbu, līdz ar to sadzīvojām labi. Čekas aģenti, protams, ķīķerēja programmas, nekas cilvēcisks šiem vīriem nebija svešs.

Skatītāji kliedza, krita gar zemi, raudāja…

  Intūrista noriets sakrita ar juku laiku sākšanos, klāt bija slavenie deviņdesmitie...

   …un es no kazino Admirāļu klubs īpašnieka Jāņa Dāvja, nu jau nelaiķa, saņēmu uzaicinājumu iestudēt Austrumeiropā krutāko varietē programmu. Pirms tam, kā man vēlāk atstāstīja, viņš jau bija izšpionējis, vai Latvijā vispār ir kāds horeogrāfs, kurš to spēj paveikt, un sapratis, ka ir gan – es. Un Jānis teica – Leon, saki, ko tev vajag, cik daudz naudas vajag, un viss tev būs! Šoreiz tiešām tā bija, man nevajadzēja domāt, uz kā rēķina iestudējuma tapšanas laikā varētu ietaupīt.

   Admirāļu klubā bija vesels varietē teātris trīs stāvos, es pat piedalījos tā būvniecībā, izveidoju būvbrigādi Nacionālā teātra vecmeistara – tehniskā darbinieka – vadībā, jo, lai tādu uzbūvētu, jāzina daudzas specifiskas lietas. Bomba sanāca! Pie mums uzstājās pat tādas zvaigznes kā Patrīcija Kāsa, programmu skatīties brauca pasaules mērogā elitāri viesi, piemēram, Versačes brālis ar svītu. Zālē bieži aizņemts bija tikai viens galdiņš, bet neviens cits netika ielaists kazino. Arī programma bija elitāra, pārsteidzošu numuru pilna. Iedomājies kaut vienu – paveras skatuves vidus, no augšas nolaižas stikla vanna, pilna ar ūdeni, un tajā tiek izpildīts puiša un meitenes mīlas duets... Ovācijas!

   Kur smēlies idejas? Pabūt Mulenrūžā līdz tam nebija iespēju.

   Es arī nekad neesmu jutis vajadzību no kāda špikot, man pašam ideju bija gana. Katra numura sākums ir skaista mūzika. Līdzko izdzirdu savai ausij tīkamu, man kā baletmeistaram tā sāk vizualizēties, es to lasu kā grāmatu, uzņemu kā kino, veidoju kā kostīmu, redzu baleta kustībā. Tāpēc, kad viens slavens franču baletmeistars, noskatījies programmu, lūdza, lai viņam uzdāvinu tās ierakstu, atteicu. Jo neviens nevar iedomāties to zvēra darbu, ko man prasīja mūzikas atlasīšana 90 minūtes garai programmai, kurā katrs numurs gāja 3–4 minūtes. Turklāt tādas mūzikas, kas aizrautu ne tikai mani, bet arī dejotājus, un lai skatītāji, redzot veikumu kopumā, juktu prātā – kliegtu aiz sajūsmas, kristu gar zemi un raudātu. Tā tiešām bija!

   Trupā dejoja arī kādas diezgan augstas amatpersonas sieva, un viņš to nemaz neslēpa. Tas liecina, cik prestižs bija tavs un dejotāju darbs.

  Arī ar to varu lepoties!

   Tavs erotiskais šovs bija redzams arī naktsklubā Klubs-3.

   Tā bija viena no haltūrām, jo tolaik mani rāva uz visām pusēm un maksāja ļoti labus honorārus. Turēju rūpi arī par baleta trupu, lai cilvēki varētu nopelnīt. Mani dejotāji saņēma visaugstākos honorārus, un, ja nebūtu beigušies juku laiki, es, iespējams, būtu kļuvis pa Latvijas Sergeju Djagiļevu. Lielas ambīcijas? Man to nekad nav trūcis! Turklāt izcēlos ar ļoti labu reputāciju, biju sevi pieteicis ne tikai kā baletmeistars, bet arī kā menedžeris. Biju jau ceļā uz sava sindikāta veidošanu, kura priekšā nobālētu visas koncertapvienības. Tajā biju paredzējis iekļaut absolūti visas izklaides iespējas: teātrus, simfonisko orķestri, filharmoniju, arī radio un televīziju. Jo visi lielo, biezo pasākumu veidotāji tolaik nāca pie manis konsultēties, un tas vēl vairāk mudināja veidot savu komandu no jau pārbaudītiem cilvēkiem, savas lietas profesionāļiem. Bet – juku laiki beidzās... Tikai tas nenozīmē, ka es vairs netiku novērtēts. Četrus gadus kā VIP mākslinieks ar savu baleta trupu, izciliem profesionāļiem, nostrādāju Latvijas Operas un baleta teātrī – Štrausa Sikspārnī, pēc tam vēl trīs gadus Verdi operā Traviata. Pēc tam gan aizgāju pensijā.

   Un mani novērtē joprojām, turklāt ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē; interneta laikmetā neko nenoslēpsi. Indijā, Varanasi, sēdēju kādā kafejnīcā, netālu tusēja bariņš vietējās zelta jaunatnes. Viņi visu laiku pār plecu skatījās uz mani, tad, sabāzuši galvas kopā, rakās telefonos. Intuitīvi jutu, ka jaunieši skalo manus kauliņus. Pēc brīža divi puiši pienāca, parādīja manu bildi un teica – mēs jūs atpazinām, jūs esat zvaigzne no Eiropas! Ar ko biju piesaistījis indusu uzmanību? Ar toreiz vēl garajiem matiem, eiropeiskajiem sejas vaibstiem un baltajiem zobiem. Jo Indijā ieraudzīt kādu ar baltiem zobiem ir kā signāls – šis cilvēks ir īpašs!

Arābu pasaules vilinājums

  Tu gan ne pēc kāda baigā eiropieša nemaz neizskaties.

   Es arī neesmu tīrasiņu latvietis. Kāda mana radiniece pusstundu pirms nāves beidzot atklāja, ka mans tēvs bijis musulmanis, arābs. Māte gan latviete.

   Varbūt tas tev sniedza atbildes uz iepriekš neatminamām dzīves mīklām?

   Jā, beidzot sapratu, kāpēc mani tik ļoti pievelk Austrumi, arābu pasaule. Es pa pusgadam esmu dzīvojis Marokā, man viņu mentalitāte ir ļoti tuva. Sapratu arī to, kāpēc mana uzvedība, ģērbšanās stils, uzskati par pasauli, attieksme pret cilvēkiem un jebko, kas ir nestandarta, krietni atšķiras no mūsu platuma grādos ierastajām normām. Jo es pats esmu nestandarta! Bet labā nozīmē.

   Tagad kaut kur Latvijā vēl vispār ir varietē?

   Neesmu dzirdējis, tas laiks ir pagājis. Un kurš gan to tagad spētu uzturēt – varietē nav lēts prieks. Turklāt tagad viss ir ļoti vienkāršots, cilvēkiem vairs netiek sniegts tāds estētiskais baudījums, kādu sniedzām mēs; varietē apmeklējums tika iekļauts pat Latvijas valdības viesiem piedāvātajā kultūras programmā. Es par augsto viesu ierašanos tiku informēts pirms tam, jo, ja viesi bija no Austrumu valstīm, meitenēm vajadzēja citus kostīmus – bija svarīgi respektēt viņu tradīcijas.

   Tolaik varietē bija kas pavisam jauns, pārsteidzošs, bet mūsdienu cilvēkus, īpaši jauniešus, ne ar ko vairs nepārsteigt. Ja nu vienīgi ar cilvēcību…

   O, jā! Tas, kas mums agrāk bija pats par sevi saprotams, tagad diemžēl ir ekskluzīvs.

   Tu cilvēcību esi saglabājis. Par to liecina stāsts par puisi, kurš pie Liepājas Rimi spēlēja vecu mežragu. Tu viņam palīdzēji – apmaksāji dzīvokli, nopirki jaunu instrumentu...

   Pāris reižu viņu redzēju un vairs nevarēju naktīs gulēt. Lietus, vējš, auksts, bet viņš vasaras drēbītēs trīcēdams pūš savu ar melnu izolācijas lenti salīmēto mežragu. Uzreiz sapratu, ka puisis to dara, lai izdzīvotu. Viņš nevis diedelēja, bet izmisis pūta mežragu. Kad vizualizēju situāciju, kādā viņš atrodas, trīcēju tikai no domām vien. Tas arī man lika, gari nedomājot, ķerties vērsim pie ragiem. Aprunājies ar puisi, sapratu, ka viņam klājas vēl štruntīgāk, nekā biju domājis, un man acis kļuva slapjas. Izrādījās, ka viņš ir vecākais bērns daudzbērnu ģimenē, un, lai mammai būtu vieglāk uzturēt pārējos, noīrējis sev dzīvoklīti. Lai atvieglotu viņa stāvokli, apsolīju par to samaksāt gadu uz priekšu. Puisis saminstinājās. Redzēju, ka grib kaut ko teikt, bet baidās. Kad iedrošināju, atzinās, ka jau pusgadu par savu mitekli nav varējis samaksāt, esot jāmaksā 25 eiro mēnesī... Viņam nebija pat tādas naudiņas! Tad samaksāju parādu un īri pusgadu uz priekšu. Skaidru naudu gan nedevu, ar to man ir pieredze, bet pastā apmaksāju kvītis. Un palūdzu kopijas – gadījumam, ja puiša situāciju kāds gribētu negodprātīgi izmantot. Arī pie jauna mežraga viņš tika. Vēlāk no liepājniekiem uzzināju, ka puisis to pie veikala pūš jau no bērna kājas un ir iesaukts par Tālavas taurētāju. Tad man radās jautājums – kāpēc neviens vietējais, zinot, kādā situācijā puisis nonācis, nebija viņam palīdzējis? Tiešām cilvēcība aizmirsta? Bet te uzrodas Zviedris un visu nodara!

   Kas tevi, tik daudz pieredzējušu, vēl spēj pārsteigt? 

   Avokado cena Āgenskalna tirgū. Viens auglis, turklāt jau pārgatavojies, maksā 2,80 eiro! Indijā ar tādu naudu cilvēks veselu nedēļu var izdzīvot.

Ne soli tālāk par viesistabu

   Tev dzīvē vienmēr viss gludi gājis, nav nācies piedzīvot situācijas, kuras kaut nedaudz liktu justies kā puisim ar mežragu?

   Negribu tagad celt gaismā to, ko visu mūžu esmu slēpis, bet, lai raksturotu, ko esmu piedzīvojis, nedaudz būtu pārāk maigi teikts. Es labi zinu, ko nozīmē būt negribētam bērnam un kā ir tad, kad gribas, bet nav ko ēst. Nekad neesmu spekulējis ar to, cik man bijusi grūta bērnība, bet tādu bērnību, kāda bija man, nenovēlu nevienam. Man ir arī bioloģiskā māsa. Vienreiz redzējāmies, bet ne uz viņu, ne mani tas nekādu iespaidu neatstāja.

   Tātad, kā jau noproti, par visu, ko esmu sasniedzis, varu pateikties tikai sev, un tas ir nācis caur asarām, sviedriem un asinīm. Arī tiem labajiem cilvēkiem, kuri, redzot kā es par sevi cīnos, sniedza man palīdzīgu roku, neļāva noiet no ceļa. Viens no šie cilvēkiem bija Rīgas Centra zagsa priekšniece Skaidrīte Bergmane. Kad tikko biju ieradies Rīgā un iestājies Kultūras koledžā, pieraksta dēļ gribēju noslēgt fiktīvas laulības ar kundzi, kura pēc gadiem varēja būt mana vecmāmiņa. Skaidrīte uzreiz atkoda situāciju un pateica, ka šādu laulību nereģistrēs. Kad, neko neslēpjot, uzticēju viņai savu bēdu stāstu, Skaidrīte apsolīja, ka palīdzēs man vairāk, nekā spēju iedomāties. Un to arī izdarīja.

   Tevis stāstītais liecina, ka visi tevi it kā zināja, bet tajā pašā laikā neviens par tevi neko nezināja...

  Taisnība. Tā bija un ir mana apzināta izvēle – nedod dievs kādu ielaist savā privātajā dzīvē! Un, ja kāds, interesēdamies par manu darbu un uzrunādams mani kā sabiedrībā zināmu mākslinieku, grib tajā iekļūt ar viltu, lai atslābst – tas neizdosies. Jo es svešiem cilvēkiem nekad nerādīšu savu vannasistabu vai guļamistabu. Ne soli tālāk par viesistabu!

   Kāpēc pieņēmi lēmumu no Rīgas pārcelties uz Liepāju?

   Sākās šādas tādas problēmas ar veselību – diemžēl jaunāki nekļūstam. Ārsts ieteica mainīt klimatu, meklēt dzīvesvietu pie jūras. Nu jau būs gadi seši, kopš esmu atgriezies dzimtajā pilsētā, un tagad droši zinu – Liepājā tiešām ir pavisam cits klimats. Dzīvoju piecu minūšu gājiena attālumā no jūras, un mana pašsajūta ir jūtami uzlabojusies.

   Rīgā tagad ierodos tikai periodiski, to darīt liek ģimenes pienākums. Es to respektēju, tāpat kā mana ģimene respektē mani.

   Ko nozīmē – ģimenes pienākums?

   Pašlaik ar savu kundzi pastāvīgi dzīvot kopā Liepājā nevaram, jo viņai Rīgā jāpieskata savi jau krietnos gados esošie vecāki. Mans pienākums ir sievai palīdzēt. Mums attālums nesagādā nekādas problēmas, jo viens otru cienām un uzticamies, nevis uzskatām par nepārtraukti uzraugāmu privātīpašumu.

   Kas ir tava noslēpumainā kundze? Tu par viņu nevienam neesi stāstījis...

   Mājsaimniece, mēs abi esam pensionāri. Un zini, kāda ir mūsu ideālā ziemas diena? Sēžam siltā istabā, sieva ada zeķes, es turpat blakus dzeru tēju. Kopā esam jau gadus divdesmit, pieci no tiem bija aplidošanas laiks, jo vairs nebijām padsmitnieki, kuri uzreiz metas dzīvot kopā. Gribi, lai vēl kaut ko pastāstu? Labi, bet tikai vienu epizodi no šī laika. Ir Austras dzimšanas diena, mēs dodamies izbraukumā ar nakšņošanu ārpus Rīgas. Pirms nonākam galamērķī, jāieiet taču veikalā, jānopērk šampanietis. Es ņemu uzreiz trīs pudeles – iedzersim, svinēsim! Austra stāv man blakus un ar šausmām skatās – kas to izdzers? Jo viņa alkoholu nelieto! Bet es to vēl nezināju... Tad nu nācās dzert vienam, un nakts laikā visas tās pudeles kaut kā arī izdzērās. (Smejas.) 

   Tev dzīvē ir bijis, ko piedot. Tu to proti – patiesi, no sirds?

   Protu, jo nekas cilvēcisks man nav svešs. Ikviens var kļūdīties. Bet, pirms kādam ko pārmest, nosodīt, es viņa rīcību cenšos izprast, izlaist caur sevi. Tāpēc deviņdesmitajos man nebija nekādu problēmu saskarsmē ar kriminālajām autoritātēm. Viņi brīnījās, ka es protu radīt tādu vidi un veidot tādu dialogu, kas viņiem, cietumā sēdējušajiem, liek justies man līdzvērtīgiem, cieņas vērtiem cilvēkiem. Ar to cēlu viņu pašapziņu un arī pats kā cilvēks cēlos viņu acīs. Tiešām uzskatu, ka pats svarīgākais, neraugoties ne uz ko, ir palikt cilvēkam. Izklausās bezgala vienkārši, bet būtībā tas ir ļoti grūti.

   Un mani kaitina vārda piedodiet lietošana nevietā, šī vārda padarīšana par standartfrāzi. Kad kādas iestādes darbinieki kārtējo reizi ir uztaisījuši šaizi, es, tajā iegājis, uzreiz brīdinu – tikai nesāciet man bezpersoniski atvainoties, teikt: piedodiet, bet... Jo tad es sākšu runāt maķ-peremaķ.

   Pašam nācies lūgt piedošanu?

   Nē. Es nevienam neko tādu neesmu nodarījis.

Saprāts jāsaglabā arī dullumā

    Tev vienmēr mājās bijis kāds dzīvnieks – labradoriete Umba, pitons Bu-Bū, trusītis. Kam tev tas?

  Nu patīk man dzīvnieciņi, kaut kādi fluīdi mūs saista! Vienu brīdi mājās bija Umba un Bu-Bū, un nekas, sapratās labi. Kad Umbiņa nomira, es ļoti pārdzīvoju, gāju uz dzīvnieku patversmi Labās mājas un pieteicos palīdzēt – lai dod man staidzināt lielāko un niknāko suni. Zināju, ka viņam šis prieks tiek visretāk. Iedeva arī! Kad Patriks – tā suni sauca – piecēlās uz pakaļkājām, viņa galva bija pāri manai galvai. Tiku brīdināts suni vest tikai saitē, būt ļoti uzmanīgam. Aizgājām, izstaigājāmies, es viņu vēl izpeldināju. Atpakaļ Patriks jau nāca bez saites, dauzoties vilku viņu pa zemi, aiz krūtīm paņēmis. Patversmē visi bija šokā – ko es ar suni esot izdarījis? Citi brīvprātīgie palīdzēt gribētāji baidījušies pieiet pat pie Patrika krātiņa – bijusi sajūta, ka viņš pārkodīs pušu dzelžus. Bet es turpmāk pēc katras pastaigas gāju pie viņa voljērā, atgūlos blakus. Pēc brīža suns savu galvu jau bija ielicis man klēpī, un tā mēs kādu stundu nogulējām; es lasīju līdzpaņemtos žurnālus.

   Trusītis nāca līdzi pūrā sieviņai, pēc tam Ziemassvētku rītā no patversmes mājās atvedām kaķenīti Laumiņu ar trim ķepiņām – viņa tāda jau bija piedzimusi. Patversmes darbinieki, zinot, ka braukšu pēc kaķenītes, gribēja pieaicināt televīziju, lai uztaisa sižetu, bet es atteicos, paskaidroju, ka man tas ir ļoti personīgi. Un labi, ka tā. Jo, kad minka uz trim ķepiņām ierāpoja man rokās, knapi tiku līdz mašīnai, lai neviens neredzētu, ka sāku kaukt.  Redz, kas no manis, nepieejamā Leona, kā daudzi uzskatīja, spēj izvilināt asaras! Kopš tās dienas Laumiņa pie mums dzīvo kā paradīzē. Kad esmu Rīgā, viņa guļ tikai manā padusē, un sieviņa ir greizsirdīga. Es atsmeju, lai tak atļauj arī Laumiņai ar mani pabūt!

    Nesen atgriezies no Indijas, kur biji jau ne pirmo reizi un pavadīji gandrīz divus mēnešus. Teici, ka vispār daudz ceļo. Kaut visi pensionāri varētu to atļauties!

   Šajās valstīs dzīvot ir daudz lētāk nekā šeit. Kad sapratu, ka tik ļoti dažādās pasaules iepazīšana – dažkārt nācās iekniebt sev rokā, lai noticētu, ka kaut kas tāds uz Zemes vispār notiek, – man sagādā patiesu prieku, es to sev neliedzu.

   Ceļojumu laikā ļoti daudz lasu grāmatas – nevis autoru izfantazētos romānus, bet biogrāfiskās, dokumentālās. Pasaule bijusi un ir pilna ar tik daudziem interesantiem cilvēkiem, ka man lasāmviela ir garantēta visai dzīvei. Tikko izlasīju grāmatu par Hilariju Klintoni, tagad lasīšu par Mišelu Obamu. Patlaban mani uzrunā tieši stāsti par stiprām sievietēm.

   Ceļojumos brauc pats uz savu galvu? Kopā ar draugiem?

   Tikai privāti, kopā ar draugu – latvieti, ar kuru iepazināmies ārzemēs. Varu galvot, ka Latvijā mūsu ceļi nekad nebūtu krustojušies! Vismaz divatā braukt vēlams drošības labad. Sievietēm vismaz trijatā, jo daudzās valstīs sievietes vispār netiek respektētas. Un es nevienam neiesaku braukt ar tūrisma firmām – to var darīt tad, ja nav, kur likt naudu. Kā man ar valodām? Tā saucamajās trešās pasaules valstīs var iztikt, nedaudz zinot angļu, franču, arābu valodu. Elementāras frāzes apgūstu jebkurā valodā, kādā runā valstī, kurā ierodos, – aiz cieņas pret vietējiem cilvēkiem, viņu kultūru. Pludmalēs daudz nezvilnu, man arvien gribas redzēt kaut ko jaunu. Tas gan nenozīmē, ka to vien daru, kā skrienu apkārt. Kad atrodu skaistu vietu, tajā apmetos un izbaudu visus pieejamos labumus, arī īstu vietējo virtuvi, tāpēc ārzemēs izvēlos ēstuves, kurās ir pilns ar vietējiem. Tādās pa sienām skraida ķirzakas, saimniecei ir netīrs priekšauts, mati vaļā, kājas plikas… Viss notiek pa īstam, un tur jau tas kolorīts ir! 

   Bērnībā mūsos visos mīt kaut kas no Dullā Daukas. Tevī, šķiet, kaut kas no viņa vēl saglabājies.

   Laiku laikos ir teikuši, ka pasaule pieder dullajiem, jo veselīgs dullums ir dzīves virzītājspēks. Bet jebkurā dulluma uzplūdā tomēr jāspēj saglabāt saprātu – lai nepāršautu pār strīpu un pēc tam nenāktos atzīt, ka tas nav bijis dullums, bet stulbums.

   Zinu, ka tev nekad nav patikuši miesā izlaidušies cilvēki. Kā pats sevi uzturi formā?

   Eju garās pastaigās gar jūru, uz sportisko masāžu, baseinu, vasarās braucu ar riteni, cenšos veselīgi ēst, bet ar nosacījumu – tam, ko ēdu, ir jābūt garšīgam! Dažkārt iemalkoju labu konjaku, vīnu vai džinu. Savu mēru zinu, man vakarā pietiek ar 50 gramiem konjaka – es to lēnām izgaršoju.

   Vai Indijā tu esi meklējis kādu viedo, kurš pēc banāna lapas – katram cilvēkam esot sava lapa – spēj pareģot nākotni un dzīves ilgumu?

   Man dzīve šeit un tagad šķiet tik interesanta, ka pat nevēlos neko tādu zināt. Pipariņu dzīvei piemet tie paši ceļojumi, vairāk neko man nevajag. Un es par to tikai priecājos – man tiešām viss ir puķēs!