Nepieradināmais dzīves baudītājs - Jura Kulakova spilgtākās intervijas

Savulaik Juris Kulakovs intervijā Dāvidam stāstīja, kā gada laikā pat divreiz ārstējies no alkohola atkarības. Turklāt arī ar elektrošoka palīdzību.

Kopš pirms 30 gadiem tevi pirmoreiz dzīvajā ieraudzīju Līvānu dzelzceļa stacijā, izskaties gandrīz tāds pats. Vai tev kādreiz ir bijuši īsi mati?

Nē. Bet saistībā ar matiem ir stāsts par visu laiku lielāko vardarbību, ko dzīvē esmu pieredzējis. Ar Menuetu, ja nemaldos, 1979. gadā bijām kaut kādā Vissavienības festivālā Kijevā, ko filmēja Padomju Savienības centrālā televīzija. Tur visi, protams, bija garmatainie. TV režisors visus nosūtīja pie friziera, jo tādus, ar gariem matiem, nedrīkstot rādīt. Ņēma un mums visiem matus nogrieza. It kā pieklājīgi, bet tā frizēšana bija tik smeldzoša. Bet mamma vēl ilgi teica: „Ak, dēliņ, kaut tev vienmēr būtu tādi mati kā tad, kad atbrauci no Kijevas!” 

Pastāsti, vai par uzvārdu kādreiz esi apsmiets?

Nē, par uzvārdu nē. Vienīgais, kas tapis no mana uzvārda, ir Māra Melngalvja piešķirtā iesauka Dūrīšu Juris. Drīzāk visi uzjautrinās par manu franču akcentu un neskaidro dikciju. Bet tas tāpēc, ka man ir šķība deguna starpsiena.

Bet tagad Ogrē būs Kulakova nakts. Tas vēl aizdomīgāk izklausās! Saprotu, Imantdienas – tās skan cēli un gaiši, jo vismaz notiek pa dienu. Bet Kulakova nakts... Vai tikai puišiem balle?

Teicu jau menedžmentam, ka varbūt kādu citu nosaukumu festivālam vajag, mazliet kautrējos no personības kulta. Kulakova nakts būs koncerts 22. augustā Ogrē, kurā uzstāsies gan vairāki izpildītāji ar manām dziesmām, gan viesi, kas dziedās savu repertuāru. Būs Menuets, esmu uzaicinājis Latvijas Tehniskās universitātes vīru kori Gaudeamus, arī Instrumentus, jo viņiem ir viena dziesma Peace, kurai viņi ir aizņēmušies ļoti daudz no Pērkona mūzikas. Galu galā radu būšana – Reinis ir mūsu ģitārista dēls.

Šis pasākums notiks kādā zīmīgā jubilejā. Pirms 30 gadiem, braucot mājās no Pērkona koncerta Ogrē, jaunieši izdemolēja divus elektrovilciena vagonus. Vai jutāties vainīgi, ka jūsu fani to ārprātu sadarīja?

Viņi bija ļoti uzbudināti... Starp citu, tikko biju vizītē pie Lattelecom šefa Jura Gulbja, lai uzaicinātu viņu uz 22. augusta koncertu Ogrē. Viņš, izrādās, ir viens no tā laika jauniešiem, kurš, par Pērkonu fanojot Ogrē, iekļuva Jura Podnieka filmā Vai viegli būt jaunam. Viņš arī uz Rīgu bija braucis tai vilcienā, ko izdemolēja. Laikam citā vagonā, jo demolēšanā nepiedalījās.

Ko pats jaunībā nenormālu esi sadarījis?

Sīks būdams, kāvos ar krieviem. Līvānos latviešu skolas bija tiltam vienā pusē, bet krievu – otrā. Mājās ejot, satikāmies uz tilta, nometām mugursomas, izplūcāmies...

Zilu aci kādreiz dabūji?

Pats neatminos, bet mamma stāstīja, ka reiz bijusi šausmās, kad atgriezos mājās ar asiņainu degunu. Varbūt tur arī meklējama manas šķībās deguna starpsienas izcelsme. (Smejas.)

Tevi bezmiegs naktīs nemoka?

Moka.

Iemesls?

Arī alkohols. Nervi.

Šausti sevi par to, ka tev garšo alkohols?

Tas ir Mazā prinča stilā. Viņš ieradās uz Dzērāju planētas. Un tur bija tāds dialogs: „Ko tu dari?” – „Es dzeru?” – „Kāpēc tu dzer?” – „Tāpēc, ka man ir kauns.” – „Par ko tev ir kauns?” – „Kauns ir par to, ka es dzeru”...

Par šmigošanu... neapvainosies, ja vēl ko pajautāšu?

Nē, neapvainošos, jo visiem ir zināms, ka man ir tuvas attiecības ar alkoholu. Šobrīd esmu pārmeties uz alu pārsvarā. Bet baltvīnu vasarā šad un tad vēl iemalkoju. Sarkanvīnu gan pavisam reti.

Esi ceļā uz atmešanu?

To jau darīju. Pēdējā gada laikā pat divreiz.

Tiešām vienā rītā pamodies un izlēmi – viss, nu ir par traku?

Bija panesušies arī stiprie dzērieni, kā konjaks, brendijs. Bija priekšā nopietna koncerttūre. Darbspējas bija galīgā p... Kādu gadu reāli neko jēdzīgu nebiju pat spējis uzkomponēt. Visos koncertos spēlēju lielākā vai mazākā reibumā, un kolēģi par to, maigi sakot, kļuva pikti, jo darīju viņiem kaunu.

Bija arī žurnālos virsraksti, ka Kulakovs nodzeras. Pašam arī tā situācija uzdzina kaunu?

Jā, tā bija, un tā bija patiesība. Bet par to, ka tā rakstīja, man nebija kauns. Tad tas viss bija pie kājas.

Es no vīniem dzeru tikai degvīnu. Tu tagad dzer alu.

Alus man nekad iepriekš nav garšojis. To, ka tomēr garšo, uzzināju šajā pavasarī. Tas ir smieklīgs stāsts – mana pēdējā rehabilitācija bija ļoti oriģināla...

Kāda bija pirmā?

Tā notika pirms gada, un pēc tās pusgadu nedzēru nemaz. Tā arī bija ļoti īpaša. Tajā tika neitralizēti fermenti, kuri šķeļ organismā alkoholu. Medicīniska procedūra komplektā ar elektrošoku un akupunktūru.

Ak šausmas! Šitā sevi nemīlēt! Vai varbūt kāds speciāli tevi ietuncīja kādā klīnikā?

Nē, nē, pats gribēju. Par tradicionālajām narkoloģijas metodēm man nav pozitīva viedokļa. Esmu savulaik bijis uz tā saukto skalošanu...

Arī uz kodēšanu esi bijis?

Nē. Tam principiāli nepiekrītu, jo tā ir iejaukšanās zemapziņā. Zinu stāstus, ka tie, kas ir norāvušies pēc kodēšanas, ir dzēruši vēl trakāk nekā līdz tam. Vai nu hipnoze, vai kas kādu brīdi turas, bet pēc tam atkal aiziet. Līdzīgi kā ķīmiskās terapijas, kad tā saukto torpēdu ielaiž.

Kur atradi to elektrošoka terapiju? Man liekas, ka ar elektrošoku sit tikai filmās!

Tepat Rīgā. Mana daktere ir sertificēta narkoloģe, apveltīta ar dziednieces spējām, un tā metode vispār ir sena. Procedūra notika stundu.

Ak vai, es jau domāju, ka pusgadu ar elektrošoku sita!

Tās nebija mocības, gluži otrādi. Ļoti patīkamas sarunas, vajadzīgs tikai paša lēmums, ka ir drusku par traku, maigi sakot. Pieliek rokas pie galvas, un tad ar tādu kā neasu zīmuli nobrauc pa konkrētiem punktiem kakla rajonā pēc akupunktūras un akupresūras principiem. Un noslēgumā pa ausīm iebliež vieglu elektrošoku. Viss – vari celties un iet. Kādu laiku vajadzēja izdzīvot periodu, kad pret visu iestājās nesaprotama vienaldzība. Bet kopumā bija pacilāts garastāvoklis, viss šķita uzjautrinoši. Piemēram, iegāju veikalā un sasmējos, ieraugot šņabi ar nosaukumu Iscina jeb Patiesība. Baigie smiekli uznāca, ejot garām tiem šņabja plauktiem.

Acīmredzot kaut kādā brīdī tomēr vienaldzīgi vairs nepagāji garām alkohola plauktiem, ja devies otrreiz ārstēties?

Kad pusgadu pēc pirmās rehabilitācijas biju izticis bez pilītes, pamazām, pamazām, pa vienai glāzei vīna, pa vēl vienai, un atkal viss atgriezās vecajās sliedēs. Stulbi. Darbu gūzma bija padarīta. Šā gada sākumā pievērsos arī stiprajiem dzērieniem. Pavasarī koncertos atkal biju tāds kā agrāk – žvingulī.

Otra rehabilitācija bija maijā. Tā bija Dr. Royal Raymond Rife metode. Pavadīju dažas dienas Zemgales līdzenumos, vienās mājās. Bet šī rehabilitācija bija pie daktera, kurš pats dzer alu! Un vēl labāk – pats arī šmakovku taisa!

Kur tādas vietas var atrast?!

Astoņpadsmit hektāru vidū ir māja, ko apsilda ar saules baterijām. Alu ar mašīnīti veda no veikala. Pa dienu ārstējāmies, bet vakaros veldzējāmies ar alu un reizēm arī šmakovku. Vienu vakaru tā biju piedzirdīts, ka sapratu – ar to pietiks visam mūžam! Iespējams, tā patiešām manā dzīvē bija trakākā piedzeršanās. No rīta vairs nesarunājāmies, abi klusēdami staigājām.

Terapija bija tāda – viens aparāts, divi elektrodi rokās un basas kājas uz plates. Ar nelielām pauzītēm pa trim minūtēm uzlaida strāvu.

Veicot pārbaudes un salīdzinot rādītājus, kādi man bija pirms šīs terapijas, mans stāvoklis bija kļuvis nesalīdzināmi labāks. Ar visām alus un šmakovkas uzdzeršanām!

Kā tagad jūties – kā atmetis dzeršanu, bet pārgājis uz alu?

Jā, kaut kā tamlīdzīgi. Tā mēreni malkoju. Dažus litrus dienā, bet... es nepiedzeros.

Tādā omulīgā reibonītī visu laiku? Un kā ir – vai labi komponējas?

Par alu man jau sen ir bijušas dziesmas. „Iedzer, brāli! Laiki grūti, jaunu dzīvi alus bur” – Eduards Veidenbaums. Alum ir dažas labas īpašības. Vispirms, tas neskalo no kauliem kalciju ārā, tas neskalo magniju no organisma...