Skarba bērnība, galvu reibinoši panākumi un lērums sieviešu - kāda bija kino leģendas Čārlija Čaplina dzīve

Pat tie, kas, iespējams, nav redzējuši nevienu Čārlija Čaplina filmu, noteikti atpazīst slaveno mazā Klaidoņa tēlu, kuru raksturo katliņcepure, ūsas, milzīgas nošļukušas bikses, lielas kurpes, apspīlēta žaketīte un it kā nemitīgā, naivā izbrīnā par pasaules izdarībām ieplestas lielas zilas acis.

Sers Čārlzs Spensers Čaplins (1889–1977) bija viens no visu laiku ievērojamākajiem aktieriem, scenāristiem, producentiem, režisoriem un, jā, arī komponistiem (1973. gadā par mūziku 1952. gada filmai «Rampas ugunis» – kopā ar Reju Rešu un Leriju Raselu – viņš pat saņēma «Oskaru»). Viņa pūrā ir vairāk nekā 80 filmu. Daudzas no tām kļuvušas par klasiku un iedvesmas avotu nākamo paaudžu kinoindustrijas darbiniekiem.

Skarbā bērnība

Nav brīnums, ka Čaplins izvēlējies aktiera ceļu – viņa vecāki bija vodeviļas aktieri, tiesa, ar neizdevušos karjeru. Čārlija bērnība gan bija visai skarba – vecāki izšķīrās, kad viņam bija trīs gadi, māte smagās, trūkuma pilnās dzīves dēļ mentāli sabruka un nokļuva klīnikā. Čārlijs ar pusbrāli Sidniju pabija gan t.s. «darba namā», gan bāreņu patversmē, gan klaiņoja pa ielām, kādu laiku dzīvoja pie tēva alkoholiķa, kurš pēc pāris gadiem nomira. Kad māti izrakstīja no klīnikas, viņa zēnus atkal paņēma pie sevis.

Jau deviņu gadu vecumā Čārlijs kļuva par deju trupas dalībnieku, taču viņa sapnis bija kļūt par aktieri komiķi. 13 gadu vecumā pametis skolu, viņš reģistrējās Londonas Vestendas teātra aģentūrā un jau drīz sāka tēlot nelielas lomiņas, bet paralēli piepelnījās kā avīžu zēns, izsūtāmais, kalpotājs, druķieris, malkas zāģētājs, stikla pūtējs un pat deju skolotājs.

Galvu reibinoši panākumi

Vēlāk viņš devās tūrē ar brāli Sidniju, izrādot komisku skeču programmu. Tieši Sidnijs viņam nokārtoja noklausīšanos pie slavenā britu mūzikhola impresārija Freda Karno. Čārlija uzstāšanās Londonas «Coliseum» teātrī bija panākumiem bagāta, un jau 1910. gadā, 21 gada vecumā, viņš bija kļuvis par skatītāju atzītu un mīlētu aktieri. Karno viņu uzaicināja doties tūrē pa ASV. Tur Čārliju pamanīja producents Maks Senets un piedāvāja līgumu ar studiju «Keystone Studios» Losandželosā. Tobrīd Čaplins saņēma 150 dolārus nedēļā. Jau pēc pāris mēnešiem iznāca pirmā filma, kurā spēlēja arī Čaplins, bet viņam filma nepatika.

Aktieris sāka prātot, ka vajadzētu kaut kā izcelties uz vispārējā fona. Tad radās ideja par īpašo kostīmu, bez kura viņš šodien nav iedomājams, un piedzima Klaidoņa tēls, kuram Čaplins, nereti konfliktējot ar režisoriem, mēģināja pakārtot sižetu. Čaplins panāca, ka var režisēt filmas pats, un kopš pirmās, kas guva panākumus, turpmāk gandrīz vienmēr tā arī darīja. Jāpiebilst, ka filmas gan tolaik nebija tik garas kā mūsdienās, bet ražošana bija kā no konveijera – katru nedēļu gaisā gāja jauna filma! Slava viņam ātri vien ļāva iegūt radošu neatkarību. Jau 1916. gadā, tikai trīs gadus pēc ierašanās ASV, Čaplins bija kļuvis par pirmo starptautisko kinozvaigzni. Noslēgt līgumu ar viņu kāroja daudzas studijas, un viņš izvēlējās  «Mutual Film», noslēdzot kontraktu par 670 000 dolāru, kas arī mūsdienās nav maza summiņa, bet tajā laikā tā bija ārprātīga nauda. 1922. gadā Čaplins nodibināja savu filmu kompāniju.

Mēmais pret skaņu

Interesanti, ka Čaplins nesekoja modei un, sākoties skaņu filmu ērai, turpināja darboties mēmā kino lauciņā. Viņš gan negribēja būt nekāds atpakaļrāpulis, tāpēc pēc laika tomēr pievērsās arī skaņu filmām. Par pirmo pilnvērtīgo skaņu filmu viņa izpildījumā kļuva «Lielais diktators», kurā viņš parodēja Hitleru. Filma saņēma piecas ASV kinoakadēmijas balvas.

Tomēr Holivuda nekad pa īstam nepieņēma un nemīlēja ģeniālo kinematogrāfistu. Konservatīvajiem amerikāņiem nepatika, ka viņš nav pieņēmis ASV pilsonību, viņam pārmeta piesliešanos kreisajiem un privātajā dzīvē – aizraušanos ar nimfetēm.

«Lielais diktators» nebija viņa pirmā filma ar politisku pieskaņu, jo viņu uztrauca pasaulē notiekošais. FIB gan saskatīja, ka filmā paustas simpātijas komunistiem. Sekoja slepena dosjē veidošana, apsūdzības, tiesas prāvas un negatīva publicitāte, mēģinot panākt Čaplina izraidīšanu no ASV. Galu galā tas izdevās – 1952. gadā Čaplins kopā ar ģimeni devās uz Londonu, uz filmas «Rampas ugunis» pirmizrādi. Tikko kuģis bija atgājis no ostas, ASV ģenerālprokurors atsauca Čaplina atgriešanās vīzu. Viņš drīkstot atgriezties tikai tad, ja izejot nopratināšanu par politiskajiem uzskatiem un morālo stāju, jo esot daudz nopietnu pierādījumu (vēlāk gan izrādījās, ka tādu nebija vis). Čaplins bija ļoti aizvainots un palika Eiropā. Te labi uzņēma arī viņa filmu, ko ASV savukārt boikotēja. Atzinība, tiesa, pēc daudziem gadiem, gan atnāca arī no ASV puses –  vispirms 1972. gadā tika piešķirta Kinoakadēmijas goda balva par mūža ieguldījumu. Čaplins, lai gan negribīgi, arī pats, atsaucoties ielūgumam, devās uz ASV. Publika viņa godināja ar ilgākajām stāvovācijām balvas pasniegšanas vēsturē – 12 minūtes! Un slavenais, kādreiz aizvainotais aktieris jutās ļoti aizkustināts.

Piedzīvojumi pat pēc nāves

 Bet 1952. gadā pēc tam, kad nolēma neubagot atgriešanos ASV, Čaplins pārdeva savu studiju un īpašumus un apmetās uz dzīvi Šveicē, viņa sieva atteicās no ASV un pieņēma Lielbritānijas pilsonību.

Arī Eiropā nenogurdināmais kinodarbonis turpināja rosīties – dibināja producēšanas kompāniju, uzņēma filmu «Karalis Ņujorkā», kur izzoboja daudzas ASV parādības un arī FIB. Lieki teikt, ka ASV šo filmu neizplatīja.

Vēlākajos gados Čaplins rediģēja agrāko gadu filmas, pārrakstīja tām mūzikas pavadījumus. Viņš sarakstīja arī autobiogrāfiju, kas kļuva par bestselleru. 1975. gadā karaliene Elizabete II iecēla Čārliju Čaplinu bruņinieku kārtā. Viņš saņēmis arī daudzas citas atzinības, titulus un balvas.

Viņa veselība jau gadiem bija slikta, un pēc diviem gadiem, 1977. gadā, viņš Ziemassvētku rītā nomira. Kinoģēniju apglabāja turpat Šveicē, Vevē kapsētā. Bet arī pēc nāves viņa piedzīvojumi nebeidzās – gadu vēlāk divi bezdarbnieki, imigranti no Polijas un Bulgārijas, cerot saņemt izpirkuma maksu no ģimenes, zārku slepeni izraka un apraka citur. Ģimene maksāt atteicās. Pēc pāris mēnešiem policija tomēr abus notvēra un arestēja, zārks tika atrasts un atlikts vecajā vietā, šoreiz gan kapavietu nosedzot ar dzelzsbetonu… Pat aizejot no dzīves, Čaplins parūpējās par sižetu iespējamai filmai!

Jauniņās sievas

Čārlija Čaplina personīgā dzīve bija tikpat raiba un dinamiska, cik profesionālā. Mēļo, ka viņam bijušas seksuālas attiecības ar vairāk nekā 2000 sievietēm, lielākoties pavisam jauniņām. Viņš bija precējies četras reizes un kļuva par tēvu 11 bērniem.

1918. gadā, tātad 29 gadu vecumā, Čārlijs apprecēja tikai 16 gadus veco aktrisi Mildredu Harisu – viņa apgalvoja, ka esot stāvoklī, kas vēlāk izrādījās nepatiesība. Gadu vēlāk Mildreda gan dzemdēja dēlu, kurš nodzīvoja tikai trīs dienas. Čārlijs sāpes remdēja darbā, jau desmit dienas pēc traģēdijas uzņemot proves jaunajai filmai  «Mazulis» – tas bija veltījums mirušajam pirmdzimtajam Normanam.

Abi pēc laiciņa izšķīrās bez savstarpējiem pārmetumiem, taču prese izpūta milzīgu skandālu un nonāca tiktāl, ka Mildreda sāka apsūdzēt vīru nežēlībā un advokāti piedraudēja konfiscēt filmu. Čaplins bēga uz Soltleiksitiju, paķerot līdzi negatīvus.

Tomēr scenārijs drīz atkārtojās – 1925. gadā, uzņemot vienu no savām labākajām filmām «Zelta drudzis», Čaplins, lai neiekļūtu cietumā par pavedināšanu, apprecēja piecpadsmitgadīgu meiteni, kura šoreiz patiešām gaidīja bērnu. Ar Litu Greju viņš nodzīvoja divus gadus, piedzima divi dēli, taču arī šoreiz neizdevās izveidot īstu ģimeni. Un atkal šķiršanās laikā Čaplins muka, šoreiz slēpjoties pie sava advokāta. Arī Lita viņu apvainoja cietsirdībā un amoralitātē. Rezultātā viņa saņēma miljons dolāru kompensāciju un solīdu mūža renti, bet aktieris nokļuva nervu klīnikā… No tās viņš iznāca pavisam sirms, bet tobrīd uzņemšanas procesā esošā filma «Cirks», iecerēta kā komēdija, ieguva padrūmu nokrāsu.

Miera osta

Čaplinam meklējot aktrisi galvenajai lomai filmā «Spoks un īstenība», radās piedāvājums tai izmēģināt 17 gadus jauno Ūnu O`Nīlu, slavena dramaturga meitu. Viņa bija ne tikai skaista, bet arī gudra.

Bet – atkal jauns skandāls! Jauniņā aktrise Džoana Barrija vērsās tiesā, uzstājot, ka Čaplins ir viņas bērna tēvs. Asins testi gan to neapstiprināja, taču tiesa piesprieda Čaplinam maksāt uzturlīdzekļus līdz bērna pilngadībai.

Čārlijs Čaplins un Ūna apprecējās daudzo skandālu viducī. Ūnu nemulsināja ne vīra īsais augums, ne arī solīdais vecums – viņam tobrīd bija jau 53 gadi. Šķiet, ar simpātisko, iejūtīgo Ūnu Čaplins beidzot ieguva ģimenes laimi un mieru. Ūnas klātbūtne palīdzēja viņam pārvarēt vētras un krīzes. Ģimene auga kā sēņu pulciņš pēc lietus, ik pēc pāris gadiem piedzimstot pa mazulim, kopā to bija astoņi.

Visi bērni iet tēva pēdās

Savulaik daudz vēstīja par to, ka Čaplins neesot bērniem pievērsis lielu uzmanību. Tas varētu būt iemesls, kādēļ daļa bērnu dumpojās gan pret viņu, gan visu ģimeni. Mājas pamešana agrā vecumā, narkotiku lietošana, neprātīgas laulības – tā diemžēl bijusi Čaplina ģimenes ikdiena.

Tomēr pirms nāves visi bērni ar savu tēvu paspēja salabt. Turklāt visi no viņiem vairāk vai mazāk sekojuši tēva pēdās, kļūstot par radošu profesiju pārstāvjiem. Arī liela daļa Čārlija Čaplina daudzo mazbērnu turpina klana tradīcijas.

Čaplina dēls Eižens reiz bilda: «Būtu grūti nekļūt par mākslinieku, ja uzaug šādā vidē.» Jāpiebilst, ka Šveices namā patiešām virmoja sabiedriskā dzīve – Čaplinu mājās allaž viesojās daudz ievērojamu aktieru, politiķu, mākslinieku.

Laulībā ar Litu Greju Beverlihilzā dzimušais Čārlzs Čaplins juniors gāja tēva pēdās un kļuva par aktieri. Diemžēl viņa dzīve aprāvās pašā plaukumā – 42 gadu vecumā. Sidnijs Ērls Čaplins bija tikai 10 mēnešus jaunāks par Čārlzu. Arī viņš kļuva par aktieri ar visai garu filmu sarakstu, tiesa, kādā intervijā avīzei «Los Angeles Times» atzina: «Man nekad nav bijis tādas svelošas tieksmes pēc atzinības un cieņas, kāda virzīja manu tēvu. Bet man arī nekad nav nācies dejot Londonas ielās, lai nopelnītu kādu grasi maizei un nenomirtu badā.» Pēc aktiera karjeras noslēgšanas Sidnijs (miris 2009. gadā) saimniekoja visai populārā restorānā Palmspringsā, kura nosaukums, protams, bija «Chaplin`s».

Slavenākā meita, iespējams, ir jau sākumā minētā Ūnas un Čārlija pirmā atvase Džeraldīne Čaplina. Viņas filmogrāfija ir visai gara un iespaidīga. Savu dzīvi viņa vada starp ASV, Šveici un Spāniju.

Otrā Ūnas un Čārlija atvase, Maikls Džons Čaplins, arī spēlēja dažās filmās, bet pievērsās arī rakstniecībai. Jaunībā viņš sarakstīja «Es nedrīkstēju pīpēt zāli sava tēva mauriņā», kas kļuva par bestselleru, vēlāk gan nosaucot to par savu jaunības kļūdu, kas aptraipa ģimenes godu.

Par aktrisi kļuva arī viņu abu māsa, Džozefīne Čaplina, kura vien šī gada jūlijā no Parīzes devās tālajā ceļā uz aizsauli. Viņa filmējusies lielākoties franču filmās, jo ilgu laiku dzīvoja Parīzē un vadīja arī Čaplinu ģimenes Parīzes biroju.

Viktorija savukārt jau bērnībā ļoti ieinteresējās par cirku. Kā aktrise viņa piedalījās sava tēva pēdējā filmā «Grāfiene no Honkongas». Čārlijs gribēja filmēt viņu arī nākamajā iecerētajā filmā, kas tomēr nekad netika uzņemta – gan viņa veselības dēļ, gan tāpēc, ka Viktorija 1969. gadā aizmuka ar franču aktieri Žanu Batistu Tjerrē uz Franciju, kur abi dibināja cirku «Le Cirque Bonjour», kas darbojas un dodas viesizrādēs pa pasauli līdz šai baltai dienai.

Jūdžins Čaplins dzīvo Šveicē, ir viens no mūsdienu cienījamākajiem skaņu ierakstu inženieriem (strādājis pie ierakstiem kopā ar Deividu Boviju, «Queen», «The Rolling Stones» u. c.). Viņš uzņem arī dokumentālās filmas un ir Internacionālā komēdijfilmu festivāla prezidents, piedalījies slavenā Benija Hila šova radīšanā.

Nākamā meita Džeina Čaplina ir filmējusies vairākās filmās, taču pēc tam pievērsusies producēšanai.

Atšķirībā no lielākās daļas brāļu un māsu Anete Emīlija Čaplina allaž turējusies tālāk gan no kino, gan publicitātes. Savu dzīvi viņa vada starp Parīzi, Šveici un Luāras ieleju, kur kopā ar vīru abi radījuši neatkarīgo teātri. Anete Čaplina arīdzan audzē arābu rikšotājus un pati labprāt dodas izjādēs.

Jaunākais Čaplina dēls Kristofers Čaplins visu jaunību, tāpat kā viņa brāļi un māsas, filmējies. Taču patiesībā jau no agras bērnības viņu interesēja mūzika, un pēc aktiera gaitām viņš pievērsās muzicēšanai, komponēšanai un dažādiem muzikāliem eksperimentiem.