Roberto Meloni beidzot atklāj, kur jau mēnesi pazudis. Viņš nonācis slimnīcā
Kamēr Roberto Meloni arvien priecē TV ekrānā raidījumos "Vakariņš ar savējiem" un "Pasaki to skaļi!", viņš pats īstenībā jau mēnesi atrodas ārstniecības iestādē, kur pēc mugurkaula operācijas cenšas atgūt pilnvērtīgu kustību spējas.
Kā šonedēļ raksta žurnāls "Kas Jauns", tikai pēdējos "Pasaki to skaļi!" raidījumos skatītāji sākuši nojaust, ka kaut kas nav lāga, jo sarunas Elīna Fīrmane vada viena. Arī Roberto sekotāji soctīklos pamanījuši, ka viņš vairs ierasti nedalās ar jaunumiem savā dzīvē, bet reti pārpublicē kādas atmiņas vai raidījumu pašreklāmas. Sarunā ar "Kas Jauns" Roberto beidzot atklājis, kāpēc šāda situācija un kas ar viņu šajā laikā noticis.
Nopietnāk, nekā domā
“Problēmas ar muguru – kā sāpes lejas daļā – man sākās pirms pieciem gadiem. Uztaisīja magnētisko rezonansi un atklāja, ka viens no tiem “spilventiņiem” starp kauliņiem ir “nedaudz uzsprādzis”, tāpēc spieda uz nervu, kas gāja tālāk uz kāju,” sev raksturīgajā latviešu valodā iesāk Roberto.
Toreiz šķietami veiksmīgi ticis galā ar fizioterapiju. Līdz sāpes šovasar par sevi likušas manīt atkal un īsti nav pārgājušas, lai arī lietoti pretsāpju medikamenti. “Dažu dienu kļuva vieglāk, jo varēju baudīt sauli, jūru un atvaļinājumu kā Sardīnijā, tā Grankanārijā. Kad jūnija beigās atgriezos Latvijā, problēmas samilza,” atklāj Roberto. Tik tālu, ka kļuvis apgrūtinoši pat nonākt vietās, kur plānots uzstāties. “Kad bija šoferis, braucu mašīnas sēdeklī guļus. Kad bija jābrauc pašam, vairāk par 20 kilometriem nespēju, jo spēcīgas sāpes no muguras izstaroja uz kāju, pat līdz pēdai. Tas bija traki…” turpina Roberto.
Kad beidzot vērsies pēc palīdzības un, atbildot uz mediķu jautājumiem, apstiprinājis, ka līdztekus sāpēm tirpst arī pēda, saņēmis atbildi, ka “ir nopietnāk, nekā viņš domā”. “Pārbaudē konstatēja, ka izbīdījies skriemelis ir nomocījis mugurkaula nervu “līdz galam”, un tas ir ļoti riskanti,” viņš paskaidro. Bet arī tad Roberto uz to skatījies ar smaidu – turpinājis strādāt un cerēt, ka no medikamentiem un blokādes injekcijas pāries. Kad ķirurgs nopietni ieteicis drīzumā ieplānot brīvus divus mēnešus, lai veiktu operāciju, Roberto tikai solījis padomāt. “Man bija ļoti daudz pasākumu. Kad esmu uz skatuves, šķiet, sāpes pazūd,” pasmaida Latvijā dzīvojošais itālietis, kurš rudenī, atgriežoties no koncertiem, pasākumu vadīšanas un TV raidījumu filmēšanas, nereti kāpienu uz sava dzīvokļa ceturto stāvu (ēkā nav lifta) dabūjis veikt, no sāpēm kliedzot. “Es nevarēju elementāras lietas izdarīt. Tās sāpes ir neaprakstāmas, tādas nekad iepriekš mūžā nebiju sajutis.”
Uz klīniku no grimētavas
Galējais “kritiens”, kā pats saka, lēmuma pieņemšanā bijis 2. novembrī. Todien gājis uz raidījuma "Pasaki to skaļi!" filmēšanu. “Ienācu grimētavā, tur stāvēja Elīna [ētera partnere Elīna Fīrmane], un izmocīju, ka filmēties tomēr nevarēšu. Pēc manas sejas tas bija redzams visiem kolēģiem nepārprotami. Kad cēlos no krēsla, vairs nejutu kāju, centos spert to uz priekšu, bet, nesajūtot atbalstu, kritu. Labi, ka mazā Elīna bija tieši blakus un mani noķēra, es būtu “aizlidojis”...” neslēpj Roberto.
Kolēģi darījuši zināmu, ka nespēj vairs uz viņu tādu skatīties, un, kamēr studijā Elīna viena tika galā ar viesu – aktiera Jāņa Paukštello un Kārļa Arnolda Avota – uzņemšanu, producente Zita Lunde Roberto pa taisno veda uz klīniku. “Šoks, ka nejūtu vairs kāju, lika saprast, ka man vairs nav izvēles – pienācis laiks operācijai, kas arī bija iespējama jau pēc četrām dienām – 6. novembrī.”
Roberto neslēpj, ka emocionāli gatavošanās operācijai bijusi smaga. “Zvanīju māsai, kura Sardīnijā strādā slimnīcā. Viņa gribēja, lai lidoju uz turieni, jo nezina nekā par Latvijas medicīnas iespējām. Bet īstenībā Latvijā ir lieliski un augsti profesionāli mediķi – kā dakteris Artis Gulbis un Agnese Ozoliņa. Es tiešām jau no pirmās stundas, ko pavadīju Orto klīnikā, jutos, ka esmu drošās rokās.”
Jāapbruņojas ar pacietību
Dienā, kad Roberto beidzot piekrīt ar "Kas Jauns" dalīties pārdzīvotajā, pēc operācijas, kuras laikā mugurkauls “stiprināts ar titāna plāksnēm”, ir apritējis tieši mēnesis un viņš jau piecas dienas kā atrodas rehabilitācijas centrā "Vaivari", turpat atzīmējot arī savu 46. dzimšanas dienu.
Lai arī cilvēku loks, kas zina, kur nonācis Roberto, ir šaurs, tortes un apsveikumu viņam netrūka. “Pēc operācijas neesmu vairs piedzīvojis lielas sāpes, jūtos ļoti, ļoti labi. Protams, atveseļošanās prasa laiku un pacietību. Jau pirms tam ārsts brīdināja, ka četras sešas nedēļas nevarēšu sēdēt, varēšu tikai gulēt vai stāvēt. Nu fizioterapeitu uzraudzībā cīnos, lai tiktu galā arī ar pēdas kustību, jo nervs ticis diezgan samocīts. Kreisā pēda joprojām ir mazliet nepaklausīga, pirksti “pamostas”, reizēm “aizmieg”, tā ka palikšu vēl kādu laiku Vaivaros, te ir tāds klusums un miers, man te ļoti patīk.”
Nu svarīgākais, lai ar veselību viss būtu labi. “Ar katru dienu ir labāk, es staigāju, jā, klibojot, taču staigāju. Bet pirms četrām nedēļām es nebiju spējīgs pat staigāt...” Vaicāts, vai finansiāli ārstēšanās kā ārzemniekam bijusi tikai paša ziņā, Roberto noteic, ka ar visu ticis galā. “Tas, ko mamma man iemācīja, ir: “Roberto, vienmēr domā un neiztērē visu naudu, atstāj sev glābšanas spilvenu, jo dzīve ir neparedzama.” Un viņai bija taisnība. Protams, visa mana ģimene piedāvāja palīdzēt, bet, paldies Dievam, ar visu tiku galā. Un pārējam nav nozīmes.”
Roberto Meloni dzīves ainiņas
Roberto Meloni dzīves ainiņas.
Mammas šūpuļdziesma
Ieminoties par mammu, kas mūžībā aizgāja šā gada martā, sardīnietis atklāj, ka sajutis viņas savā ziņā klātbūtni, mostoties pēc operācijas. “Pie apziņas es nācu no tā, ka dungoju šūpuļdziesmu, kuru man dziedāja mamma. To teicu arī māsām. Tas man ir pirmais, kas palicis atmiņā pēc operācijas. Domāju – ko es daru?! Ninna nanna mamma… [Šūpuļdziesma no mammas.] Tas bija kaut kas…” ar kamolu kaklā nosaka Roberto, būdams pārliecināts, ka mamma Bindžeda svarīgākajos brīžos joprojām viņam ir klāt kā sargeņģelis. “Es jūtos ļoti sargāts...” viņš piebilst, turpinot, ka sargeņģeļi ir ne tikai tur, Augšā, bet arī uz zemes – “satiekami bez spārniem”. “Šī mēneša laikā man paveicies satikt tik daudz atsaucīgu cilvēku. Tā nav, ka latvieši ir noslēgti. Varbūt tas, ka pats esmu atvērts, kontakts izveidojas ātrāk,” aizkustināts ir Roberto, kurš savu itālieša atvērtību, smaidu un šovmeņa talantu lietā licis arī klīnikā, kaut vai uzdziedot savam un personāla priekam.
Raidījuma "Pasaki to skaļi!" vadītājs, kurš tik daudzus televīzijas studijā vedinājis uz sirsnīgiem pateicības vārdiem, nu tādos izplūst arī pats. “Tagad ir mana kārta pateikt to skaļi – paldies! Sākot ar "Pasaki to skaļi!" kolēģiem un beidzot ar brīnišķīgajiem dakteriem – Arti Gulbi, Agnesi Ozoliņu, brūču aprūpes speciālistu Rolandu Kristovski un fizioterapeitu Andreju Šnipki, paldies arī lieliskajam "Orto" un "Vaivaru" personālam, īpaši Dacei Kleinhofai un katram, kurš mani apčubināja! Cilvēku pretimnākšana mani ļoti iedvesmojusi, saviļņojusi un spēcinājusi.”
Pateicību Roberto pauž arī draugiem, kas viņam pēc operācijas ziedojuši asinis. “Un tas tā zīmīgi šķiet, jo vēl nesen ar Elīnu vadīju asinsdonoru pasākumu. Un šobrīd es pats varu teikt paldies donoriem, kas man palīdzējuši tikt ātrāk uz kājām.”
