FOTO: Pēteris Apinis izbauda nervus kutinošu ceļojumu Peru

"Sapratne par tūrisma industriju peruāņiem ir itin vienkārša – tevi visur cenšas noķert pie rokas kāds gids vai šoferis, kas sola burvīgu ekskursiju. Iestrādāti maršruti, iestrādāti teksti un centieni iepārdot vietējo ražotāju adījumus, sudrablietas vai suvenīrus. Bet, lai labāk izbaudītu šo skaisto Dienvidamerikas zemi, noīrēju auto – 2500 kilometru pie stūres nedēļas laikā sniedza neticami daudz informācijas. Braucām divatā ar dzīvesbiedri, un jau sākumā vienojāmies, ka pilsētas mums patīk, bet ne tik ļoti kā kalni, tāpēc šosejas praktiski neizmantosim. Rezultātā nonācām lauku ceļos, kas ir tik ainaviski skaisti, ka spieda ik pa brīdim apstāties un fotografēt,” atceras Pēteris Apinis.

Ar mašīnu esi brīvs

“Jāņem vērā, ka kartes ir neprecīzas, "Waze" un "Google Maps" aplikācijas par šiem ceļiem vispār nav informētas, savukārt saziņa ar vietējiem, lai uzzinātu ceļu, būs nesekmīga, jo kalnos neviens nesaprot angliski. Tāpēc labāk izvēlēties tos kalnu ceļus, kas ir kartē, taču gadās arī tā, ka kartē iezīmētais starpreģionu ceļš pārvēršas iebrauktās sliedēs un divkārt upi nāksies pārbraukt pa braslu. Peru kalnu ceļi nav gludi, tos šķērso grāvji līdz pusmetra dziļumam. Savukārt jebkuru pilsētu un ciemu rotā “gulošie policisti”, un daļu no tiem vieglā automašīna taisni pārvarēt nevar, jo ir pārāk augsti. Dažkārt no kalniem ripo akmeņi, vietējie tad izkāpj no mašīnas, nostumj tos no ceļa. Tāpat kalnos mēdz uznākt lietus ar skaistu zibeņošanu, tad ceļš pārvēršas slidotavā,” iespējamos ceļotājus, kas varētu gribēt paši pārvietoties ar auto pa Peru, brīdina Apinis un saka: “Taču tas viss nevar kļūt par iemeslu, lai nebrauktu pats pie stūres pa Peru dienvidu daļu, jo šāda braukšana dod iespēju skatīt, ko vēlies, fotografēt, ko vēlies, ēst lēti un gardi (piemēram, jūrascūciņas cepeti), gulēt relatīvi lētās, bet tīkamās viesnīcās. Vien jārēķinās, ka Peru ir valsts, kuru šķērso ekvators, tāpēc gaisma aust strauji un riet strauji. Jāceļas agri un jāizbrauc jau ap sešiem no rīta.”

Izaicinoši ceļi ar neaizmirstamiem skatiem

“Braukt pa augstkalnes serpentīniem augstāk par pieciem kilometriem ir izaicinoši – skatīties uz mākoņiem lejup, skatīties uz zibeņiem, kas kaut kur ielejā pārlec no mākoņa uz mākoni. Un vēl – visur ieplakās skatāmi skaisti ezeri bez atteces. Bet upes ir krāčainas un akmeņainas. Kalnos jebkurā augstumā sastopami lamu ganāmpulki, gani un viņu bērni uz velosipēdiem,” atmiņās dalās viņš un atklāj: “Benzīns Peru ir lēts – aptuveni eiro litrā, mašīnas ir galvenokārt Āzijas ražojuma. Ceļi ir visai slikti, auto tajos ir relatīvi daudz. Vienīgā braukšanas īpatnība – pilsētas krustojumā priekšroka vienmēr ir tam, kam labāki nervi. Krustojumos sarkanai gaismai ir informatīva nozīme. Pilsētās distance ir neticami neliela – aizmugurējais piebrauc līdz pieciem centimetriem, lai kāds cits nepamanītos ielīst starpā. Pieskāriens no aizmugures tiek traktēts kā nebūtiska saskarsme, abi vīri izkāpj laukā, pakasa galvu, paskatās uz mašīnām, paspiež rokas un dodas tālāk. Visādi citādi peruāņi brauc itin pieklājīgi un pat lēni, jo neviens nezina, vai aiz pagrieziena nebūs nepārvarama bedre. Bet braucēja prestižu uz ceļa nodrošina skaņas signāls. Taurē visi. Un Peru, kā jau visur Dienvidamerikā, smagajām mašīnām allaž ir priekšroka. Savukārt motobraucējiem ķiveru nav, taču nav ierobežots braucēju skaits uz viena motocikla, tāpēc nereti uz tā brauc visa ģimene vai trīs vīri uz darbu. Motociklistiem nav rakstīti nekādi noteikumi, vai viņi par tādiem neko nav dzirdējuši.”