Baltijas katastrofa. Seriāla "Estonia" recenzija

Kā jau ambiciozam TV projektam mūsu laikos piedien, «Estonia» pirmizrādīja Toronto starptautiskajā kinofestivālā, kas ir viens no pasaules kinoindustrijas prestižākajiem notikumiem.

Ambīcijas nav bez pamata, jo seriālu producējušas četras valstis. Galvenajiem producentiem Somijā un Zviedrijā pievienojās beļģi, kā arī mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi. Astoņu sēriju stāstā pa visiem kopā lielajā budžeta katlā tika savākti 15,4 miljoni eiro. Protams, uz HBO, «Netflix» vai it sevišķi «Apple TV+» pēdējā laika budžetu fona šis nav nekas īpašs, tomēr Eiropas apgriezieniem tas ir vērā ņemams projekts.

Protams, ne jau budžeta apjomi nosaka, kāpēc izvēlamies skatīties vienu vai otru darbu. Latvijas auditorijai seriāla «Estonia» tematika ir vairāk nekā interesanta, tāpēc arī "TET" un "LMT Viedtelevīzija" ir iegādājušies seriāla rādīšanas tiesības Latvijā.

Esam redzējuši aktieru izpildījumos amerikāņu traģēdijas (katastrofas, skolu šaušanas utt.). Labā izpildījumā to stāsti mūsos raisa līdzpārdzīvojumu, bet ģeogrāfiski šie notikumi vienmēr ir kaut kur tālu. «Estonia» gadījumā ir nepatīkami savādi ekrānā redzēt traģēdiju kvalitatīvi izpildītā inscenējumā, par kuru zinām tik daudz. Ne tikai zinām… Bojāgājušos var atrast arī manā paplašinātajā paziņu lokā, un es tāds noteikti neesmu vienīgais. Daudzi no mums ar prāmjiem ir braukājuši pa Baltijas jūru, tāpēc, gribi vai negribi, seriāla skatīšanās laikā iztēle viegli ļauj izspēlēt arī sevis paša atrašanos uz prāmja «Estonia» klāja.

1994. gada 28. septembra naktī vētras plosītajos Baltijas jūras ūdeņos bojā gāja 23 latvieši, 285 igauņi, 501 zviedrs. Pavisam kopā 852 cilvēki no dažādām valstīm. Izdzīvoja tikai 137 cilvēki no gandrīz tūkstoš cilvēkiem uz klāja. Statistiski «Estonia» katastrofa ir traģiskākā kuģa bojāeja Eiropas ūdeņos miera laikos. Lai gan seriālā nekādas sižeta līnijas par latviešiem nav, labi zinām, ka viņi uz kuģa bija. Turklāt sižeta gaitā gana apjomīgi ir pārstāvēti igauņu stāsti, ar kuriem asociēties nav grūti mūsu kopīgās pieredzes un tā laika sociālās situācijas dēļ. Piemēram, igauņi cauri padomju laikiem sapņojuši par lielu, baltu kuģi, kas viņus aizvedīs uz Rietumiem. Par šī sapņu simbolu viņiem kļuva baltais milzu prāmis «Estonia», kas nogrima Baltijas jūras dzelmē.

Pats sižets ir konstruēts no daudzām paralēlām sižeta līnijām, kurās regulāri mijās gan izmeklēšanas gaita, gan notikušais traģēdijas naktī. Par galveno varoni var uzskatīt somu inženieri Peltonenu. Uzreiz pēc katastrofas viņu kā kuģubūves speciālistu piesaista izmeklēšanas komisijai, kuru izveido Somijas, Zviedrijas un Igaunijas izmeklētāji. Ātri vien izmeklēšanā nopietnu lomu sāk spēlēt valstu politiskās intereses. Vissmalkākajos uzvalkos ģērbtie ir zviedru onkuļi, tāpēc viņi aši uzņemas vadītāju lomu. Pateicoties finansiālo iespēju pārspēkam, zviedri diriģē parādi un arvien mazāk dalās informācijā ar pārējo valstu kolēģiem. Kādā brīdī visam pa vidu iesaistās arī Vācijas kuģu būves magnāti, kuru interesēs ir pierādīt, ka katastrofā vainojama nevis viņu būvētā kuģa konstrukcija, bet igauņu apkalpes neizdarība.

Dažādo katastrofas variantu izpēte sniedz tikai jaunas spekulācijas. Tikmēr mēs katrā sērijā atgriežamies katastrofas naktī un izdzīvojam traģēdiju no visām iespējamajām pusēm. Piemēram, no drosmīgā somu glābēja, kurš pirmais ieradās notikumu vietā, no helikoptera tiekot nolaists trakojošajā jūrā. Nonākam arī kara bāzē mazā Somijas salā, kur obligātajā kara dienestā iesauktie astoņpadsmitgadīgie puikas dienām krāmē bojā gājušos zārkos, jo uz mazo salu bez apstājas tiek pievesti jauni mirušie. Notikušo redzam arī no netāla prāmja, kura apkalpe bezcerīgi centās kaut ko līdzēt jūrā, kura bija pilna ar nāves bailēs kliedzošiem cilvēkiem. Protams, visvairāk šo nakti ļauts izdzīvot no grimstošā kuģa pasažieru un apkalpes perspektīvas. Kabinetos izmeklēšanas komisijas turpina spekulēt, apspriest sakāmo presei un spēlēt politikas spēles, kamēr inženierim Peltonenam šī kļūs par mūža misiju. Viņš pakāpeniski no inženiera pārtop detektīvā.

Izmeklēšana bez rezultāta

«Estonia» nebūs relaksācija tumšajiem ziemas vakariem, bet drūms piedzīvojums, kas atgādinās, cik trausla ir cilvēka dzīvība lielu traģēdiju priekšā. Vienlaikus šis ir arī stāsts par to, kā jebkura cilvēku traģēdija var tikt padarīta par futbola bumbu lielās politikas un biznesa arēnā. Katastrofa ātri nonāk otrajā plānā, kad iesaistās spēcīgas valstis vai liela nauda. It kā jau nekas jauns. To esam redzējuši jau virknē citu seriālu un filmu, kas šķetina traģēdiju anatomijas. Šoreiz gan ir kaut kā drusku citādi, jo tas viss ir tik tuvu. Tieši tā iemesla dēļ arī «Estonia» ir vērtīga pieredze pašmāju skatītājiem.

No otras puses, «Estonia» autori seriāla gaitā ir mērķējuši apskatīt pēc iespējas vairāk visa notikušā šķautnes. Tā teikt, ja reiz ir milzu budžets, tad daudz jāparāda. Nezinu, vai izvēlētā taktika atmaksājās, jo seriāla vidū nākas atskārst, ka «Estonia» ir stāsts par visu traģēdiju kopumā, ne tik daudz par kādas konkrētas personas pieredzi, ar kuru vieglāk varētu asociēties, organiskāk nonākot stāstā. Parasti spējam asociēties ar vienu, diviem, varbūt pieciem varoņiem seriāla gaitā. Kad jāseko un jādzīvo līdzi vairāk nekā desmit cilvēkiem, kā tas ir šajā gadījumā, tad kādā brīdī tā visa pārvēršas par informatīvu, nevis emocionālu pieredzi.

Pirmajā sērijā autori mūs pieved ļoti tuvu dažiem varoņiem, kuri pāris sērijas vēlāk pilnībā pazūd. Līdz ar to emocijas vairāk tiek sakustinātas ar pārliecinoši šaušalīgajām izdzīvošanas ainām. Ne tik daudz ar to, ka esam dziļi emocionāli pieķērušies kādam varonim. Žēl ir visus, bet tā īsti no pirmās līdz pēdējai sērijai sekojam līdz tikai somu inženierim. Viņš ir gana interesants tēls, turklāt ļoti dzīvi ekrānā viņu attēlojis somu aktieris Jusi Nikila. Pieļauju, jūs, gluži kā es, par viņu neko līdz šim nebūsiet dzirdējuši.

«Estonia» seriālam piemīt vēl viena problēma, kas sakņojas pašos autentiskajos notikumos. Kuģa traģēdija vēl arvien ir apvīta noslēpumiem par to, kas tieši bijis pie vainas katastrofai. Ir nepieciešama milzīga meistarība, lai aizraujoši parādītu, kā norit izmeklēšana, kas nevirzās uz priekšu. Kaut kas tāds, kas izdevās mūsdienu klasiķim Deividam Finčeram «Zodiakā» vai šogad īsu brīdi Rīgas kinoteātru ekrānos pabijušajam franču detektīvam «Noslēpumainā slepkavība» (to rekomendēju uzmeklēt pašmāju video straumēšanas platformās). «Estonia» izmeklēšana vienā brīdī sāk iet uz riņķi. Tiek izvirzīta hipotēze par bojāejas cēloni, tad tā netiek nedz pierādīta, nedz apgāzta. Ap ceturto, piekto sēriju jau ir izjūta, ka skatāmies vienu un to pašu, un tas atkal no jauna tiek miksēts ar kādu traģēdijas pieredzes skatu punktu. Ja pirmajās sērijās šis paņēmiens sniedza papildu dinamiku un pārdzīvojumu, tad, vienu un to pašu paņēmienu izpildot jau piekto un sesto reizi, tas kļūst apnicīgi. Tādējādi jaunais seriāls mums nepastāsta neko vairāk kā to, ka tā ir bijis, un tas atņem traģēdijas pārdzīvojuma spēku.

Vai izmantot reālu un relatīvi nesenu traģēdiju ir ētiski, lai no tās veidotu mākslu vai TV seriālu? Jā, ja tas mums kaut vismazākajā mērā māca, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Nevietā būtu «Estonia» pārmest katastrofas ekspluatēšanu, lai radītu ambiciozu seriālu. Pirmās sērijas ir burtiski asins stindzinošas, un līdz seriāla vidum ir ārkārtīgi aizraujoši. Piedevām seriāls apliecina, ka arī mūsu platuma grādos var tapt jaudīgi TV stāsti ar pasaules vērienu. Personāžu haotiskas pārbagātības un stāsta, kas iesprūst riņķa dancī, dēļ atļaušos prognozēt, ka «Estonia» nekļūs par pasaules fenomenu. Pateicoties aktieriem un vizuālajam izpildījumam, tāds tas varēja būt. Jebkurā gadījumā pēc «Estonia» noskatīšanās jums varētu niezēt nagi doties meklēt vēl vairāk informācijas par iemesliem un apstākļiem daudzu cilvēku bojāejai pirms gandrīz trīsdesmit gadiem. Galu galā lielas traģēdijas nedrīkst aizmirst, jo tad ir mazāka iespēja, ka tās var atkārtoties.