Bez viesiem un greznām dzīrēm - kā Jānis Jurkāns ar Lindu Apsi precējās

Neraugoties uz to, ka jau trīs gadus katrs dzīvo citā valstī, kādreizējais politiķis Jānis Jurkāns un viņa mīļotā sieviete rakstniece Linda Apse kļuvuši par laulātu pāri. Divas dienas pirms noliktā kāzu datuma līgavainis no Spānijas atlidoja uz Rīgu, bet pāris dienu pēc apprecēšanās jaunlaulātie kopā aizbrauca uz Spāniju baudīt medusmēnesi un laiku nu jau likumīga pāra statusā.

Kā vēstīja žurnāls "Kas Jauns", kāzu ceremonija norisinājusies Rīgas Kurzemes rajona dzimtsarakstu nodaļā 15. decembrī deviņos no rīta. Liecinieku godā bija Lindas pieaugušie bērni no iepriekšējās laulības – meita Renāte un dēls Ingus. Līgava nebija posusies baltā kleitā, un līgavainim mugurā nebija uzvalka, Linda un Jānis salaulāties ieradās tādi, kādu viens otru redz – ikdienišķi un vienkārši.

Pats svarīgākais bija gaisā virmojošā mīlestība, sirsnība, aizkustinājums un tas, ka nu abu savienība beidzot pēc daudzu gadu ilgas cerēšanās nostiprināta likumīgi un viņi kļuvuši par vīru un sievu. “Protams, ka ceļi man netrīcēja un rokas arī nedrebēja, jo precējos ne jau pirmo, bet ceturto reizi mūžā. Es sajutos tā mierīgi un labi par to, ka visi labie gari mūs ir savienojuši,” atzīst Jānis Jurkāns. Starp citu, arī gredzenus jaunais pāris dzimtsarakstu nodaļā nemija. Izrādās, juveliera darinātus zelta Nameja laulību gredzenus zeltnesī abi uzlika jau pagājušajā vasarā, kad Linda Jāni apciemoja Spānijā.

Linda neslēpj, ka īstenībā precības iepriekš bija domāts organizēt Spānijā. “Bet, sākot interesēties, atklājās, ka dokumentu, apliecinājumu, tulkojumu dēļ tas būs pārāk sarežģīts un līdz ar to arī nogurdinošs process. Jānis Spānijā ir reģistrēts kā rezidents, bet es skaitos ārzemniece. Tāpēc krustu šķērsu ir jāpierāda iepriekšējās laulības šķiršanas fakts, tad policija veic pārbaudi, vai starp šķiršanos un šo brīdi neesi pamanījies vēl ar kādu apprecēties. Vārdu sakot, ļoti daudz papīru, kuri turklāt vēl ir arīdzan jāiesniedz ar notariāli apstiprinātu tulkojumu. Tad nu norunājām, ka laulību reģistrēsim Latvijā. Kad mēnesi iepriekš bija jānoformē pieteikšanās dzimtsarakstu nodaļā, Jānim klāt nebija jābūt – viņš varēja parakstīties elektroniski.”

“Kāzu dienas vakarā notikumu atzīmējām, sapulcinot tuviniekus Lindas dēla mājās. Mums bija pašiem savs pavārs, kas pagatavoja kāzu mielastu, un tā mēs klusi un mierīgi nosvinējām,” par kāzām pastāsta Jānis, atklādams, ka sieva izlēmusi palikt savā iepriekšējā uzvārdā, un viņš šo Lindas lēmumu pilnībā saprot un akceptē. “Pārāk daudz jau tās “jurkānietes” ir Latvijā,” viņš gardi iesmejas. “Jā, es aizvien esmu Linda Apse. Par uzvārdu mēs pavaicājām viens otra viedokli. Es teicu, ka negribētu mainīt. Pirmkārt, man tas neliekas tik ļoti svarīgi, otrkārt, jūtos ļoti ērti savā uzvārdā. Man liekas, ka uzvārda maiņa mainītu manu identitāti. Šis uzvārds tomēr man ir ilgus gadus, un tas ir arī manu bērnu uzvārds. Jānim nebija iebildumu pret šo manu izvēli. Mana saikne ar viņu noteikti nav caur uzvārdu. Tā to varu izskaidrot. Ja tas būtu tik svarīgi, es būtu to izdarījusi. Var jau būt, ka zemapziņā šādā veidā es apliecināju savu pašpietiekamību, lai nebūtu tikai Jurkāna kārtējā sieva,” spriež Linda Apse, vienlaikus arī atzīstot: “Mūsu apprecēšanās man bija ļoti īpašs notikums; ilgi uz to bijām gājuši, cerējuši, runājuši. Biju ļoti aizkustināta. Tāpēc kaut kā gribējās šo faktu paglabāt, paturēt tikai sev pašiem. Mēs par to nestāstījām pat draugiem. Kamēr aprodi ar domu, ka tas tā patiešām ir, negribas par to skaļi runāt.”

Kā iztur attāluma pārbaudījumu?

Linda ir atgriezusies no Spānijas, kur abi precētas sievas un vīra statusā pavadījuši vairākas saulainas, jaukas un bezrūpīgas nedēļas. Tagad viņai atkal darbi Latvijā, bet pie vīra uz kādu laiciņu padzīvot plāno doties martā, uz Lieldienām.

Kā ir cilvēkam, kas visu mūžu ir dzīvojis kopā ar kādu, nu dzīvot lielākoties attiecībās no attāluma? “Ir tā, kā ir. Esam atgriezušies pie randiņiem. Šo situāciju saprotu un pieņemu. Mana izvēle ir dzīvot Spānijā, savukārt Lindai darbs ir tāds, kas prasa uzturēšanos Rīgā. Kad raksta grāmatu, viņa var atbraukt šurp un kādu mēnesi pavadīt rakstot. Bet viņai ir nepieciešama socializēšanās, ir jātiekas un jārunā ar grāmatu varoņiem. Tādēļ viņa dzīvo pa Latviju.”

“Es jau nepārdzīvošu, ka blakus nav Lindas, kas man katru rītu cep pankūkas, kuras, starp citu, viņai izdodas patiešām brīnumgardas. Man ir labi ar to Lindu, kas man ir. Esmu jau pieradis pie šīs situācijas un nekad nejūtos vientuļi. Tiešām nezinu, kas ir vientulība. Tāpēc, ka man vienmēr ir, ko darīt, vienmēr ir interesantas lietas, ko gribu lasīt un redzēt. Bet, kad atbrauc Linda, tad atkal ir mūsu laiks,” saka Jurkāns, kura īrētajā Spānijas mājā ikdienas kompanjoni ir kaķi Toms un Alise, kas Jānim ir ļoti mīļi un saimnieku uzjautrina ar savām rotaļām.

Sūta skaistas mīlestības vēstules

Arī Linda teic, ka piecas stundas ilgā lidojuma attālums, kas viņu šķir no Jāņa, nebūt nekaitē attiecībām. “Tas mūs pat vēl vairāk vieno. Tā tiekšanās un ilgošanās patiesībā ir vērtīga un skaista. Ļauj padomāt, it kā paiet malā, saprast, kā tas ir, kad otra nav fiziski blakus. Līdz ar to attiecības netiek uztvertas kā pašsaprotamas. Tā jau ir – kad mums atņem kaut ko, saprotam, cik tas ir bijis labs. 14 gadus jau esam kopā, tie ir bijuši ļoti mīļi, un mūsu kopā pavadītais laiks kļūst arvien mīļāks,” viņa neslēpj.

“Šis randiņu laiks ir ārkārtīgi interesants. Mums ir izveidojies savs dzīves ritms. Ik rītu pirmais, ko darām, abi sazvanāmies. Tad noteikti ir arī kāda saruna pa dienu, un obligāti sazvanāmies vakaros pirms gulētiešanas. Pārrunājam, kā katram diena pagājusi, kā jūtamies un tamlīdzīgi,” par attiecībām no attāluma pastāsta Linda.

Izrādās, šķirtības periodos Jānis Lindu priecē ar sirsnīgām mīlestības vēstulēm, ko sūta telefonā. “Viņam liekas, ka gribas pateikt ko vairāk nekā vienkārši “Es tevi mīlu”. Un tad viņš uzraksta. Var just, ka katrs vārds ir apdomāts, ka sakāmais ir pieslīpēts līdz smalkākajai niansei. Un, protams, ir skaisti un patīkami šādas vēstules saņemt. Kādreiz viņš raksta arī mīļus dzejolīšus,” par mīļotā vīrieša uzmanības apliecinājumiem teic rakstniece, uzsverot, ka Jānis ik uz soļa Lindai liek justies mīlētai, cienītai un apbrīnotai. “Es laikam esmu pie tā pieradusi, bet, jā, viņam ir svarīgi patikt man. Jānis nekad mani nav uztvēris kā pašu par sevi saprotamu. Jānim ļoti svarīgi, lai es viņā neviltos. Viņš no sirds cenšas būt tik labs, cik vien labs var būt – visādā ziņā. Viņš gādā, lai man būtu prieks pie viņa braukt, prieks par katru satikšanās reizi un to laiku, ko kopā pavadām,” viņa sapratusi.

“Ir pat labi, ka mums ir katram sava telpa un katram savs laiks, kurā, kā mēdzu teikt, ir iespēja restaurēt savu pievilkšanas spēku. Laiks, kad sakop sevi, lai vari otram parādīties. Jo nekāds pavasara cālis jau neesmu. Ir jācenšas un jātur sevi formā, lai varu stāties blakus un būt ar sievieti, kas ir gandrīz 30 gadu jaunāka. Tā man kā vīrietim ir liela atbildība,” uzskata Jurkāns.

Spānijā pietrūkst tikai latviešu rupjmaizes

“Nu jau Spānijā jūtos jauki iedzīvojies, un domas par atgriešanos vai vilkmi uz Latviju nav. Manī šeit ir tā māju sajūta. Patīk un izbaudu to, ka te uz ielas mani neviens nepazīst. Veikalā varu ieiet čībiņās un šortos, kaut treniņtērpā. Ir tāda absolūti brīva sajūta,” dzīvošanu ārpus dzimtenes pozitīvi vērtē Jurkāns.

Gandrīz katru dienu četras piecas stundas viņš pavada golfa laukumā. “Spānijā golfu var spēlēt cauru gadu. Tādējādi ik dienu laukumā kādus desmit kilometrus sanāk nostaigāt. Golfā man patīk ne jau tikai staigāšana, bet arī azarts trāpīt pa bumbiņu, dabūt ar pēc iespējas mazāk sitieniem tai bedrītē. Golfa spēle ir izaicinājums. Pēc spēles tad mēs, tādi vīri manos gados, pasēž, dzer alu, vīnu, smēķē, ko nu kurš, un spriedelē par visu ko. Te ir tāds noteikums, ka ļauts runāt par visu, izņemot par veselību, reliģiju un politiku. Pēc tam braucu mājās un domāju, ko taisīt pusdienās. Nobraucu gar veikalu un gatavoju, ko nu katrā reizē sagribas. Nav kā citiem večiem, kas brauc mājās, kur viņus sagaida sievas ar karstām pusdienām, un tas, kas sagatavots, arī ir jāēd. Man ir privilēģija ēst to, ko pats gribu. Tā ir liela priekšrocība brīvam vīrietim. Lai gan pavisam brīvs kā kaija vējā, protams, neesmu,” pasmaida kādreizējais politiķis un palepojas: “Man šeit ir tāda bezrūpīga dzīve. Dzīvoju ar savu pensiju, vēl man ir nauda, ko ieguvu, pārdodot savu Latvijas īpašumu.”

“Neraugoties uz lielu bezdarbu, te cilvēki ir priecīgi. Vispār spāņi ir ļoti apolitiski. Kad kādreiz sarunās pieminu karu Ukrainā, viņi par to neko nezina,” bilst Jānis un saka: “Visvairāk man te pietrūkst latviešu rupjmaizes. Kad Linda atbrauc, viņa man vienmēr atved vairākus kukuļus. Ielieku ledusskapī, un tad man pāris mēnešiem pietiek. Savukārt Lindai līdzi dodu spāņu labumus. Te ir tik garšīgi sieri! Ak, kungs! Siers un vīns! Ja grib, tad te var piedzīvot baigo izēšanos un izdzeršanos. Bet es pārmēru ar vīna dzeršanu neaizraujos.”